Solo partija ģimenē jeb audzinu bērnu viena
Praktiski visu zemju statistikā uzrāda vientuļās mātes, un šie skaitļi svārstās no 25 līdz 35%. Arī Latvija nav izņēmums. Audzināt bērnu vienai vai vienam ir smagāk un grūtāk kā pirmajā mirklī tas varētu šķist. Situāciju komentē Ģimenes centra poliklīnikas psihoterapeite Anita Plūme.
Būt par vecākiem nav viegls uzdevums, sevišķi pašā šī dzīves
posma sākumā, jo tā ir jauna loma, kas jāapgūst un jāpieņem. Tas,
ka bērnam vajadzīgi divi vecāki, nav tikai mīts, jo vienam aprūpēt
zīdaini ir interesants, satraucošs, bet arī grūts uzdevums. Ne
velti jaunie vecāki satraucas par to, jo ir gan fiziski jāapkopj,
gan pareizi jābaro, gan vienlaicīgi jāveido attiecības un jāstimulē
attīstība sīciņai personai, kura saprot tikai ar sirdi, bet vēl
nespēj bilst ne vārda, lai izskaidrotu savas vēlmes un sajūtas.
Uzņemties šo uzdevumu vienai vai vienam ir vismaz divas reizes
grūtāk.
Jāmeklē psiholoģisks atbalsts
Iemesli, kāpēc sievietei vienai jāsagaida un turpmāk jāaudzina
bērns, var būt visdažādākie, sākot ar traģēdiju un beidzot ar
lepnumu. Tomēr gandrīz visos gadījumos viens no motīviem ir
pierādīt sev un pasaulei, ka esam neatkarīgas, patstāvīgas un
drosmīgas, kas ir cieņas vērta nostāja.
Ikviena sieviete, gaidot mazuli, pastiprināti jūt un pārdzīvo
izmaiņas savā ķermenī, ko izraisa jaunās dzīvības klātbūtne. Arī
neatkarīgai topošai māmiņai šis process nenotikscitādi, bet,
iespējams, pat intensīvāk, jo klāt nāks pārdomas un bažas par
nākotni, kas var saasināt grūtniecības izraisītās pārmaiņas. Tādēļ
svarīgi atrast sev psiholoģisku atbalstu – ideāli, ja tie ir pašas
vai bērna tēva vecāki, citi saprotoši radinieki, paziņas vai
draudzenes. Tā var būt arī vecmāte vai ģimenes ārsts, ar ko
pārrunāt savas izjūtas, raizes un nepieciešamības gadījumā arī
paraudāt uz pleca.
Jārunā par visu, kas grūtniecībā satrauc, – pašsajūtu, neizprotamām
pārmaiņām ķermenī, garastāvokļa svārstībām. Viss minētais
jebkurai sievietei var izraisīt pastiprinātu spriedzi un turpmāk
pāraugt depresijā. Jo īpaši māmiņai, kas ir viena. Vientulības
sajūta – atzīta vai noliegta – posta mūsu labsajūtu stiprāk. Tas ir
viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ jāatrod atbalsts un jādalās
pārdzīvojumā, tādējādi pasargājot sevi no depresijas iespējām.
Palīdzība un atbalsts būs vajadzīgs un tā meklēšana liecina par jūsu drosmi un pašcieņu, nevis otrādi.
Uztraukums par naudu
Bailes un bažas skar arī nākotnes perspektīvu, jo nereti sieviete
viena nav pietiekoši materiāli nodrošināta. Tā var būt rūgta
atziņa, bet arī to nevajag noliegt, jo apzinātu grūtību ir vieglāk
risināt par neapzinātu. Visupirms jāapsver savas materiālās
iespējas un jābūt gatavai uz to, ka būs grūtības. Jāuzzina par
pabalstiem, jāpārdomā darba iespējas, vai nevar kaut ko nopelnīt
papildus. Savlaicīgi jāparunā par finansiālu atbalstu no vecākiem
vai bērna tēva. Iespējams, viņi būs ar mieru jūs atbalstīt. Arī
tad, ja vecāki nevarēs palīdzēt finansiāli, varbūt viņi varēs
pieskatīt mazuli, kamēr jūs gādāsiet par papildu ienākumiem.
Par sevi jārūpējas
Lai grūtniecība ritētu pēc iespējas gludāk, topošai māmiņai pašai
par sevi jārūpējas. Jālieto pilnvērtīgs, vitamīniem, taukskābēm un
minerālvielām bagāts uzturs. Laikus painteresējieties par veselīgu
ēdienu receptēm sev un vēlāk arī mazulim par sev pieņemamu cenu.
Jo, barojot mazuli, arī uzturam ir liela nozīme.
Palīdzības meklēšana liecina par drosmi un pašcieņu, nevis otrādi.
Pēc dzemdībām māmiņa nereti jūtas sagurusi, un šāds stāvoklis var
turpināties vairākas dienas vai pat mēnešus. Iepriekš to neviens
nevar paredzēt, un tas var būt saistīts gan ar garastāvokli, gan
fiziskām pārmaiņām. Atkal svarīgi ļaut sev meklēt un lūgt
palīdzību, jo visi saprot, ka vienai ar zīdaini ir grūti. Palīdzība
vajadzīga arī tādēļ, lai varētu iegūt laiku sev – stundiņu, lai
pagulētu vai izietu no mājam, pie ārsta, friziera vai vienkārši
pasēdētu parkā uz soliņa. Arī māmiņai, kas viena audzina bērniņu,
vajag laiku sev, citādi būs pārāk grūti ne tikai fiziski, bet arī
psiholoģiski, jo attiecībās parādīsies neatkarības trūkums jeb
pārāk liela savstarpējā atkarība – māmiņai no mazuļa, bet mazulim
no māmiņas, kam turpmāk var būt nepatīkamas sekas. Citiem vārdiem
sakot, savlaicīgi sev jāsaka, ka palīdzība un atbalsts būs
vajadzīgs un tā meklēšana liecina par jūsu drosmi un pašcieņu,
nevis otrādi, jo arī mazuļa laimei ir svarīga jūsu labsajūta.
P.S. Visai bieži nācies dzirdēt, ka tie vecāki, kas bērnus audzina
vieni, apvainojas par vārdiem "vientuļais" - Kā es varu būt
vientuļš, ja man ir bērns? Varbūt arī tu audzini un rūpējies par
bērnu bez otras pusītes un vari pastāstīt savu pieredzi?