Mazulim pirmajā dzīves gadā vajag ne tikai fizisku aprūpi, bet arī mīļumu
Runājot par mazuļa vajadzībām, nereti tiek apspriesta zīdaiņa pareiza ēdināšana un aprūpe. Taču bērnam ir arī psiholoģiskās vajadzības, kas jo īpaši būtiskas ir viņa pirmajā dzīves gadā. Kā norādīja perinatālā psiholoģe un psihoterapeite Mirdza Liepiņa, bērns būtībā aug no divu veidu „barībām” — fizioloģiskās un emocionālās.
Abas ir vienlīdz svarīgas un līdzvērtīgas, tādēļ speciāliste sniedz padomus, kā bērnam jau mazotnē radīt drošu un harmonisku vidi, lai viņš izaugtu drošs, atvērts un pārliecināts par sevi.
Veido ciešu saikni ar mazuli jau no pirmās
dienas!
Mazulim esot vēl mammas vēderā, viņš iepazīst mammas ķermeņa skaņas
— elpošanu un sirdspukstus. Šo „simfoniju” bērns pirmo iemācās no
galvas jau agrā bērnībā, un turpmākajā viņa dzīvē tieši mamma būs
vislielākais drošības avots — tā ir pirmā un visbūtiskākā mazuļa
psiholoģiskā vajadzība.
Tādēļ uzreiz pēc dzemdībām svarīgi ir bērniņu uzlikt uz mammas
ķermeņa, lai viņš sajūt sirdspukstus un ādas kontaktu — tas viņam
radīs miera un drošības sajūtu, kas tikko dzimušam mazulim ir ļoti,
ļoti nepieciešama. Tāpat mammai iespējami ātrāk ar zīdaini ir
jārada acu kontakts. Atrodoties no viņa apmēram 30 cm attālumā,
jāļauj bērnam lēnām sakoncentrēt skatienu un ieskatīties mammai
acīs, kaut arī mazulim ar lielām pūlēm tas izdotos tikai uz pāris
sekundēm. Ieraugot mammas seju un ieskatoties viņai acīs, bērnam
smadzenēs uz mūžu saglabājas šī sajūta — visciešākais kontakts ar
mammu. Zinātnieki psiholoģijā to sauc par imprintingu. Tā veidojas
piesaistes attiecības starp māti un bērnu, kas vēlāk ir ļoti
nozīmīgas visā turpmākajā dzīvē. Lai saprastu, cik šī pirmā
kontakta veidošana ir būtiska, speciāliste min kādu atgadījumu.
Ir pieredzēts, ka, piemēram, vista izperē pīļu olas un pīlēni
vistai seko kā savai mammai. Lai noskaidrotu šī fenomena iemeslus,
zviedru psihologs Konrāds Lorencs mākslīgi izperinājis zosu olas
un, izšķiļoties zoslēniem, katram no tiem pāris sekundes
ieskatījies acīs. Kas notika? Zoslēni visur sekoja zinātniekam pa
pēdām kā mammai — lūk, cik nozīmīgs ir pirmais kontakts ar
zīdaini!
Jo mazulis aug lielāks, jo svarīgāki viņam ir vecāku pieskārieni. Bērns nezina, kas viņš ir un kāds viņš ir, tāpēc mammai nevajag žēlot glāstus un pieskārienus, piemēram, paglaudīt bērna vaidziņus un galvu, paspaidīt kāju pirkstiņus, vienlaikus ar viņu runājoties.
