Raksta vīrietis: Un gulta pukodamās līgani čīkstēja...

Rakstu lasīt nav ieteicams personām, kas jaunākas par 18 gadiem.

Kristaps Ritu pazina jau ilgāku laiku. Viņi ikdienā tikās darbā, regulāri gāja kopā pusdienot, pēc tam, vēlāk, arī vakariņot. Un nu abi sēdēja Kristapa apsnigušajā vasarnīcā...

Mirkli vēlāk stipras ķepas iecēla brūnacaino stirniņu gultā...

FOTO: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv

Mirkli vēlāk stipras ķepas iecēla brūnacaino stirniņu gultā...

 

Krāsniņa kūrās un tika malkota kafija. Apkārt bija tikai melna tumsa un balts sniegs. Šajā brīdī, tālu prom no lielpilsētas trokšņiem, jaunais vīrietis jutās kā īsts veiksminieks. Viņš zināja, ka uzvara ir neizbēgama, kad nav ne vismazākās sakāves iespējas. Tāda nekur nebija manāma. Taču šis vakars nekad nebūs uzvara šī vārda banālā izpratnē kā ķeksītis, bet gan kā jauns atskaites punkts, lielais burts jaunā dzīves nodaļā. Rita bija viņu pilnīgi apbūrusi ar savu šarmu, jautri lietišķo eleganci un pieveikusi ar mīļumu un aso prātu. Un te nu viņa bija. Tā neērtā sajūta, kad ir neērti skaidri atklāt, ko vēlies. Menedžeris uzskatīja, ka lieki vārdi šādā situācijā diskreditē romantiku.


Jaunā sieviete kaut ko aizrautīgi stāstīja. Laikam par kādu atgadījumu darbā. Patiesībā Kristaps īsti nedzirdēja, ko viņa saka. Viņš vienmēr bija gribējis, lai viss notiktu it kā nejauši, pats no sevis un bez vārdiem.
 - [..] Un tā mēs abas beidzot tikām no turienes prom. Tās vēl saucoties apmaksātas virsstundas. Ko tu neteiksi!
- Rita..
- ?
Viņš uzmanīgi paņēma sievietes roku savējā. Darba kolēģītes skatienā uzplaiksnīja mirdzošs jautājums. Tas padarīja vīrieti traku. Viņš vairs nebija mednieks – cilvēks. Nu viņš bija mednieks – maigais plēsējs. Viens mirklis un ap Ritas gaidpilno augumu jau bija apvijušās maigas ķetnas. Viņu lūpas ātri saskārās. Šajā brīdī sagruva iedomātā barjera, ko viņi savās līdzšinējās attiecībās bija uzcēluši, mēģinot aizmirst, ka ir seksuālas būtnes.

Šajā brīdī sagruva iedomātā barjera, ko viņi savās līdzšinējās attiecībās bija uzcēluši, mēģinot aizmirst, ka ir seksuālas būtnes.

Vīrieša lūpas meklēja ceļu tālāk, skūpstīdamas graciozo kaklu, kakla bedrīti, līdz apstājās pie šķēršļa – melnās blūzītes. Rokām tika dota pavēle beigt snaikstīties gar lunkano muguru, un atbrīvot medījumu no krēsla skavām un dažiem traucējošiem apģērba gabaliem. Mirkli vēlāk stipras ķepas iecēla brūnacaino stirniņu gultā. Kristaps pat juta tādu kā bijību, āķējot vaļā krūštura lencītes, jo vēl nebija redzējis Ritu kailu. Sekundes desmitdaļa un viņa lūpas jau bija pieplakušas marmorskaistam krūtsgalam, pēc tam turpināja ceļu uz leju pa lēzeno aizu starp krūtīm. Nē, viņš neredzēja Ritas pievērtās acis, viegli atpakaļ atgāzto galvu, taču, ticis līdz nabai, sadzirdēja viegli sēcošu elpu. Cik patīkama skaņa!

Reklāma
Reklāma


Viņu saplūsmē nolūkojās tikai pie sienas tikšķošais dzegužpulkstenis un visu aptverošā, klusā nakts, kura solījās mīlniekus sargāt, kamēr vien pati dzīvos. Iespējams, ka dzeguze pulkstenī pat apskauda viņu sirdspukstu ātrumu un pie sevis nodomāja, ka no viņas gan šis pārītis nekādu papildus laiku nedabūs. Taču gultā esošie par to noteikti neuztraucās, jo atradās ārpus laika un telpas. Viņiem nebija svarīgs nekas no tā, kas pašreiz kaut kur varētu notikt. Kā divas lietuslāses, kas, sastopoties kļūst par vienu, viņi kopā tecēja uz aizvien lielākām baudas debesīm. Tikmēr gulta – trešais liekais, bez kura nevar iztikt, pukodamās līgani čīkstēja.

Kristapam ekstāzi pirmkārt radīja sekretāres acis, mīmika un reizē valdonīgā atdevība, kas dvesmoja no visa viņas auguma.

Kristapam ekstāzi pirmkārt radīja sekretāres acis, mīmika un reizē valdonīgā atdevība, kas dvesmoja no visa viņas auguma. Viņam vienmēr bija patikušas sievietes ar dzīvu mīmiku. Nu viņš bija šādas sievietes baltais zirdziņš. Karstums, kas no viņa versmoja, lika Ritai zaudēt galvu. Tāpat kā kaislē nospriegotie pirksti, kuri, ieķērušies apaļajos gurnos, tos krampjaini glāstīja. Divas ieelpas sekundē un vaicājoši brīdinošs skatiens sameklē jātniecītes spriganās actiņas. Viņa ir apņēmusies dzīt savu zirdziņu līdz galam. Nodun daži nedzirdami pulksteņa tikšķieni. Pēkšņi aizvērtās acis, skaļais elsiens un brīdis pēc tam lika Ritai sajusties drīzāk kā ķēvei, ne jātniecei. Kad acis atkal atvērās, viņu skatieni apskāvās. Redzot patiesas mīlas pārņemtu seju, Kristaps jutās kā nokļuvis skaistā pasakā.
- Ļauj man palikt tevī. Pāris minūtītes.
- Neuztraucies, tu manī paliksi vēl ilgi. Ceru, ka es tevī arī?
- Ak tu, mazā! Noteikti! Vienmēr.
Ašs pirkstgals notrauc no deguna nelielu sviedru lāsi. Lappuse ir pāršķirta.
 

Iesūtījis: Jānis Zalcmanis, stāstu konkursa "Ziemas kaislīgās pasakas" dalībnieks. Konkursu atbalsta un balvas dāvā www.KafijasDraugs.lv.