Es ēdu emociju, nevis izsalkuma dēļ…
Satraukuma brīžos roka pati stiepjas pēc kūciņas? Kad garlaicīgi, smērē sviestmaizes? Sadusmojies un ķeries pie saldējuma? Sajūti vainu par to, ka ēd un atkal ķeries pie kā garšīga? Tik daudz situāciju, kad patiesais ēšanas iemesls ir emocijas nevis izsalkums. Par to, vai šāda problēma ir nopietna un ko darīt, stāsta psiholoģe, Marte Meo terapijas praktiķe, Geštaltterapijas praktiķe Rita Strautmane.
Emocionālā ēšana ir process, ar kuras palīdzību cilvēks cenšas
apslāpēt jeb "apēst" kādas ļoti spēcīgas emocijas, kas visbiežāk ir
negatīvas. Tā kā emociju rašanās problēma netiek atrisināta,
veidojas noslēgts aplis:
zems pašnovērtējums -> emociju rosināta ēšana -> pārēšanās
-> vainas izjūta -> depresīvs garastāvoklis -> emociju
rosināta ēšana.
Kā cīnīties?
Cīņa ar emocionālo ēšanu nav viegla, bet nav arī neiespējama. Viss
sākas ar problēmas apzināšanos – ir jāiemācās atpazīt un nosaukt
vārdā emocijas, kas tiek apēstas, un jāmēģina atbildēt sev, kas
manī šīs sajūtas izraisa. Viena no emocionālās ēšanas grupām ir
jaunās māmiņas, kuras regulāri virina ledusskapi. Arī šajos
gadījumos jāsāk ar to, ka tiek apzinātas emocijas, kuras jaunā
māmiņa cenšas apēst. Jāatzīst, ka bērniņa ienākšana jaunajā ģimenē
ir nopietns stress ne tikai bērniņam, bet arī jaunajai ģimenei, jo
arī viņiem ir jāiemācās pieņemt bērniņš, atpazīt un pielāgoties
viņa vajadzībām un prasībām, nopietni tiek izjaukts iepriekšējais
ģimenes ritms. Tas bieži notiek arī tad, ja bērniņš ir ļoti gaidīts
un jaunā māmiņa jau simtiem reižu ir sev iztēlojusies kā viņa
auklēs savu mazuli. Jāsaka, ka daudzas sievietes var justies
nepatīkami pārsteigtas par to, ka uzreiz neizjūt mātes jūtas pret
bērniņu, viņas var mocīt kauna un vainas izjūta par to, jo reklāmās
un televīzijā bieži tiek demonstrētas laimīgas māmiņas ar omulīgiem
mazuļiem. Taču realitātē var gadīties, ka māmiņas šo mātes
instinktu sāk izjust pakāpeniski, pierodot pie mazuļa kaprīzēm,
raudām un prasībām.
Viena no emocionālās ēšanas grupām ir jaunās māmiņas, kuras regulāri virina ledusskapi.
Otra lieta, kas provocē emocionālo ēšanu, ir ikdienas režīma trūkums. Lielākai daļai cilvēku ir nepieciešams režīms, kas jaunajai māmiņai pēkšņi ir mainījies. Tā kā ikdienas režīms ir svarīgs arī mazulim, šī ir lieliska iespēja to veidot kopā. Ikdienas režīms māmiņai sniedz pārliecību par sevi un mazulim tik ļoti nepieciešamo drošības un paredzamības izjūtu šajā jaunajā pasaulē. Bieži pārmērīgā ēšana ir tāpēc, ka jaunajai māmiņai nav ideju, kā sevi nodarbināt. Un tam visam apakšā var būt milzum daudz trauksmes. Tā var būt arī nepārliecinātība par sevi, bailes – vai es būšu laba mamma, dusmas uz kādu tuvu cilvēku, piemēram, vīru – vai tad viņš nesaprot, ka man ir grūti, ka man ir nepieciešama palīdzība? Sievietes bieži gaida no vīra palīdzību, taču nenoformulē tieši, kas tad īsti viņām ir no vīrieša nepieciešams, kāda veida palīdzību viņas vēlas saņemt, kā rezultātā sāk pārgurt, dusmoties un aizvainoties, dažbrīd uzņemoties par daudz rūpju un pienākumu. Dažkārt var šķist – es taču neko daudz neapēdu – vienu sīkumiņu, otru, bet, gluži nemanot, dienas laikā savācas liels apēstā ēdiena daudzums.
