Pēc dzemdībām jāraud. Kāpēc?

Tas nu ir noticis — mazais brēkulītis ir mājās! Lielā notikuma saviļņoti, visi staro priekā, vienīgi jaunās māmiņas vaigs rādās drūms kā rudens padebeši un acu kaktiņos zaigo nodevīgs miklums… Konsultē ģimenes psihoterapeite Vita Kārkliņa.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Pēcdzemdību lielās „jukas”
Pēcdzemdību depresija — par to ir daudz runāts un rakstīts, bet vēl aizvien ir vērts atgādināt, ka neviena no mums nav pasargāta no gaužām nelāga noskaņojuma pēc dzemdībām. Tā nu tas ir, jo ne viss ir mūsu rokās. Grūtniecības laikā sievietes organisms piedzīvo būtiskas pārmaiņas. Visi organisma procesi tiek pakāroti lielajam notikumam — laimīga un vesela mazuļa nākšanai pasaulē. Lielu darbu grūtniecības laikā uzņemas hormoni. Tie strādā īpašā režīmā un ietekmē sievietes garastāvokli, kas šajā laikā ir ļoti svārstīgs. Ja sieviete pēc dzemdībām uzstāda sev pārāk augstas prasības, vēlas būt ideāla māte, bet nespēj to piepildīt, var rasties iekšēja trauksme. Hormonu svārstības, kas ietekmē garastāvokli, pārāk augstas prasības pret sevi var izprovocēt dažādus trauksmes stāvokļus, neirozi vai pat psihozi. Pēc dzemdībām ļoti pamanāmi var pieteikties no paaudzes paaudzē mantotā depresija, neiroze vai psihoze.

 

Ja sieviete pēc dzemdībām uzstāda sev pārāk augstas prasības, vēlas būt ideāla māte, bet nespēj to piepildīt, var rasties iekšēja trauksme.



Brīdinājuma zīmes

Grūtniecības laikā un tad, kad bērniņš jau nācis pasaulē, sievietes dzīve mainās kardināli. Un kā lai zina, ka pie asarām, kas dažkārt rit pār vaigiem, nav vainojams grūtniecības un pēcdzemdību laikā sakrātais uztraukums un nogurums, bet gan depresija? Protams, mēs varam būt nogurušas, uztraukušās, vēl neesam iepazinušas savu bērniņu, arī hormoni strādā tādā neierastā režīmā, taču tas vēl nenozīmē, ka mums ir depresija. Viss nokārtosies — nogurums pāries, bērniņu iepazīsim, un hormonu darbība ar laiku noregulēsies. Uztraukumam iemesls varētu būt tad, ja sirds ir neizprotama smaguma pilna, ja iekšēji dusmojamies uz mazo brēkulīti, šīs dusmas apspiežam, bet pašas mokāmies vainas izjūtā. Sieviete pati jūt, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu… Darbos un vārdos iezogas pārspīlēta trauksme, nervozitāte vai apātija. Parādās uztraukums par ikdienišķām un ierastām lietām, kāda varbūt vairāk runā, cita top pārlieku pedantiska vai — tieši pretēji — haotiska. Nav tādas vienas pazīmes, kas nepārprotami liecinātu par depresiju, tomēr ir sievietes uzvedība, kas krasi atšķiras no līdzšinējās. Pilnīgi noteikti bez ievērības nedrīkst atstāt faktu, ka māte pēc dzemdībām atgrūž bērnu, nav spējīga par viņu pilnvērtīgi emocionāli rūpēties.

Pārtrauc nelāgo stafeti!

Iespējams, sieviete pati šīs pārmaiņas nejūt vai neņem vērā, un tad ir jārīkojas tuviniekiem. Sievietes sūdzības nedrīkst ignorēt, jo visu var vērst par labu. Sniedzot palīdzību depresijas nomāktai māmiņai, izdarīsi lielu pakalpojumu arī bērniņam un visām nākamajām paaudzēm. Kā gan tas iespējams? Mehānisms ir vienkāršs! Savu nemieru un trauksmi sieviete nodod bērnam, kuram pašam savā dzīvē vajadzēs tikt skaidrībā ar šīm mulsinošajām izjūtām. Bērns, kurš no māmiņas nesaņem pietiekami daudz labestības, mīlestību un aprūpēšanu, no dzīves pirmajām dienām šai situācijai pielāgojas, veidojot neīsto „es” jeb viltus patību. Nesaņemot no mammas sev vajadzīgo mīlestības, emocionalitātes un labestības devu, bērniņš saprot, ka viņam šajā pasaulē tas nepienākas. Mazais samierinās un pielāgojas „lielajam milzim”, vārdā mamma, kas ir laba tad, ja viņš mazāk raud, ir pacietīgāks, mazāk prasa… Pieaugot tāds cilvēks vienmēr meklēs mīlestību, viņa dvēsele alks pēc piepildījuma, viņam trūks pašvērtības. Viņš arvien par kaut ko sevi vainos, un tādas izjūtas var pāriet trauksmē, neirozē vai depresijā.

Reklāma
Reklāma

Nesaņemot no mammas sev vajadzīgo mīlestības, emocionalitātes un labestības devu, bērniņš saprot, ka viņam šajā pasaulē tas nepienākas.

 


Soli pa solim atpakaļ pie sevis…

Lai sieviete varētu atgriezties pie sava „es” un būt droša, ka viņa ir laba mamma (proti, tāda, kas spēj izpildīt sev uzstādītās prasības), vajadzēs apbruņoties ar pacietību kā pašai, tā tuviniekiem. Pozitīvas pārmaiņas nevar notikt vienā dienā. Pateicoties tuvinieku sapratnei un atbalstam, kā arī speciālista profesionalitātei, aptuveni gada laikā viņa soli pa solim mēros ceļu atpakaļ pie savas būtības. Sieviete atkal būs spējīga uzņemties atbildību un pateikt sev, ka var sevi dziedināt. Viņas spēkos būs atkal dot un ņemt — tātad visas iespējas būt labai mātei. 

Uzticies ārstam!

Kā to panākt? Vispirms jāspēj pamanīt un redzēto formulēt. Ja sieviete uzvedas neierasti un arī pati to atzīst, visas raizes jādala ar ģimenes ārstu. Ģimenes ārsts izvērtēs sievietes veselības stāvokli un ieteiks labāko risinājumu, arī speciālistu, pie kura griezties pēc palīdzības. Tām, kas savu bēdu nespēj uzticēt ģimenes ārstam, palīdzība jāmeklē pie psihoterapeita, kurš sadarbojas ar psihiatru. Ja depresija ir ļoti liela, iespējams, būs vajadzīgi medikamenti un uz laiku būs jāpārtrauc zīdīšana.