Iesaki ārstu:

  •   Vērtējums: 3.5/5
    Inta Linde

    Profesionāle. Ja no Jūsu zoba atlikusi desmitā daļa, viņa uzbūvēs jaunu un vēl- Viļķenes bērniem ir labākie zobi Latvijā. Neticiet? Atbrauciet un apskatiet!

Skatīt visus ārstus

Bērnu anekdotes. Labākajiem - balvas!

Onkuli, tu esi zaglis!

Mūsu trīsgadīgais dēls šobrīd ir aizrāvies ar policijas darbu un lomu spēlēm. Mājās esam runājuši, ko dara policisti, un dēls to labprāt izspēlē dažādās situācijās. Reiz kāpņutelpā satikām kaimiņu, uzsākām sarunu un pēkšņi dēls svarīgā balsī paziņo: "Onkuli, tu esi zaglis, tu nozagi man maku!" Es nobālēju, bet kaimiņš acīm

Skatīt visus jokus

Skaisti dzejoļi par Latviju

  • 18.11.2010 15:13
    dzēsts lietotājs teica:

    Mums ticis visszilākais ezers,
    Un rudākais rudzu lauks.
    Visbaltākā bērzu birze,
    Vismelnākais rupjmaizes klaips.
    Un tieši Latvijai ticis
    Vissvētākais debesu jums,
    Jo savu visskaistāko zemi
    Dievs ir atdevis mums.
    /L. Vāczemnieks/

    Dievs, svētī Latviju:
    Zemi, cilvēkus, valodu,
    Dziesmu un ticību,
    Godaprātu un darba tikumu;
    uzturi mūs dzīvus,
    Dari mūs brīvus-
    Garā un pateicībā,
    Cilvēka vārda cienīgus
    Latviešus
    Tēvzemē un pasaulē.

    /Velta Toma/


    Par visu mīļakas man vecās latvju mājas,
    Kas, ābeļdārzos iegrimušas, baltiem slēģiem zvana,-
    Pie vārtiem mežs un līči dziesmās trīcēt nenostājas,
    Burb upītes un tāļu aizet druvu līgošana.

    Šeit laukos vecie ozoli vēl zaļo brīvi
    Un mežābeles sapņo, rudzos iebridušas,-
    Šeit kuplā daba valda cilvēku un viņa dzīvi
    Un dienas aizrit saldas rasas, medus pielijušas.

    Šeit Ūsiņš dravu kopj un Jumis svētī druvu.
    Un Māra pirtī mīt un Pērkons dzenā Jodu,
    Bet Jāņu vakarā dod tauta tāļu, tuvu
    Ar ugunīm un dziesmām Līgo dievei godu.

    /Kārlis Ieviņš/


    Sēsties, saulīte, dimanta krēslā,
    Valdi pār Latvijas pakalniem brīviem.
    Sēsties, saulīte, skaidrības kalnā,
    Aizdzen miglu no birzīm un druvām,
    Susini purvus, susini dangas,
    Rādi tautai skaidrības ceļu.

    /Kārlis Skalbe/


    Lai dod mums dievs, ka mūžam varam
    Mēs laikmetiem un laikiem garām
    Arvienu dzīvā straumē traukt.
    Kā sēja nebeidzas un pļauja,
    Kā nerimst Daugava un Gauja,
    Lai latvji nerimst spēkā augt.

    /Leonīds Breikšs/


    Šodien, Kungs, mēs Tevi lūdzam:
    neļauj latvjiem mirt un zust,
    Liec mums vienmēr Tavu sauli
    brīviem pāri galvai just!
    Līdz tiem laikiem, kurus šodien
    nezin vēl nekur neviens,
    Mūžam brīvs lai latvju ērglis,
    savus spārnus sizdams, skrien!
    Lai pa nezināmiem laikiem
    cauri mūžiem ejam mēs,
    Dod mums spēku, dod mums drosmi,
    Dod mums vienprātību, Tēvs!