Runā ar mazuli, lai arī viņš vēl neprot
atbildēt
Pirmajā dzīves gadā ir ļoti svarīgi ar mazuli bieži runāt, lai viņš
dzirdētu savu vecāku, jo īpaši mammas balsi un saprastu, ka viņa ir
tepat blakus un viss ir kārtībā. Mazulim pirmajā dzīves gadā ir
jājūtas tā, it kā pasaule grieztos tikai ap viņu — viņam vienmēr
jābūt uzmanības centrā ar mammu kaut kur tuvumā. Tas viņu
nomierina, sniedz drošības sajūtu, kas savukārt ļauj viņam labi
attīstīties, iepazīt arvien jaunas lietas sev apkārt. Taču bērnam
ir jādod laiks adaptēties šajā pasaulē, tādēļ pirmajās dzīves
nedēļās viņu nevajadzētu apgrūtināt ar biežiem ciemiņu
apmeklējumiem — tās ir svešas balsis un pieskārieni. Visam jānotiek
pakāpeniski — vispirms viņam jāpierod pie tuvākajiem ģimenes
locekļiem, un tad būs laiks iepazīt arī ģimenes draugus, vecāku
kolēģus u.tml.
Veido mazulim „ligzdiņu”
Pārvedot zīdaini mājās, nevajag viņu uzreiz likt lielā gultā.
Mammas vēderā viņam viss bija cieši klāt, tādēļ lielā gulta var būt
pārāk liels kontrasts, kas rada diskomfortu. Tā vietā labāk viņu
guldīt mazās gultiņās un radīt bērnam „ligzdiņu”, piemēram, ietīt
sedziņā.
Nežēlo glāstus!
Jo mazulis aug lielāks, jo svarīgāki viņam ir vecāku pieskārieni.
Bērns nezina, kas viņš ir un kāds viņš ir, tāpēc mammai nevajag
žēlot glāstus un pieskārienus, piemēram, paglaudīt bērna vaidziņus
un galvu, paspaidīt kāju pirkstiņus, vienlaikus ar viņu runājoties.
Bērnam ir vajadzīgi šie pieskārieni un mammas balss, jo šādā veidā
viņam tiek pateikts, kas viņš ir, kāds viņš ir un kā viņš jūtas. No
pieskārieniem mazulis iemācās sajust savu ķermeni, un, ja katru
reizi viņu aptausta no galvas līdz kājām, mazulis pats sajūt, ka,
piemēram, te viņam ir kājiņa, bet te — rociņa. Visa šī
kontaktēšanās bērnam ir ļoti svarīga informācija par viņa paša
ķermeni. Pie reizes tā arī ir ļoti laba masāža, kas mazuli attīsta
un dod drošības sajūtu — bērns arvien vairāk var sevi apzināties.
Pretējā gadījumā, ja zīdainis nesaņem emocionālu kontaktu un
pieskārienus, viņš attīstās ļoti slikti vai neattīstās nemaz un var
pat iet bojā.
Atceries — zīdainis bez iemesla neraud
Bērnus pirmā gada laikā nevar izlutināt, un viņi vēl neprot
manipulēt, tādēļ bez vajadzības nekad neraud. Raudāšana ir nevis
untumaina iegriba, bet vajadzība. Ja, piemēram, mazulis ir
pabarots, autiņi nomainīti, bet viņš tik un tā raud, tas nozīmē, ka
bērnam trūkst uzmanības un viņš vēlas, lai kāds pie viņa pienāk,
parunā vai paauklē. Tāpēc ir ļoti svarīgi jau agrā bērnībā mazulim
veltīt pietiekami daudz uzmanības un mīlestības — bērni būs daudz
mierīgāki, tik bieži neraudās un nebaidīsies no pasaules. Piemēram,
poliklīnikās bieži var novērot, ka bērns bezbailīgi skraida apkārt
un nebaidās no apkārt notiekošā. Tas tādēļ, ka viņš ir saņēmis
pietiekami daudz uzmanības un mīlestības no saviem vecākiem.
Tieši tādēļ speciālistes Mirdzas Liepiņas galvenais ieteikums
vecākiem ir izmantot laiku, kamēr mazajam ķiparam uz pasaules
neeksistē un neinteresē nekas cits kā tikai vecāki, un mīlēt savus
bērnus, jo tikai tā viņi būs pārliecināti par sevi un nebaidīsies
no dzīves nestajiem izaicinājumiem.
IZLASI ARĪ: 3 mēnešus vecs mazulis grib uz rokām. Vai jau izlutināts?