Vientuļā māmiņa: meitiņas kliegšana mani dzen vājprātā! Saprotu, kāpēc bērnus sit...

"Protams, ka es izlēmu saglabāt savu pirmdzimto, es uzņemos pilnībā atbildību par savu rīcību. Grūtniecība pagāja kā viens murgs. Bija jāpārdzīvo tik daudz negatīvu emociju + bērna tēvs ik pa laikam piezvanīja, lai pajautātu, vai tas esot viņa bērns un pēc tam, kad atbrauca, prasīja jaunākās sonogrāfijas bildes.

Šodien es laikam pirmo reizi nožēloju, ka esmu saglabājusi bērnu. Jā, jā, drausmīgi vārdi, drausmīgas domas… Man ir burvīga 4 mēnešus veca meitiņa, bet viņa ir pārāk jūtīga un PARAHISTĒRISKA, VIŅAS KLIEGŠANA MANI DZEN IZMISUMĀ, VĀJPRĀTĀ! Gribas jautāt, par ko  Dievs mani soda, par ko? Esmu blondas matu krāsas īpašniece un, cik skatos TV filmas, tur visur šādās ainās nonāk blondīnes. Sakritība vai likteņa ironija? Kaut gan kāds sakars liktenim? Tas ir tik nenormāli grūti –  vienai audzināt. Kaut vai elementāri dušā 10 minūtes nevaru pabūt, jo bērns jebkurā brīdī histēriski kliedz, brīžiem apklust, kad nesāju pār plecu. Neizsakāmi sāp mugura, un plecu muskuļi ir vienkārši krampī, besis no negulētām naktīm, jo bērns naktī pamostas apmēram 14 reizes… Nogurums līdz nenormālībai…

Jā, es naivi cerēju, ka varbūt bērns būs mierīgs, kā balva mierinājumam par to vājprātu, kas man bija grūtniecības laikā.

Es saprotu, kāpēc bērnus sit, es saprotu, kāpēc Daugavpilī izmeta pa logu, jo vienkārši netur nervi. Visas šīs muļķības, ka māte satraukta, ka pašai mātei jānomierinās, jo bērns jūt… Šādus tekstus raksta un iesaka laikam tādas sievas un tādi speciālisti, kuras vienas nekad nav bijušas, kurām vienām nav jātiek galā AR VISU – AR SEVI, AR SAVU DZĪVI, AR SAVĀM DOMĀM, AR BĒRNU, AR IKDIENU, AR VISUUU!!! Jā, jā, ir sievas, kas 4 bērnus audzina vienas, medaļa par to! Un noteikti ir cilvēki, kuri domā – bet ko tad tu gribēji? Jā, es naivi cerēju, ka varbūt bērns būs mierīgs, kā balva mierinājumam par to vājprātu, kas man bija grūtniecības laikā. Vēl arī ik pa laikam iezogas domas par savu vientulību, par to, ka neviens mani neapskauj, nesamīļo vai nepasaka, ka viss būs labi…

Nezinu, vai būs kādreiz iespējams pielaist bērnam citu vīrieti, jo negribas, lai bērns tiktu izvarots… Es vispār gribēju puiku, viņi nepaliek stāvoklī, viņi nav tik trausli un neaizsargāti…
Man šobrīd ir vienkārši cilvēcisks besis…"

Vēl arī ik pa laikam iezogas domas par savu vientulību, par to, ka neviens mani neapskauj, nesamīļo vai nepasaka, ka viss būs labi…

Psihoterapeites Aelitas Vagales komentārs:
„ Jums ir ļoti  emocionāli grūts laiks, iespējams, grūtākais, kāds ir bijis, jo nu esat atbildīga ne tikai par sevi, bet arī par savu mazo meitiņu. Nezinu, vai tas jūs mierinās, bet ļoti daudzas sievietes, arī, būdamas kopā ar vīru, pēc dzemdībām pārdzīvo  ko līdzīgu. Protams,  ir vieglāk, ja apkārt ir tuvinieki, kas var atbalstīt, pat tīri sadzīviski, Jums tā nav. Paskatīsimies uz visu mazliet  plašāk. Gan Jums, gan meitiņai šis ir adaptācijas laiks. Jūs apgūstat jaunu – mātes – lomu, savukārt meitiņa apgūst šo pasauli un cenšas tai pielāgoties. Tas notiek gan fizioloģiski, gan psiholoģiski. Par nervu sistēmas  attīstību Jums droši vien vislabāk pastāstīs ārsts ( ģimenes ārsts vai bērnu neirologs,  kuram nebūtu par ļaunu parādīt mazo!) Ir dažas vienkāršas medicīniskas lietas, kas var palīdzēt mazajai pielāgoties.

Noteikti apdomājiet, kuri ir tie cilvēki, kuri Jums var  reāli nākt palīgā, kaut vai pāris stundas dažas reizes nedēļā un palūdziet to viņiem.

Četru mēnešu vecumā bērniņam var  saskatīt noteiktu miega un nomoda režīmu. Ja mierīgi pavērosiet savu mazo, redzēsiet, ka ir tādi diennakts laiki, kad varat atļauties mazliet veltīt laiku sev. Un, spriežot pēc Jūsu rakstītā, tas šobrīd ir galēji nepieciešams, citādi var notikt tā, ka kādā brīdī arī Jūsu nervu sistēma neizturēs. Ir tāda lieta, ko sauc par pēcdzemdību depresiju. Lai noteiktu, vai Jums tā ir, jāaprunājas ar ārstu. Ceru, ka nav, varbūt vienkārši rakstījāt vienā no grūtākajām dienām un tas, ka uzrakstījāt jau mazliet palīdzēja. Ja nē, noteikti parunājiet ar kādu!
Noteikti apdomājiet, kuri ir tie cilvēki, kuri Jums var  reāli nākt palīgā, kaut vai pāris stundas dažas reizes nedēļā un palūdziet to viņiem. Draudzenes, radinieki. Par to nav jākautrējas, ir cilvēki, kas patiesi vēlas palīdzēt, ja viņus uzrunā. Nezinu Jūsu šī brīža attiecības ar bērna tēvu. Vai lūgt viņam palīdzību, jāizlemj Jums pašai. Droši vien, ka šobrīd jāpieņem lēmums dzīvot  tikai šodienai, īpaši neieslīgstot drūmās nākotnes ainās.  Tikai  10% bērnu piedzimst ideāli mierīgi,  Jums nav ticis no tiem. Taču, ja sakārtosiet savas domas un darbību  reālajā situācijā, grūtākais būs aiz muguras.
Jūs rakstāt, ka Jums ir burvīga meitiņa un ir jauki to dzirdēt!”

DAŽĀDU KRĪZES CENTRU KONTAKTINFORMĀCIJU SKATI ŠEIT!

IZLASI ARĪ:

KĀ UZVEIKT PĒCDZEMDĪBU SKUMJAS
PĒC DZEMDĪBĀM JĀRAUD. KĀPĒC?
SOLO PARTIJA ĢIMENĒ