    /Leonīds Breikšs/

  • 18.11.2010 16:29
    dzēsts lietotājs teica:

    http://www.skolenam.lv/lv/darbi/literatura/latviesu-autoru-dzeja-un-dzejoli/patriotiska-dzeja

    Vilis Plūdonis
    Tev mūžam dzīvot, Latvija!
    Tev mūžam dzīvot, Latvija,
    Kā saulei, kas mirdz debess klajā!
    Tu jauna zvaigzne zvaigznājā,
    Kas uzlekusi nule tajā!

    Tev mūžam dzīvot, Latvija,
    Kā jūrai, kas Tev šalc pie kājām!
    Pats Dievs sen senis svētīja
    Še Tavas āres mums par mājām!

    Tev mūžam dzīvot, Latvija,
    Kā jūrai lepni, saulei cēli.
    Tu mūsu māte dārgaja,
    Mēs Tavas meitas, Tavi dēli.

    Tev mūžam dzīvot, Latvija,
    Tu tēvzeme mums Dieva dota!
    Lai Latvju tauta vienota,
    Aug spēkā, slavā, daiļumā!

    Leonīds Breikšs
    Latviešu vēlējums
    Lai dod mums Dievs, ka mūžam varam
    Mēs laikmetiem un laikiem garām
    Arvienu dzīvā straumē traukt.
    Kā sēja nebeidzas un pļauja,
    Kā nerimst Daugava un Gauja,
    Lai latvji nerimst spēkā augt.

    Lai dod mums Dievs, ka mēs šo laiku
    Ar sviedriem un ar darbu naiku
    Pār visiem laikiem ceļam tā,
    Lai audzes, kas reiz ars šais laukos,
    Mūs pieminētu vārdos jaukos
    Un pateicībā saulainā.

    Pēters Brūveris
    Kur?
    Kur koki aug visstaltākie?
    Kur mākoņi visbaltākie?
    Kur putni dzied visskaļāk?
    Kur zāle zeļ viszaļāk?
    Dzimtenē.
    Kur avoti visdzidrākie?
    Kur kovārņi visgudrākie?
    Kur kaķi ņaud vismīļāk?
    Kur zivis peld visdziļāk?
    Dzimtenē.
    Kur velli lec visellīgāk?
    Kur mellenes vismellīgāk?
    Kur pļavas zied viskošāk?
    Kur pasaulē vis drošāk?
    Dzimtenē.
    Savā tautā.

    Jānis Jaunsudrabiņš
    Bērnam
    Raugies, bērns, ar savām gaišām acīm,
    Savu tēvuzemi vēro tā,
    Ka lai viņas mīļā, mīļā seja,
    Mūžam paliek atmiņā.

    Tad tu vari svešās malās doties,
    Pāri zemēm, jūrām, ilgu dzīts,-
    Tēvuzemei nekad nezudīsi,
    Jo kā talismans tā būs tev līdz.

    Klausies, bērns, ar savām bērna ausīm,-
    Katrs mīļās mātes vārds ir svēts.
    Lai šīs lokanās un maigās skaņas
    Dus kā zvans, sirds dzelmēs nogremdēts.

    Tad kā vīrs tu vari plaši vaļā vērt,-
    Savas ausis plaši vaļā vērt,-
    Mātes valoda tev būs tas zobens,
    Ar ko ļaunus mezglus pušu cērt.

    Andrejs Eglītis
    Audiet mani karogā
    Sarkanbaltisarkanā-
    Tā, kā debess rīta ausmas baltās auž,
    Rieti asiņainās paltis pretī glauž.
    Audiet vairāk karogu, vairāk karogu, kā esam,
    Lai tie nomirušo rokās staigā,
    Skūpstās nedzimušo vaigā.
    Lai tos viļņojot kā sarkanbaltu jūru dvēslēs nesam.
    Audiet mani karogā
    Sarkanbaltisarkanā-
    Nezudīs nemūžam mums sarkanbaltisarkanās
    mūsu tautas svētās mājas. Visi ielikuši esam tur
    savu dvēseli un sapņos kājas.