Padomi cīņai ar emocionālo ēšanu
1. padoms. Katru reizi, kad roka stiepjas uz ēdiena pusi,
pajautā sev, vai tiešām esi izsalkusi? Šāda veida jautājums
palīdzēs meklēt atbildi, kas izraisa tevī emocionālo ēšanu. Būtu
jāatceras, ka ēšana ar mēru sniedz baudu, bet ar to nevar atrisināt
dzīvē radušās problēmas.
2. padoms. Ēd lēnām un koncentrējies uz ēdiena
garšu, struktūru, formu un krāsu. Ēšanas laikā nedari blakus lietas
– neskaties TV, neklausies radio, nerunā pa telefonu, nelasi
grāmatu.
3. padoms. Lai risinātu emocionālās ēšanas
problēmu, ļoti var palīdzēt dienasgrāmatas veidošana. Tam obligāti
nav jābūt smalkam ikdienas aprakstam, iesākumā pietiktu ar nelielu
apēstā ēdiena uzskaitījumu, lai var redzēt, kādos laikos, cik bieži
un ik daudz tiek apēsts.
4. padoms. Dienas režīma veidošana ir ļoti
veiksmīgs līdzeklis ne tikai, lai tiktu galā ar emocionālo ēšanu,
bet arī ar stresu, kas šo ēšanu izraisa. Lai arī šķiet lieki
celties noteiktā laikā, ja visa diena tik un tā jāpavada mājās,
noteikts režīms mobilizē. Ja ir noteikts laiks ēšanai, automātiski
tiek izslēgta bezmērķīga našķošanās starp ēdienreizēm. Režīms
motivē arī no rītiem saķemmēt matus, varbūt pat nedaudz uzkrāsoties
un justies kā saimniecei pār savu dzīvi.
5. padoms. Iemācies runāt par emocijām un nosaukt
vārdos stresa cēloni, kas liek ēst par daudz, jo pārmērīgā ēšana
reti noved pie apmierinājuma sajūtas. Drīzāk otrādi – piemēram, ja
ēd, lai mazinātu stresu, uztraukumu vai nemieru, pārēdoties
izjutīsi vēl vairāk šo neapmierinošo sajūtu. Ja satraukums ir pārāk
liels, lai mierīgi spētu par negatīvajām emocijām runāt, labāk
pirms sarunas izvēlēties kādu fizisku aktivitāti – grīdu mazgāšanu,
gājienu raitā solī uz veikalu vai pastaigu ar suni.
6. padoms. Atrodi stresa mazināšanai alternatīvu
metodi, klausies mūziku, sāc realizēt kādu nelielu sapni, kam līdz
šim nav pieticis laika, sporto, sāc audzēt puķes, apmeklē
kursus.
7. padoms. Kā teicis kāds klasiķis – cilvēks nav
vientuļa sala. Un viņam ir pilnīga taisnība. Cilvēki ir sociālas
būtnes, un komunicēšana ar citiem var būt ārkārtīgi noderīgs
paņēmiens. Tāpēc atrodi kādu domubiedru vai pat domubiedru grupu
ārpus mājas. Tas var būt gan kāds pulciņš, gan brīvprātīgo biedrība
vai pat darbs uz nelielu slodzi.
