Vīrs mani krāpa, jo nepaliku stāvoklī...

Viss sācies pagājušā gada oktobrī. Mans vīrietis palicis vairākas naktis pie sava darba grāmatvedes, it kā viss nevainīgi — redzas tikai algas dienās, bet visa saziņa caur darba telefonu.

Patiesībā viņš man vairākas reizes tika teicis, ja mums nebūšot biežāk seksa, viņš meklēšot mīļāko! Bet mums kaut kas intīmāks var būt tikai vēlu naktī, kad abi bērniņi guļ. Bet to viņš nesaprot. Un, kad man viņš teica to, es atcirtu — lai brauc, neturu. Viss bija piegriezies - mājas, bērni, vienmēr dusmīgs vīrs, kuru pēc attieksmes nemaz vairs kā vīrieti negribējās, tikai iekrist gultā uz aizmigt.

Patiesībā viņš man vairākas reizes tika teicis, ja mums nebūšot biežāk seksa, viņš meklēšot mīļāko!

Darbs vīram ir maiņās, kur trīs dienas ir prom un trīs mājās. Tomēr vienmēr esmu vērojusi, visam sekojusi līdzi... Februārī šī „grāmatvedīte”, kura zināja, kad mans vīriņš ir mājās, atsūtīja tik sirsnīgu apsveikumu dzimšanas dienā. Paķēru viņa telefonu, ko viņš, protams, arī ļāva darīt. Tā arī daudz kas nāca skaidrībā, tikai vaicāts, kur ir palikusi mana vīra lielā mīlestība pret viņu, kā jau vīrieši to prot darīt, liedzās un dievojās — mīļākā un dārgākā esmu es... Aizbraucu algas dienā līdzi un biroju, kur šī slampa strādā, jau ieraugot mani, rokas viņai trīcēja :D Šobrīd tas liekas smieklīgi. tā arī pabrīdināju lai liek mierā manu vīru.
Un tad bija miers, iestājās tāds kā klusums, bet manī iekšā kas sēdēja, un zināju, ka ir bijis daudz kas vairāk.

Tagad sevi šaustu, kāpēc tas viss notiek ar mani? Tik bieži raudu, esmu nelaimīga ar savu vīru, neesmu spējusi piedod un jūtu, ka to nevarēšu izdarīt.

Tā arī kādu vakaru vīram mierīgi pajautāju, kas tur īsti bija? Viņš arī visu izstāstīja. Visa pasaule sagriezās, jo tiešām domāju, kad bija vien nevainīga sazvanīšanās. Vairāk par pusgadu dzīvoju kā zombijs, nevaru ar to samierināties. Kamēr es pa māju ņemos, bērnus uz skolu vadāju, viņš man aiz muguras vienkārši tā var izdarīties. Protams, atrunas bija, kad es pati pie visa vainīga. Es vēl jo projām savu vainu nespēju saskatīt. Vēl joprojām kņud iekšā, kad man vairs nav vietas viņam blakus, nav uzticības, pat veikalā aizkavēšanās liekas aizdomīga, nespēju savu dzīvi tādu iedomāties, kad tu savai otrai pusītei neuzticies un nevari paļauties. Aplauzos arī tad, kad viņš atteicās no tā darba iet prom, jo darbs priekš šodienas ir labs. To arī nenoliedzu. Viss jau būtu vienkārši, ja viņš visu šo laiku nebūtu gribējis bērniņu no manis. Tā bija vēl viena atruna,  kāpēc tā ir noticis. Redzi, es neesot palikusi stāvoklī. Bet patiesībā es dzēru tabletes, lai tas nenotiktu. Viņš, protams, to nezināja.

Bet nu ir ziepes, esmu jau otrajā grūtniecības mēnesī arī ar visām tabletes dzeršanām.
Tagad sevi šaustu, kāpēc tas viss notiek ar mani? Tik bieži raudu, esmu nelaimīga ar savu vīru, neesmu spējusi piedod un jūtu, ka to nevarēšu izdarīt, bet tā dzīvot tālāk arī nevaru. Un par abortu nemaz nerunājot, to neatbalstu. Bet kāpēc tieši šobrīd? Tagad, kad vēlējos sākt jaunu dzīvi bez šī nodevēja!