    I
    Turiet savu zemi ciet.
    Zeme taisās projām iet.
    Projām iet ar svešām kājām,
    Prom ar šūpuļiem un mājām –
                        Turiet ciet.
    II
    Savu zemi paturēt –
    Savas mātes valodiņu;
    Valodiņa zemi tur,
    Zeme tur valodiņu.
    Nevaram – viens bez otra nevaram.
    Vienam zūdot, otrs mirst;
    Vienam otrā turoties,
    Itneviens mūs neizšķirs.

    ***
    Ir mīļa Māras zeme,
    Tik silti sirdij tiek –
    Pie krusta ceļa malā
    Bērns baltu puķi liek.
    Skrien brūna sila bite
    Un stājas ziedā dūkt;
    Es, ceļinieks, es gribu
    Te brīdi Dievu lūgt.


    Māra Zālīte
    Sens latviešu motīvs
    Ir zāļu vakars lēnprātīgs un svinīgs
    un vēlu, vēlu augsta, augsta saule
    pār bāreņu un mātesmeitu pierēm,
    pār vedeklu un māršu gaišām pierēm.

    Drīz saule griezīsies.
    Drīz saule griezīsies uz labu.

    Nāks agri krēsla mājās
    un arājs soļiem smagiem,
    un Tole kūtiņā siltā
    sapņos par zelta ragiem.
    Degs māte skalu un guni,
    un zvejnieks vairs neies jūrā.
    Palagi, dvieļi un cimdi
    locīsies māsai pūrā.
    Kaimiņos kāzas svinēs,
    kā nu varēs un spēs.
    Bērni vakaros mīklas minēs.
    Var būt, ka atminēs.

    Ir zāļu vakars lēnprātīgs un svinīgs
    un vēlu, vēlu augsta, augsta saule.

    Jānis Poruks
    Tēvijai
    Es ciezdams tevi mīlēt mācījos;
    Nu tev pie aukstām krūtīm noliecos:
    Dod manim kapa vietu.

    Man sirds priekš tevis sadega
    Par upuri uz altāra;
    Kurp lai bez sirds es ietu?

    Kas savu sirdi atdevis,
    Tas vientulis ir palicis,
    Tam nav neviena drauga.

    Es arī draugu nevēlos, -
    Pie tavām krūtīm noliecos:
    Dod manim kapa vietu.

    Leonīds Breikšs
    Himna
    Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,
    Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt,
    Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai
    Un saulei liek pār mūsu druvām līt.            

    Te tēvu tēvi sviedros vagu dzina,
    Šī saule pirmā svētījusi mūs,
    Lai takas tās, ko pirmais solis mina,
    Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.                

    Nekur virs zemes neapsveiks tik silti
    Vairs mūs neviens, kā apsveic druvas šīs,
    Gar kurām augšup slejas bērzu ciltis
    Un liepas šalcot veras debesīs.           

    Pār visiem svētumiem, ko sirdī nesam,
    Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek :
    No zemes šīs mēs izauguši esam,
    Mums šajā zemē galva jānoliek.   

    Māra Zālīte
    „Ak, dibināsim sev dzimteni!”
                                 (J.Dievkociņš)
    Mēs nākam iz zaļas zāles,
    Mēs nākam iz tumšas nakts,
    Kur bāliņš guļ ceļa malā
    Nokauts un neaprakts.

    Mēs nākam iz Mēness dārziem,
    Iz zvaigžņu un Saules spēlēm.
    Iz akmeņu klusēšanas,
    Iz putnu lokanām mēlēm.

    Mēs nākam iz ābeles baltuma,
    Iz mūžības miglājiem blīviem
    Un atnākam tieši tai brīdī,
    Kad jāsākas mūsu dzīvei.

    Mēs nākam iz riju dūmiem,
    Iz zobenu sarkanās rūsas.
    Neraudi, bārenīt, neraudi,
    Dziesma ir māte mūsu.

