Vīrieša atzīšanās sievietei — ko es varu tev sniegt?
Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.
Šī būs vēstule iedomu meitenei. Daļēji — atbildot uz reālas meitenes sen uzdotu jautājumu — "Ko tu gribi no manis?" un daļēji — cenšoties izskaidrot caur pasauli sev pašam to, kā nu es redzu šo jautājumu — ko es varu sniegt; ko es gribu saņemt; un kādas redzu attiecības?
Sveika,
Pašai nezinot, Tu esi iekritusi manā vienkāršajā vīrišķa sirdī. Es
zinu, ka divu cilvēku attiecības ir biedējoša padarīšana, tādēļ
uzreiz atbildēšu uz Tavu jautājumu par to, ko es no Tevis gribu, ko
varu dot, un kādas redzu mūsu attiecības.
Diemžēl, es neesmu princis, — ne parasts, ne sapņu. Arī zirga un
mirdzošu bruņu man nav. Pat ne parastu. Esmu vienkāršs puisis, ar
savu augumu centimetros, svaru kilogramos un vecumu gados. Darba
dienas gaitā man mēdz iesvīst paduses, es apmeklēju tualeti,
ēdu un guļu. Reizēm mans garastāvoklis ir labs, un es smejos,
reizēm tas ir īgns vai nedaudz uzvilkts. Šajā pasaulē ir jomas, kas
mani aizrauj un ko es saprotu, un ir tādas, kas ir vienaldzīgas un
tādas arī paliks. Arī man vajag jumtu virs galvas, nedaudz ēst, un
nedaudz siltuma. Es esmu dzīva būtne, 21.gs Eiropā. Ne pasaku
radījums, ne zinātniskās fantastikas pārstāvis. Tikai cilvēks, kas
aizņem telpu un laiku.
No Tevis es gribu pa druskai no visa. Nedaudz Tava laika – bet es neprasīšu to visu. Nedaudz Tavas uzmanības – bet neaizliedzot tev interesēties arī par citām lietām. Nedaudz Tava ķermeņa – respektējot to, ka tas ir Tavs, un mīlot to tā, kā nu es to protu.
Apzināt to, ko tāds varētu Tev sniegt, nebija viegli, it īpaši,
ņemot vērā to, ka Tu man šķieti esam pelnījusi visu, visu, visu to
labāko. Ar manu sociālo un kulturālo fonu un izaugsmi, man nedraud
braukt ar jaunākā izlaiduma mašīnām. No otras puses, man vienmēr
būs auto, kas turēsies kopā un katru gadu izies obligāto apskati.
Es nedzīvošu pilī, bet arī pajumti mežā, zem skuju telts jumta
meklēt nenāksies. Par mani nerunās Holivudā, bet varbūt, ka vietējā
pagasta laikrakstā zinās vārda pēc. Es neprojektēšu jaunākos
kosmosa kuģus, bet arī problēmu paņemt lāpstu vai āmuru aiz pareizā
gala nebūs. Sava veida stabilitāte, vai tas būtu pluss, vai mīnuss
— izlem Tu.
Mūsu attiecības — tajās būs viss. Būs pastaigas
roku rokā, kad pasaule būs rozā, un griezīsies ap mums. Būs brīži,
kad mēs abi berzīsim netīros traukus. Kādu reizi es Tev gultā
pienesīšu kafiju un maizītes, un kādreiz atkal pēc darba, dzīves
smagi satriekts, apgulšos dīvānā, ielikšu galvu Tev klēpī, un ļaušu
glāstīt savus matus. Mēs varēsim stundām skatīties viens otram acīs
un smaidīt, un tāpat arī reizēm saplūksimies par ko tik svarīgu kā
karote kafijas krūzītē vai veļas grozā aizmirsta viena zeķe no
pāra. Mēs sapratīsim viens otru no pusvārda, un arī secināsim, ka
runājam par tēmu, kas otru galīgi un nemaz neinteresē. Mums būs
savs laiks, kad saspiesties cieši, cieši kopā, un būs laiks katram
priekš sevis. Es nevaru solīt, ka mūsu attiecībās es dominēšu un
vadīšu tās, vai ka cītīgi sekošu tev, taču es apņemos to izdarīt
tad un tur, kur tas būs iespējams, ja vien Tu izdarīsi to pašu tad,
kad Tu to varēsi. Mums būs viss – un, sakot to, es Tev solu visu,
gan laimīgu nākotni, gan kādu nebaltu dienu, gan darbu, gan atpūtu,
gan mūsu ligzdiņu, gan katram savu kaktiņu.
No Tevis es gribu pa druskai no visa. Nedaudz Tava laika – bet es
neprasīšu to visu. Nedaudz Tavas uzmanības – bet neaizliedzot tev
interesēties arī par citām lietām. Nedaudz Tava ķermeņa –
respektējot to, ka tas ir Tavs, un mīlot to tā, kā nu es to
protu.
Es negribu neko tādu, ko Tu neesi ar mieru dot. Tava sabiedrība man
liek justies labi un viegli, izņemot reizes, kad nākas just Tavu
nogurumu un nepatiku pret to, kas notiek. Viegls glāsts uz vaiga,
kas dots ar smaidu, ir vērtīgāks par skūpstu, pirms kura
atskanējusi nopūta.
Bet, kas ir galvenais, – es gribu Tevi iepazīt. Vienkāršiem zēniem,
kā man vai Jankam, vai Pēcim, vai Rūdim, nav atmiņu par iepriekšējo
dzīvi, un mēs šo dzīvojam kā pirmo. Līdz ar to, es nezinu, cik
daudz mums izdosies, un kā tieši – tā jocīgā būšana, ko citi sauc
par dzīvi, un uztver kā pašsaprotamu, – izvērtīsies. Es nezinu, vai
es Tev esmu ideāls, vai piemērots un vai vispār derīgs. Tikai klusi
ticu, ka Tu esi labākais, kas ar mani varētu notikt. Es gribu
mēģināt ar Tevi iepazīties, lēni, soli pa solim, gadu pa gadam.
Cita ceļa, kā tam notikt, tiešām neredzu. Nezinot, kas mūs sagaida,
un kas šī dzīve īsti ir, es varu veikt tikai izvēli, ar kuru
cilvēku riskēt iepazīties, veltot tam savu laiku un enerģiju – un
Tu esi mana izvēle.
Sniedzot Tev vienīgo, ko varu sniegt no vienkāršajām, siltajām
plaukstām, – savu atklātību.
Vēstules autors: Kārlis