8. padoms. Ir svarīgi novilkt robežas un pieņemt
mērus, bet tiem nevajadzētu būt ļoti radikāliem. Pārmērīga sevis
ierobežošana var novest pie tā, ka kādā dienā vienkārši neizturēsi
un divtik lielos daudzumos pārkāpsi pašas izvirzītos ierobežojumus.
Nekas traks nenotiks, ja kādu reizi panašķosies ar kādu gardumu vai
neveselīgāku našķi. Galvenais – lai tas nekļūst par biežu un
regulāru ieradumu.
9. padoms. Viens no nozīmīgākajiem paņēmieniem,
kas ļaus ne tikai izvairīties no regulāras pārēšanās, bet arī
veicinās attiecību uzlabošanos ģimenē ir tradīciju veidošana.
Turklāt tradīcijas ir tās, kas lieliski palīdz turēties pie režīma
un veicina pašapziņas celšanos.
10. padoms. Stiprini pašvērtējumu un iemīli sevi,
jaunajai māmiņai, kad piedzimst bērniņš ir divtik vairāk jārūpējas
par sevi, mīlot sevi, tu iemācīsies iemīlēt savu bērniņu un
savukārt bērns iemācīsies cienīt un mīlēt savu mammu.
11. padoms. Neaizvieto sirsnīgu parunāšanos ar
kūkas gabalu vai kārtējo maizīti, īpaši tad, ja ģimenes loceklis un
īpaši bērns izsaka vēlmi izrunāties. Veido izrunāšanās, nevis
emociju apēšanas tradīcijas!
12. padoms. Uzdot sev jautājumu – es gribu ēst vai
man ir nepieciešama sirsnīga un atbalstoša saruna ar vīru,
draudzeni vai kādu citu, kam es uzticos? Varbūt es patiesībā
netieku galā ar saviem darbiem un man ir nepieciešama
palīdzība.
13. padoms. Ja ēšanas traucējumi ir kļuvuši tik
nopietni, ka saviem spēkiem galā tikt neizdodas, jāmeklē
speciālista palīdzība. Liela problēma ir tā, ka cilvēki ar ēšanas
traucējumiem baidās par problēmu runāt. Iespējams tāpēc, ka
pārmērīga ēšana tiek uzskatīta par izvirtību, neēšana – par
kaprīzi.
Uzmanību! Anoreksija un bulīmija
Regulāra pārēšanās nav vienīgais emocionālās ēšanas veids. Ir arī
tādi ēšanas traucējumi kā anoreksija un bulīmija, kas jau ir ļoti
nopietnas slimības formas, kur noteikti nepieciešama speciālistu
palīdzība. Nereti anoreksijas periodi mijas ar bulīmijas
periodiem. Sievietes ar šīm slimībām slimo 10 reizes biežāk nekā
vīrieši. Visbiežāk ar anoreksiju vai bulīmija slimo pusaudži, lai
gan nereti uzskata, ka šīs slimības ir pieaugušo problēma. Pēc
jaunāko pētījumu datiem, ar vien vairāk šādi ēšanas traucējumi
piemeklē sievietes ap 30 gadu vecumu. Turklāt jāpiezīmē, ka apmēram
20% anoreksijas gadījumu beidzas ar nāvi! Visbiežāk anoreksija
sākas ar drakoniskas diētas ievērošanu vai tiekšanos pēc kāda
iedomāta etalona. Nereti neēšana tiek dēvēta par teicamnieču
sindromu – sieviete vēlas būt perfekta. Pat, ja sieviete jau ir
slaida, viņa, skatoties spogulī redz sevi citādāku – resnu un
viņasprāt neglītu. Katrs apēstais grams viņas prātā pārvēršas
kilogramos. Pirms diētas uzsākšanas lielākai daļa anoreksijas
slimnieku patiešām ir liekais svars, tomēr pēc normāla svara
sasniegšanas diēta netiek pārtraukta. Nereti anorektiķi intensīvi
nodarbojas ar sportu un lieto svaru samazinošus medikamentus. Viņi
labprāt gatavot ēdienus citiem, neskatoties uz saviem ēšanas
paradumiem. Ierobežotā un nepietiekamā uztura dēļ tiek izmantotas
visas uzkrātās ķermeņa rezerves, tādēļ meitenēm no nepietiekoša
uzturvielu daudzuma rodas problēmas ar matiem, nagiem, zobiem un
ādu, pie kritiski zema svara var beigties arī mēnešreizes. Sieviete
izjūt spēcīgu nogurumu par apgrūtinājumu kļūst tās darbības, kas
agrāk ir sagādājušas prieku.
