Vecmammas dienasgrāmata: Sieva izkliedz visu, vīrs bāls, mīļākā vienaldzīgi guļ nozieguma vietā

Dienasgrāmatas aizsākas ar 1949. gada augustu. Vecmāmiņa raksta: "Šīs rindas es rakstu sev tādēļ, sākot no tās dienas, kad es kļuvu pavisam viņa, jo gribu rakstīt pavisam sīki jo sīki, lai gadiem aizejot, kad mūsu ceļi ies tālu viens no otra, jo mūsu ceļiem nav lemts būt kopējiem, lai man paliktu atmiņas par jaukākiem brīžiem, ko esmu piedzīvojusi."

Kāpēc ceļiem nav lemts būt kopējiem? Jo mūsu vectētiņš tajā laikā bija precēts vīrs. Un lai vecmāmiņas nestāsta, ka viņu "laikos jau nu gan tā nebija". Bija gan! Bija mīļāko būšanas, krāpšanas un arī  pieķeršanas.

Fragments no 1949. gada decembra vidus ieraksta:

„Pēkšņi jūtu, kāds man norauj segu. Atveru acis un nevaru ticēt, ko ieraugu – Alberta sieva! Vai es sapņoju? „Ak tad jaunais pāris!” šī iesaucās. Uzmetu skatu Albertam, nekad neaizmirsīšu, kāds viņš tajā brīdī izskatījās. Man trūkst vārdu, lai to uzrakstītu. Vienīgais, ko viņš varēja, bija sievai veltītais: 

„Neuztraucies.” Es kaut kādīgi nevaru aptvert, kas notiekās. Bet tad nu tikai sākās. Kaut arī tas viss ir tik spilgti iespiedies atmiņā, tad tomēr gandrīz nevaru sevi piespiest uzrakstīt visu, ko šajā vakarā piedzīvoju. Vispirms jau sieva ņēmās Albertu visādos vārdos lamāt, kurus es tomēr nevaru uzrakstīt, jo tie ir par daudz riebīgi. Tad jautāja, lai Alberts atbildot, vai viņš mani mīlot, vai viņš mani precēšot, uz ko Alberts cieš klusu. 

Bez šaubām, es nekad neesmu domājusi, ka viņš mani precēs, bet vai es varu atrast vārdus, vai vispār ir vārdi, kuri raksturotu to, ko es tanī brīdī izjutu. Visu priekšā apliecināt, ka es viņam esmu bijusi tikai rotaļa, pret kuru viņam nav bijis nekādu jūtu. Tagad es saprotu, ka viņam nebija sievai, ko atbildēt. Bet es viņu cienītu, ja viņš būtu pateicis: „Man viņa nenozīmē neko!” Vai tad viņa klusēšana neapliecina to pašu? Bet, ja viņš būtu bijis godīgs, tad viņš būtu to skaidri pateicis, bet tagad viņš bija gļēvs, arī klusēšana ir atbilde, kura sāp vēl vairāk.

Sieva izkliedz visu, kas ir uz sirds, vīrs bāls, ne vārda nebilzdams, stāv atslējies pie loga, bet mīļākā vienaldzīgi guļ nozieguma vietā. Visu kopā saņemot kā lētajos mīlestības romānos…

Tad sieva uzsāk, kā viņš varējis melot, vēl prombraucot teicis, viņai rokas skūpstīdams, ka nekā neesot un daudzreiz esot mani viņas priekšā noniecinājis, un te nu viņa visu skaita priekšā. Istabā ir tumšs, un es neredzu, kāds Alberts izskatās. Kaut es varētu uz vietas nomirt. Kādēļ es Albertam atdevu to strichnina pudeli. Vai man nevajadzēja toreiz padomāt arī par sevi un kā talismanu nēsāt sev līdz. Viens malks un man nebūtu jātukšo tas rūgtais kauss, ko Alberts ar savas sievas roku man pasniedza. 

Ko es jūtu tanī brīdī, es vēl tagad nevaru pasacīt, jo no visa dzirdētā man prāts kļuvis truls. Es vairs dzirdu un redzu tikai cilvēkus, kuri kā marionetes spēlē teātri svešo ļaužu priekšā. Alberts vienmēr ir slavējis savu sievu par labu, skaistu, gudru, vārdu sakot, pats ideāls, bet pēc šovakar dzirdētā es to nevaru sacīt. 

Es saprotu, ka viņa bija uztraukta, bet, ja viņa būtu tāda, kādu Alberts man viņu raksturoja, tad gan viņai pietiktu lepnuma, neskatoties uz visu uztraukumu, ļaužu priekšā nespēlēt teātri, jo saimnieki to visu kā tādu arī noskatījās. Ja es sevī apspiežu, kā ar narkozi nomērdēju visas savas jūtas, tad es visu redzu kā traģikomēdiju. Sieva izkliedz visu, kas ir uz sirds, vīrs bāls, ne vārda nebilzdams, stāv atslējies pie loga, bet mīļākā vienaldzīgi guļ nozieguma vietā. Visu kopā saņemot kā lētajos mīlestības romānos…”

Iesūtījusi: Laima L.