Māmiņa 14 gadu vecumā. Labāku var tikai pameklēt!

„Godīgi sakot, šī bija visjaunākā māmiņa manā praksē. Ar viņu iepazinos 2001.gadā, kad viņas meitiņa Agnese sāka apmeklēt manu grupiņu. Šis periods audzinātājām vienmēr ir diezgan grūts – vienu dienu tu uz skolu pavadi paaugušos bērnus, kuri kopā ar tevi bijuši jau četrus gadus un visu ko prot, bet jau nākamajā dienā tev grupa pilna ar mazulīšiem, kas vēl neko neprot un visu izsvaida, viss tev jādara viņu vietā,” mammam.lv/tetiem.lv raksta audzinātāja Lienīte.

Meita un māte kā divas māsiņas
„Tā nu arī es saņēmu jaunos bērniņus un sāku palēnām iepazīties ar vecākiem. Pirmajās dienās Agnesīti uz bērnudārzu veda pavecāka krievu tautības dāma, laipna un miesās kupla. Domājām, ka tā arī ir  meitenes mamma – vai mazums gadījumu, kad bērniņš atskrien neplānots un tā pavēlāk. Dāmai līdzi nāca kāds latviešu kungs – gādīgs un ļoti mīlošs, meitenīte viņu sauca par papu. Vēlāk uzzinājām, ka tas ir Agneses opaps.

Manu mazo audzēkni un Annu viegli būtu noturēt par māsām. Taču mamma bija apzinīga un vienmēr interesējās par meitu.

Bet pēc mēneša pie mums atnāca un priekšā stādījās meitenes mamma Anna. Pēc izskata pavisam jauna meitenīte, manu mazo audzēkni un Annu viegli būtu noturēt par māsām. Taču mamma bija apzinīga un vienmēr interesējās par meitu, kā viņai klājas grupā un kā viņa jūtas. Varēja just, ka ģimenē abas tiek ļoti mīlētas un atbalstītas. Kad sākām rakstīt jaunos žurnālus, uzzinājām arī Agneses mammas īsto vecumu – viņai bija 17 gadu, tātad bērniņš piedzimis 14 gadu vecumā. Meitenes tētis bija 30 gadus vecs un bērniņš viņu nepazina.

Austiņas baklažāna krāsā
Tajā laikā bērnudārzā kopā ar kolēģi vadīju vokālo ansambli – Agnesīte apmeklēja to un labi dziedāja. Sagatavoju viņu pilsētas Cālim – mazo vokālistu konkursam. Pirms konkursa mamma un meita bija nokrāsojušas matus baklažānu krāsā ar tonējošo šampūnu – Agnesei bija tikai trīs gadiņi. Krāsojot matus, meitēns bija grozījies un knosījies, tā nu līdz ar matiem košā baklažānu tonī bija nokrāsotas arī ausis! Konkursā, dziedot dziesmu par Lelles jaku, austiņas spilgti izcēlās uz cāļu dzeltenā skatuves fona, bet man tika tas prieks katru pusdienas laiku pirms miedziņa nobučot mazu baklažānu krāsas austiņu!
Laiks gāja, meitene auga un mamma Anna iestājās augstskolā. Ģimene abas meitenes visādi atbalstīja. Opaps bieži aizkustinoši noteica: „Mūsu mīļā Agnese!” vai „Ko gan mēs darītu bez savas Agneses!”. Mamma čakli mācījās.
Aizgāju dekrētā un mūsu ceļi pašķīrās. Bet vienalga vēl arvien uz ielas sasveicinos ar jauko un apzinīgo meitenes mammīti – cik zinu, tagad Agnese mācās jau 4. klasē un mamma labi absolvējusi augstskolu, strādā labā darbā, viņņai ir draugs un drauga ģimene ļoti labi izturas arī pret Agnesīti.”

Iesūtījusi: Lienīte Grieze, mammam.lv reģistrētā mamma.