Ēšanas traucējumi ir atkarības paveids, kurš grūti pakļaujas ārstēšanai, tādēļ šādu uzvedības veidu ir vērts iemācīties pieņemt un atrast sev piemērotu veidu, kā ar to sadzīvot.
Sievietes ar bulīmiju īsā laikā pārēdas, pēc tam, izraisot
vemšanu vai lietojot caurejas līdzekļus, atbrīvojas no ēdiena. Pēc
kārtējās "noraušanās" parādās vainas izjūta, kauns, riebums un
dusmas pašai pret sevi, kas vienlaikus mijas ar bezspēcības izjūtu,
tā liekot sevi ierobežot no jauna, līdz seko atkārtots,
nekontrolējams pārēšanās periods. Līdzīgi kā anoreksijai arī
bulīmija nodara būtisku kaitējumu veselībai, no biežas vemšanas
bojājas zobi un smaganas, no nepietiekoša uztura vai organisma
novājināšanas, kura pamatā ir pārmērīga ēšana, cieš iekšējie orgāni
– aizkuņģa dziedzeris, aknas, bieži parādās sirds un asinsvadu
problēmas u.c. Sliktā pašsajūta pēc tam nereti izraisa depresiju un
paššaustīšanu. Rodas tāds kā "apburtais" loks, no kura grūti tikt
laukā, jo sieviete savu dzīvi sāk pakārtot ēdienam, piemēram,
neizvēlas apmeklēt pasākumu, kurā būs pieejamas daudz uzkodas, kaut
arī patiesībā to pati vēlētos. Ar laiku sašaurinās praktiski visu
interešu loks, izņemot vienu – pārmērīgas rūpes par savu izskatu,
svaru un piemērotu ēdienu izvēli.
Ēšanas traucējumi ir atkarības paveids, kurš grūti pakļaujas
ārstēšanai, tādēļ šādu uzvedības veidu ir vērts iemācīties pieņemt
un atrast sev piemērotu veidu, kā ar to sadzīvot. Darbs pie
psihoterapeita palīdz apzināties neatpazītās ķermeniskās sajūtas,
izjūtas un emocijas, saskatīt neefektīvos uzvedības modeļus,
izstrādāt iekšējos un ārējos kontroles mehānismus, kā rezultātā
cilvēks pats iemācās produktīvi aizpildīt savu iekšējo tukšumu
izjūtu, atpazīt un apmierināt savas patiesās vajadzības.
IZLASI ARĪ: Vai tu ēd emociju dēļ? Tests
__________________________________________________________________________
Raksta
publicēšanu atbalsta "Neirožu klīnika"
Neirožu klīnika ir jūras un priežu ieskauta privāta klīnika
Dzintaros, kur jau piecpadsmit gadus dzīves krīzē nonākušajiem
palīdz atgūt mieru, drosmi un dzīves spēku.
Šeit ikviens, kam rūp viņa dzīves kvalitāte, var saņemt
profesionālu psihiatriskas, psihoterapeitiskas un
psiholoģiskas palīdzības kompleksu.
Ārstēšanās profesionālu speciālistu aprūpē patīkamā, atvērtā un
atbalstošā vidē, – ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai ar intensīvu un
sabalansētu terapiju liktu pamatu stabilām veselības pārmaiņām.
Ieskaties: www.dzintari.lv