Kā tikt galā ar pusaudzi? Viņš ir agresīvs un augstprātīgs

Kā tikt galā ar 13 gadīgu bernu, kurš ir pārāk agresīvs un augstās domās par sevi, personīgās meistarības trenerei un NLP meistarei Sarmītei Šmitei padomu vaicā kāda mamma.

Pusaudzis ir jākontrolē, bet lai šī kontrole pāraug pavisam citā kvalitātē... Tas nozīmētu viņu iesaistīt mājas lietu risināšanā, ne tikai mājas kārtošanā... Budžeta plānošanā, utt. Lai veidotu sapratni, kā tas tiek darīts, nopelnīts. Jautāt viņa viedokli.

FOTO: Shutterstock.com

Pusaudzis ir jākontrolē, bet lai šī kontrole pāraug pavisam citā kvalitātē... Tas nozīmētu viņu iesaistīt mājas lietu risināšanā, ne tikai mājas kārtošanā... Budžeta plānošanā, utt. Lai veidotu sapratni, kā tas tiek darīts, nopelnīts. Jautāt viņa viedokli.

"Pieņemiet savu bērnu tādu, kāds viņš ir. Tieši viņš ir jūs izvēlējies, lai atnāktu uz šis Zemes. Lai mācītos no jums un jūs no viņa... Mēs taču viens otram esam skolotāji," stāsta personīgās meistarības trenere un NLP meistare Sarmīte Šmite.

Kā jau katram cilvēkam ir nepieciešama piederības un drošības sajūta. Tā noteikti vispirms ir pati ģimene. Ģimene, kurā var rast atbalstu un sapratni, lai vai kas arī nebūtu noticis. Reizēm pieaugušie pret pusaudzi izturas kā pret mazu bērnu, kas neko nesaprot, bet varbūt mainīt savu attieksmi? Pamazām sākt izturēties pret viņu, kā pret pieaugušo. Pusaudzis ir jākontrolē, bet lai šī kontrole pāraug pavisam citā kvalitātē...
Tas nozīmētu viņu iesaistīt mājas lietu risināšanā, ne tikai mājas kārtošanā... Budžeta plānošanā, utt. Lai veidotu sapratni, kā tas tiek darīts, nopelnīts. Jautāt viņa viedokli. Sadzirdēt viņa pamatojumu. Varbūt pat jautāt kādreiz pēc padoma, iespējams pavisam mazās lietās, kuras patiešām viņš varētu saprast. Veidot uzticības pilnas attiecības, kurās pastāv uzklausīšana, sapratne un laba komunikācija. Ja bērna viedoklis liekas nepieņemams, tad pamatojat, kāpēc vajadzētu rīkoties citādi. Arī pēc tam uzjautāt, ko viņš par to domā?

Reizēm pieaugušie pret pusaudzi izturas kā pret mazu bērnu, kas neko nesaprot, bet varbūt mainīt savu attieksmi?

Ieteikums, tad, kad ir noticis kāds incidents, vai kaut kas ir izdarīts nepareizi, agresīvi, .... nevis brukt virsū ar aizrādījumiem, vai tieši otrādi pilnīgi ignorēt bērnu... Pašiem nomierināties, ļaut bērnam iespējams pabūt vienam.. un tikai tad uzsākt sarunu. Lai pats bērns izstāsta situāciju, kas viņam lika tā rīkoties. Kas viņam ir svarīgs. Pajautāt, kā varētu citādi to darīt? Kādus ieteikumus sev ieteiktu citai reizei? Sarunā ar bērnu vērtēt viņa darbību, nevis pašu bērnu.
Bieži izsprūk vārdi: Tu esi nejēga, muļķis....
Tad, kad būsiet izrunājušies, dodot vispirms vārdu pašam bērnam, tas dos viņam iespēju justies atbildīgam par notikušo un pašam izdomāt kā turpmāk rīkoties.
Bieži mēs vēlamies visu pateikt priekšā, kā vajadzētu, kā ir nepareizi, vai pareizi, bet kā ir ar mums pašiem? Vai vienmēr esam piemērs? Un ja nu arī esam kļūdījušies, tad varam to atzīt, izrunājoties, nevis sevī sajūtot vainu... Iespējams, ka otrs to arī neapzināti jūt un reakcija ir uzbrūkoša. Jo, kas sodu gaida, tas sodu arī saņem.

Agresivitāte var rasties, ja rīkojamies ar piespiešanas metodēm... Runājam ar diktatorisku toni, pārgudrām pamācībām, vai brīdinājumiem. Piemēram: „Es jau zināju, ka tu tā vienmēr darīsi...” tas pat varētu bērnu ieprogrammēt uz šādu rīcību, jo patiesībā no viņa to arī gaidām...

Bieži mēs vēlamies visu pateikt priekšā, kā vajadzētu, kā ir nepareizi, vai pareizi, bet kā ir ar mums pašiem? Vai vienmēr esam piemērs?

Reklāma
Reklāma

Varētu griezties pie psihologa, kurš vairāk uztaustīs problēmas sakni un dos precīzākus ieteikumus tieši jūsu bērnam.
Es uzrakstīju pārdomas par šo tēmu, jo pusaudži nav mana kompetence. Lai gan ikviens no mums ir šo vecumu izdzīvojis. Vēlāk ir ļoti svarīgi, kā jūtamies kā pieauguši cilvēki. Vai zemapziņā mīt labi atmiņu resursi...?
Pieaugušo dzīvi tomēr ietekmē tas, kā jutāmies bērnībā. Pajautājiet sev, ko pati vēlējāties, kā gribējāt justies, kad bijāt sava bērna vecumā. Varbūt tas ir tas, kas pietrūkst arī jūsu bērnam. Bieži mēs pieaugušie neapzināti kopējam savu vecāku rīcību... Nosodīt par to viņus noteikti nevar, jo viņi citādi neprata...

Iziet ārā no savas ierastās komforta zonas, izmēģināt kaut ko pavisam citādi. Piestrādāt pie sava iekšējā miera (rakstu par pozitīvo domāšanu skaties ŠEIT!), lai negaidītās situācijās pašā nerastos agresivitāte.
Varbūt kopā sastādīt noteikumus, kā rīkosieties.

Laikam pats svarīgākais ir atrast laiku priekš bērna, lai tas ir tikai viņam par visiem 100%. Izklausīt ko viņš saka, un arī pašai padalīties ar savām pārdomām, lai jūt cik svarīgs viņš jums ir. Lai attiecībās ienāk vairāk mīlestības, kura ir gan sajūtama, gan pasakāma, gan uzskatāmi redzama...
Lai jums izdodas kļūt par mammu, kuras sirds siltums izkausē bērna niķus un padara viņu par cilvēku, kas prot adekvāti sevi novērtēt un arī pieņemt citus.

 

IZLASI ARĪ: Manam dēlam pusaudža trakums!
Bērna attīstības kalendārs