32 gadus jaunas sievietes stāsts: esmu nogurusi no dzīves
Esmu tik drausmīgi nogurusi. Nogurusi no dzīves. Tik ļoti, ka brīžiem gribas vienkārši izgaist, izkūpēt, pazust bez pēdām. Un nemaz vēl neesmu tik veca, man ir tikai 32 gadi…
Jā, man ir tikai 32 gadi. Gudri ļaudis mēdz teikt – visa dzīve
vēl priekšā. Man ir vīrs. Daudz labāks par latviešu vidusmēru –
mīļš, gādīgs, cenšas pelnīt, cik var, labprāt gatavo ēst, vāra
kafiju, vakaros paijā matus, lai varu aizmigt, nomaina izdegušās
spuldzītes, labprāt auklē trīsgadīgo meitu jau kopš viņas pirmajām
dzīves dienām. Meita mums mīļa. Kā jau trīsgadniecei, gadās savi
stiķi, niķi. Bet nekas tāds ārpus kārtas. Viņa iet bērnudārzā.
Man ir darbs. Strādāju pilsētas domē. Alga nav liela, bet viena no
labākajām tuvākajā apkārtnē. Kad iepazinos ar vīru, viņam bija savs
uzņēmums. Taisīja guļbūves. Slavenā krīze pārvilka treknu strīpu
biznesam. Nācās pat atlaist abus strādniekus. Tagad piepelnās darot
dažādus darbus, jo patstāvīgu darbu atrast neizdodas. Bet cītīgi
meklē.
Mūsu regulārie ienākumi ir tik, lai nomaksātu visu iepriekš minēto un paliktu tieši 3,50 ēšanai dienā.
Un tā mēs te cīnāmies un sitamies. Bet man vairs nav spēka. Kad
mēģinu pazīstamiem pasūdzēties, cik jūtos nogurusi un nomākta, man
saka – nu beidz, jums taču iet labi, jums nav kredītu. Jā kredītu
nav. Bet tik un tā par dzīvokli jāmaksā, rēķini jāmaksā, par
dārziņu jāmaksā. Mūsu regulārie ienākumi ir tik, lai nomaksātu visu
iepriekš minēto un paliktu tieši 3,50 ēšanai dienā. Jā, jā,
izdzīvot var. Jā, jā, Āfrikā bērni mirst badā. Manis pēc viņi visi
var nomirt jau rīt, man no tā vieglāk nepaliek…
Es esmu tik nogurusi sekot līdzi, lai netiktu pārtērēts budžets,
citādi mēneša beigās pusdienas būs pavisam trūcīgas. Es esmu
nogurusi skriet pa veikaliem un meklēt atlaides. Man tik ļoti
gribētos aiziet uz kafejnīcu vai aizbraukt uz teātri. Bet tāpēc
neņemšu kredītu. Un NAV no kā atlicināt. Nesaprotu, kādas izvēles
es savā dzīvē esmu izdarījusi nepareizi, ka tagad ir tik grūti. Kad
biju jauna (he, he), bija lieli plāni. Pabeigšu augstskolu, ko
veiksmīgi izdarīju, strādāšu darbā, kas patīk (un darbs man patīk),
varēšu atļauties dažādus prieciņus. Bet nevaru. Mani tik ļoti nomāc
eksistēšana, ka nožēloju lēmumu radīt bērnu. Nebūtu bērna, būtu
vieglāk. Un vairs pat nespēj iepriecināt – mammīt, to es uzzīmēju
tev! Iekšā ir liels, liels tukšums. Vienīgais, kas nebeidzas –
asaras. Meita vēlas kādu mājdzīvnieku. Nekad tam nepiekritīšu. Man
nav vajadzīgas vēl vienas rūpes un klapatas.
Pēdējā laikā dramatisma paspilgtināšanai mēdzu lietot frāzi – gribas nomirt. Bet pēkšņi saprotu – patiešām gribas nomirt…
Man gribējās iet uz aerobikas nodarbībām. Uz divām aizgāju, bet
tad sapratu, ka 3 lati (!!!) nedēļā ir par daudz no manis prasīts.
Vajadzētu aiziet pie zobārsta, bet par dārziņu jāmaksā. Zobārstam
nesanāk. Jaunas kurpes? Tikai nākamgad. Varbūt.
Man gribas sist gudrajiem padomdevējiem – atstājiet kādam meitu un
dodieties uz kino. Pirmkārt, mums šeit nav kino, otrkārt, mēs
nevaram to atļauties, jo nav no kā atlicināt. Vienkārši nav. Man
gribas sist tiem, kuri gudri pamāca – ir cilvēki, kas dzīvo daudz
sliktāk. Vai tam jābūt kādam mierinājumam? Vai tāpēc es gribu mazāk
justies kā cilvēks? Un nestāstiet man par pārlieku materializēto
pasauli. Ja jums pašiem naudas par daudz, varu nosūtīt savu konta
numuru. Jā, nauda nav viss, bet bez arī nevar.
Man ir tikai 32 gadi, bet es raudu, domājot par pensiju… Es jau
tagad raudu par sačakarēto dzīvi. Un man nav spēka saņemties, lai
kaut ko mainītu. Ģimenes ārste izrakstīja nomierinošas zāles. Es
nenopirku, jo nepietika naudas.
Vienīgi vainas sajūta manī nav mirusi Šodien sakliedzu uz meitu, jo
viņa izlaistīja pienu. Pēc tam jutos vainīga. Sakliedzu uz vīru.
Bez iemesla. Vienkārši gribējās kliegt un ārdīties. Saplēsu dažus
šķīvjus. Bet vieglāk nepalika… Man galvā ir tik daudz ļaunu domu.
Tik liels naids un vilšanās pret pasauli… Ienīstu visu un
visus…
Pat nezinu, kāpēc šo visu rakstu. Ir tik grūti, tik nomācoši.
Pēdējā laikā dramatisma paspilgtināšanai mēdzu lietot frāzi –
gribas nomirt. Bet pēkšņi saprotu – patiešām gribas nomirt… Tik
pagaidām mazliet dūšas nepietiek.
Iesūtījusi: Viviana Viviana