Aktuāli - kā ar bērnu runāt par pedofīliju?

Diemžēl ne pedofilus, ne citādi bīstamus cilvēkus nevar atpazīt pēc izskata. Tāpēc bērniem jāstāsta, ka visticamāk pedofili meitenes vai zēna acīs centīsies sevi parādīt pēc iespējas labākus, sirsnīgākus. Svarīgi paskaidrot, ka svešinieks var izskatīties, izturēties jauki un būt labi ģērbts vai pat nēsāt uniformu. Tāpēc, lai bērns uz šiem “trikiem” neuzķertos, ir svarīgi viņam mācīt noteikumus, kā sevi pasargāt no potenciāli bīstamiem cilvēkiem. Un šo noteikumu ievērošana attiecas ne tikai uz svešiniekiem, bet arī pazīstamiem cilvēkiem. Jo, kā apliecina pētījumi visā pasaulē, lielākoties seksuālās vardarbības gadījumos bērnus seksuāli izmanto kāds no bērna tuviniekiem, labi pazīstamiem cilvēkiem – kaimiņš, treneris, ģimenes draugs.

Izspēlējiet situācijas
Kā būtiskāko noteikumu, ko bērnam svarīgi iemācīt, ir – vienmēr palūgt atļauju vecākiem vai citiem pieaugušiem cilvēkiem, kas bērnu pieskata, pirms viņš kaut kur dodas viens vai kopā ar pazīstamu vai svešu cilvēku. Vecāki var izspēlēt ar bērnu dažādas situācijas. Piemēram, kāds cilvēks piedāvā bērnam saldējumu, doties līdzi, aizvest ar mašīnu. Ja būsi ar bērnu izspēlējusi lomu spēles, modelējot dažādas situācijas, tas bērnam palīdzēs justies drošākam un pārliecinātākam tad, kad radīsies līdzīgas situācijas, un viņš nevilcinoties zinās, kā rīkoties.

Ja regulāri atraidīsi vai ignorēsi bērna jūtas, viņš iemācīsies, ka savā iekšējā izjūtā nav jāieklausās. Šādā gadījumā bērns var tikt pakļauts daudz lielākam riskam kļūt par upuri vardarbīgām situācijām.

Iemāci bērnam teikt „nē”
Arī bērnam ir jāprot teikt „nē”, īpaši, ja kāds viņu aicina palikt vienatnē viņa mājā, mašīnā vai kādā citā vietā, bez vecāku atļaujas un ziņas. Svarīgi šo noteikumu iemācīt un ievērot jebkurā situācijā, pat ar vecākiem un bērnam pazīstamiem cilvēkiem. Māci bērniem atteikties! Pārrunā ar bērnu tādu situāciju piemērus, kuros viņi noteikti drīkst teikt „nē!”, arī tad, ja tas ir pieaugušais, vai arī bērna draugs. Māci bērniem teikt „nē” skaļi, droši, ar pārliecību, nebaidoties, ka tam sekos sods. Tad, kad esi to bērnam sākusi mācīt, to ir svarīgi praktizēt arī ikdienā. Pajautā bērnam, ko viņš dara situācijās, kad kāds viņam liek darīt to, ko viņš pats nevēlas darīt.  Izspēlē ar bērnu lomu spēles, kurās tu bērnam kaut ko  piedāvā, bet viņš dažādos veidos atsakās.

Bērnam jāiepazīst savs ķermenis
Māci bērnu iepazīt savu ķermeni, dažādas ķermeņa daļas. Bērnam svarīgi apzināties, ka viņa ķermenis ir kaut kas īpašs, kas pieder tikai un vienīgi viņam, ka nevienam nav tiesību to aizskart neadekvātā veidā vai darīt tam pāri. Būtiski arī nosaukt pareizā vārdā visas ķermeņa daļas, tai skaitā arī intīmās ķermeņa vietiņas, kas ir īpašas vietiņas, kuras ir atšķirīgas zēniem un meitenēm. Intīmās vietiņas meitenēm ir krūtis, vagīna (čuriņa) un dibens (dupsis), bet zēniem – penis (princītis, krāniņš) un dibens (dupsis). Katrā ģimenē intīmās ķermeņa vietiņas var tikt atšķirīgi sauktas, svarīgi, lai tās nepaliktu vispār bez vārda, it kā to nemaz nebūtu.

Svarīgi bērnu mudināt, lai viņš vienmēr izstāsta to, ja kāds cilvēks ir darījis vai gribējis darīt viņam pāri, un ka viņš nekādā gadījumā tādu rīcību nedrīkst turēt noslēpumā.