    Neraudi, brālīti, neraudi,
    Mums dziesma par dzimteni kļūs.
    Kad tēvzeme izdalīta,
    Dziesma mums tēvzeme būs.

    Jānis Jaunsudrabiņš
    Kas cilvēks ir bez dzimtenes?
    Kurp Tavi prāti traucas, draugs,
    Kur domas lidinājās?
    Kam vaicā vēl? Sirds sāpēs sauc:
    Kaut drīzāk tiktu mājās!
     
    Tur jaunais jaunā darbā stās,
    Tur vīri atgūs spēkus –
    Un sievas savus tikumus.
    Dievs piedos visus grēkus.
     
    Kas cilvēks ir bez dzimtenes,
    Bez tēvijas, bez mājas? –
    Tik puteklis un pameslis
    Zem svešu tautu kājām.

    Jānis Jaunsudrabiņš
    Trešā vēstule manam tēvam dedesīs
    Beidzamajā vēstulē
    Rakstīju Tev, cik ir jauka
    Dzīve brīvā Latvijā,
    Kur viss zaļoja un plauka.
     
    Mīļais tēvs, nav jausmas Tev,
    Zilā debess mierā mītot,
    Ko mēs tagad izciešam,
    Aizvien dziļāk bēdās krītot.
     
    Šodien, tēvs, es rakstu Tev
    Sēdēdams uz gultas malas,
    Svešas zemes šaurībā,
    Apņemts svešu mēļu čalas.
     
    Strauji sveras mūsu ceļš
    Atpakaļ uz tumsas leju.
    Gaida draugs kā ienaidnieks
    Mūsu tautas bojā eju.
     
    Esam atkal bāreņi:
    Nav mums mūsu mīļās mātes
    Latvijas, kas sargāja
    Savus bērnus. Tāpēc klāt es
     
    Pievienoju lūgumu,
    Ko pie gadījuma Dievam
    Nodod, visā zemībā,
    Varbūt paglābs viņš no nievām.
     
             „Lielais visu tēvu Tēvs!
             Klausi lūgšanu, ko sūta
             Tev kāds pamests zemes bērns,
             Sirds kad pārmērīgi grūta:
     
              Dievs, Tu visuvarenais,
              Tautu likteņus kas lēmi,
              Dod mums mūsu Tēvuzemi.”
     1947.


    Māris čaklais
    ***
    Uz zemeslodes, zem saules
    mūs trīsarpus miljardu. Tajos
    latviešu pusotra miljona tikai. Tas ir kā
    pusotra piliena jūrā.
    Kāda var būt pusotra piliena dziesma par
    sauli? Un tomēr −
    uz zemeslodes, zem saules
    ir tāda tauta − latvieši,
    uz zemeslodes, zem saules
    ir tautai dziesma par sauli:
         Lec, saulīte, rītā agri,
         Noej laiku vakarā,
         No rītiņa sildīdama,
         Vakarā žēlodama.


    Jānis Ziemeļnieks
    18.XI 18.
    Sen tas bija . . . Bij apnicis gaidīt,
    Dzīvi smacēja asiņu tvans,
    Cilvēks aizmirsa mīlēt un smaidīt,
    Kalnā raudāja kapsētas zvans.

    Sirdis maldījās tumsības ejās,
    Tukša skaņa bij brīvības vārds,
    Bet tad piepeši tūkstošās sejās
    It kā atspīdums izplauka sārts.

    Un es redzēju: tukšumā baisā
    Vēji mirdzošu karogu triec, -
    Tava roka to pacēla gaisā,
    Tava roka kā lilijas zieds.

    Eduards Veidenbaums
    Pa Latvijas kalniem un lejām
    Ar rūpēs grumbotām sejām
    Kust sentēvu strādīgais bars.
    Tiem drēbes ir mugurā prastas,
    Zem smagajās svešnieku nastas
    Snauž verdzībā nospiestais gars.