Labie un sliktie pieskārieni
Ar bērnu būtu arī jāpārrunā, kāda ir atšķirība starp labiem un sliktiem pieskārieniem. Paskaidrot, ka labie pieskārieni liek mums smaidīt un ļauj sirsniņai justies iepriecinātai. Piemēram, kad māmiņa tur bērnu klēpī, kad mēs sadodamies ar draugiem rokās, kad mēs pieturam mazo brāli pie rociņas, kad kāds noglāsta galvu. Bērnam var mācīt, ka mūsu ķermenī ir vietas, kurām mēs drīkstam ļaut pieskarties citiem cilvēkiem. Taču tāpat ir arī sliktie pieskārieni, kas liek mums noskumt un bēdāties. Sliktie pieskārieni var būt gan sāpīgi, kad kāds iesit, pagrūž, rauj aiz matiem, aiz auss, vai iekniebj, taču tie var būt arī tādi, kas neliek sajust sāpes, bet mēs tik un tā jūtamies neērti, samulsuši. Tas parasti notiek, kad kāds vēlas pieskarties mūsu ķermeņa intīmajām vietiņām. Tām neviens tāpat vien nedrīkst pieskarties. Tāpēc svarīgi bērnam iemācīt teikt: „Nedari man tā, man tas nepatīk!” situācijās, kad kāds pieskaras bērna ķermeņa intīmajām vietiņām.

Noslēpumi
Tāpat bērnam jāizskaidro atšķirību starp labiem un sliktiem noslēpumiem. Labie noslēpumi ir tādi kā pārsteigumi, kurus mēs gatavojam, lai iepriecinātu savus tuviniekus (mammu, tēti, brāli, māsu, omīti, opīti) vai draugus. Slikti noslēpumi var būt, ja kāds pieaugušais vai lielāks bērns liek bērnam turēt noslēpumā to, ka ir devis bērnam konfektes, dāvanas, vai aicinājis iekāpt viņa mašīnā vai doties līdzi pie viņa uz mājām. Slikts noslēpums ir arī tad, ja kāds bērnam neļauj izstāstīt savai mammai, tētim vai kādam citam pieaugušam, kuram bērns uzticas, par to, ka viņš ir aizticis bērna intīmās ķermeņa daļas vai mudinājis bērnu aiztikt viņa intīmās ķermeņa daļas.

Mācām uzklausīt iekšējo balstiņu
Vecāki var mācīt bērnam atpazīt dažādās emocijas, ko viņš ikdienā izjūt un nosaukt tās vārdā (priecīgs, bēdīgs, dusmīgs, nokaunējies, satraukts, samulsis, garlaikots, vientulīgs, lepns). Taču vēl būtiskāk ir mācīt, ka mums katram ir kāda „iekšējā balstiņa” (intuīcija), ko var dēvēt par „signalizāciju”, kas mums parasti norāda, vai kaut kas ir labs vai slikts, par to, vai mums draud briesmas, vai gluži pretēji – mēs esam drošībā. Šī signalizācija ieslēdzas tad, kad mums draud kādas briesmas vai kāds var nodarīt pāri. Šī signalizācija dzīvo mūsos (dažkārt tā parādās sirsniņā, dažkārt galvā, dažkārt puncī). Māci savam bērnam uzticēties šai iekšējai balsij un tai paklausīt. Ikdienā apliecini bērnam, ka tev ir svarīgas viņa jūtas. Tas bērnam mācīs, ka viņš pats var ieklausīties savās sajūtās un tām paklausīt. Ja regulāri atraidīsi vai ignorēsi bērna jūtas, viņš iemācīsies, ka paša iekšējai izjūtai nav nozīmes un tāpēc tajā nav jāieklausās. Šādā gadījumā viņi var tikt pakļauti daudz lielākam riskam kļūt par upuri vardarbīgām situācijām, jo viņi būs „atslēguši” savu „signalizāciju”, kas spētu brīdināt par draudošām briesmām un liktu attiecīgi rīkoties.

Iedrošini bērnus!
Svarīgi bērnu mudināt, lai viņš vienmēr izstāsta to, ja kāds cilvēks ir darījis vai gribējis darīt viņam pāri, un ka viņš nekādā gadījumā tādu rīcību nedrīkst turēt noslēpumā. Bērnu svarīgi iedrošināt, ka vecāki nekad par to uz bērna nedusmosies, bet gluži otrādi – priecāsies un leposies ar savu bērniņu par to, ka viņš ir bijis tik drosmīgs, lai par to vecākiem pastāstītu. Svarīgi mudināt, lai bērns vienmēr pastāsta arī tajos gadījumos, ja viņam ar sliktajiem pieskārieniem pieskaras pazīstams cilvēks (pieaugušais vai bērns).