    Gan asinis netaisni lietas,
    Trūkst raudātām asarām vietas,
    Bet garām ir briesmīgais laiks:
    Ar kungiem dus vergi zem smiltīm,
    Un tagadnes laimīgām ciltīm
    Spīd brīvības saulītes vaigs.

    Eduards Veidenbaums
    ***
    "Tauta, tauta, gaišā latvju tauta,
    Slavas lauriem vaiņagota tu!
    Brīvība no augšienes tev ļauta,
    Centies izlietot šo brīvību!"

    Tā pa laikrakstiem un ballēm klaigā,
    Resni blēži tautai laimes sauc.
    Tauki baznīckungi lišķu vaigā
    Manās līdz un vēl jo vairāk kauc:

    "Latvji, latvji, dievbijīgu garu
    Dievs lai uztura ir turpmāk jums!
    Tad mums miers būs, tad vēl mūžu garu
    Skaistā krēslībā būs zvejojums."

    Un mēs, jaunā audze, tautas ziedi,
    Skrienam, kliedzam līdz ar tumsoņiem,
    Un "kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi!"
    Likums iesāk palikt studentiem.

    Kauns bezgalīgs! Jo mēs skaidri redzam,
    Kāds ir nolūks tautas vadoņiem:
    Strādāt, kalpot, ticēt kā pa vecam,
    Cienīt kungus - programs visiem tiem.

    Un mēs sekojam, un godu dodam
    Naudas maisiem, blēžiem riebīgiem,
    Un, ko mazāk turīgu mēs rodam,
    Pieskaitām pie rupjiem "knubiķiem".

    Māris Čaklais
    Valodiņa
    Kā ap smilšu strēli
    viļņus jūra skalo,
    tā ap tēvu zemi
    skalojas mātes valoda.

    Kāpj tā kā rīta migla
    vārdi pa nakti krātie.
    Stiprus rīta vārdus
    iemāca katram māte.

    Sastop tie karstu dienu,
    nokrīt par dzidru rasu.
    Rau, vārdiņš tev iekrita kabatā.
    Klau, vārdiņš ēst tev prasīja.

    Zīlītes žubītes seno,
    žagatas jauno ziņu,
    visu savāc kā upe
    valoda, valodiņa.

    Vārdu ir vesels lauks,
    balti kā sniegs tie likās.
    Bet redzi, cik tieši rokās
    iekrita sniega pika.

    Ja kāds nodara pāri,
    bēda pie bēdas krājas,
    mātes valoda atkal
    ir tava žēlotāja.

    Kā ap smilšu strēli
    viļņus jūra skalo,
    tā ap tēvu zemi
    skalojas mātes valoda.

    Māra Zālīte
    Caur gadsimtiem latvieša lūgšana
    Pazemīgi es lūdzu – dodiet man
    manu maizi ēst, ko esmu izaudzējis.

    Pazemīgi es lūdzu – ļaujiet man
    manu valodu lietot un savu māti neaizliegt.

    Pazemīgi es lūdzu – ļaujiet man
    savu zemi mīlēt un savu godu neatmest.

    Pazemīgi es lūdzu – neliedziet man
    savas dziesmas dziedāt un dvēseli turēt.

    Pazemīgi es lūdzu – atvēliet man
    brīvu vakaru bērniem un mazliet nākotnes cerību.

    Pazemīgi es lūdzu – atstājet man
    manus dievus; es solu, ka lūgšu tos klusi.

    Tikpat klusi un pazemīgi, kā lūdzos še jums.

    Māra Zālīte
    Tik un tā
    Nāk rudens apgleznot Latviju.
    Bet nepūlies, necenties tā.
    Man viņa ir visskaistākā
    Tik un tā.
    Mazliet par lielu, lai sasildot
    Savu lakatu dotu,
    Par lielu, lai paņemtu klēpī
    Un apmīļotu.
    Mazliet par mazu, lai palaistu vienu
    Pasaules plašajos ceļos.
    Par mazu, lai laistu vienu.
    Es līdzi ceļos.
    Nāk rudens izgreznot Latviju.
    Bet nepūlies, necenties tā.
    Mums viņa ir visskaistākā
    Tik un tā.

    Ojārs Vācietis
    Pūt, vējiņi!
    Tā ir tautas sirdsapziņa,
    un tai mūžam tādai būt −
    pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
    pūt, vējiņi, pūt...
     
    Rijas klons vai pļavas ciņi,
    vai nu vagars, vai nu jods
    un tik vien tā „pūtvējiņi”,
    cik tu Jāņu naktī zodz.
     
    Esi mierīgs, dzīvo rāmi,
    kamēr kauli sausi kalst.
    Dieviņš aizdos savu prāmi
    nokļūt tur, kur veļu valsts.
              Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
              aizdzen mani kapsētā!

    Muižas svilst kā darvas ķīpas ...
    Platā mugurā kā galds
    piektais gads velk savas strīpas
    apkārt sarkans, vidū balts.

    Pārāk cieta āda viņiem,
    tad lai palīdz miets un „Pļī”,
    nav nekāda „putvejini”,
    ir − „Bože, carjā hraņī !”
              Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
              aizdzen mani katorgā!

    Durkli zemē, plecā somu,
    „Pūt, vējiņi”, spārnus plet,
    pietiek pelēt, jāsāk domāt,
    pietiek kaut un jāiet sēt.
     
    Paliek gaisā sapņi zili,
    ej, kur tālums gaida zils!
    Laiks. Un svešā Pēterpilī
    sākas tava Pēterpils.
     
              Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
              aizdzen Revolūcijā!

    Atkal liktens bungas uzsit,
    atkal viņam ņirdzīgs spīts:
    vienam stobrs uz vakarpusi,
    otram ņemts uz grauda rīts.
     
    „Pūt, vējiņi” vienāds šķietas
    tiem, kas abās pusēs ļimst...
    Divas laivas stāv uz vietas
    un pat arī varbūt − grimst.
     
              Pūt, vējiņi, dzen laiviņu
              Borovskā un Volhovā!

    „Pūt, vējiņi”, skani saldi,
    kaut tavs mūžs pēc nāves salds, −
    neviens skangals tā nav skaldīts,
    neviens pīslis tā nav malts.
     
    Pūt, vējiņi, cik ir dūšas, −
    ne tik viegli masti lūst,
    pūt, vējiņi, kamēr pūšas,
    kamēr buras ir, kur pūst.
     
              Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
              aizdzen tautu mūžībā!

    Tā ir tautas sirdsapziņa,
    un tai mūžam tādai būt −
    pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
    pūt, vējiņi, pūt...

    Alfrēds Krūklis
    Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu?
    Jau sen šo zemi bērzu zemi sauc,
    Pie mājas pelēks akmens klaudz.
    Jau sen te jumtā stārķa dziesma skan.
    Un svēta, dārga tā ir man.

    Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu,
    Kur citas skaņas skan un citu domu rod?
    Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu?
    Man tuva tā, ko dzimtā zeme dod.

    Jau sen šo zemi – dziesmu zemi sauc,
    Te gaisma akmenī pat aust.
    Jau sen te Daugaviņas dziesma skan
    Un svēta, dārga tā ir man.

    Jau sen šo zemi – tēvu zemi sauc,
    Te mums sensenis dzīvot ļauts.
    Jau sen te manas tautas dziesma skan
    Un svēta, dārga tā ir man.

    Māris Čaklais
    Daugava
    Pa viņu uz Rīgu nāca ziņa -
    pa Daugavu, Daugaviņu -,
    ka nolicis brālītis galvu uz ciņa
    par Daugavu, Daugaviņu.
    Un sakrita zvaigznes, asaras, zvīņas -
    viss Daugavā, Daugaviņā.
    Vai visa nav par daudz vienā viņā -
    Daugavā, Daugaviņā?


Lai pievienotu komentāru, jāielogojas:

Pirmo reizi ielogojieties ar draugiem.lv pasi, Tev tiks izveidots lietotāja profils.

 

LAPAS KARTE