24 gados nevainīgs un vientuļš. Ome par simpātijām pret meiteni nopēra

"Esmu vīrietis, pēc pāris mēnešiem paliks 25. Viss jau būtu jauki, ja vien... eh, kā pateikt - nebūtu tik nožēlojams. Esmu viens, nelaimīgs. Neviens mani nemīl, nevienam neesmu vajadzīgs. Nekad neesmu bijis kopā ar kādu un jā, esmu nevainīgs. Jautāsiet, kā iespējams, ka 24 gadu vecumā var cilvēks būt nevainīgs? Var un ne tikai nevainīgs, bet arī ne reizi nav skūpstījies. Man bija kādi 11-12 gadi, kad sāku ar vienu meiteni, tā teikt, draudzēties. To uzzināja mana ome, viņa mani nopēra un nokaunināja visa pagasta priekšā," savu dzīvesstāstu portāla mammamuntetiem.lv forumā uztic kāds jauns vīrietis.

Ja bērnības un pusaudžu laikā esam diezgan atkarīgi no apkārtējiem, tad pieaugušo vecumā tomēr atbildība par savu pašsajūtu un dzīves kvalitāti ir pašiem, tad nu jāsaņemas, ar sevi jāaprunājas, vai tomēr grib piedzīvot jauko, ko pats sev novēl, vai turpināt ciest un sevi šaustīt.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Ja bērnības un pusaudžu laikā esam diezgan atkarīgi no apkārtējiem, tad pieaugušo vecumā tomēr atbildība par savu pašsajūtu un dzīves kvalitāti ir pašiem, tad nu jāsaņemas, ar sevi jāaprunājas, vai tomēr grib piedzīvot jauko, ko pats sev novēl, vai turpināt ciest un sevi šaustīt.

 

"Esmu viens, nelaimīgs un tuvu, lai izlektu pa logu. Jau vairākus gadus domāju, ka labāk būtu miris un pat izplānojis, kā to izdarīt, bet nespēju. Neviens mani nemīl, nevienam neesmu vajadzīgs. Nu jā, vēlreiz - esmu 24 gadus vecs, vientuļš, nožēlojams vīrietis, kuram nav draugu, kuriem varētu uzticēties. Nekad neesmu bijis kopā ar kādu un jā, esmu nevainīgs. Jautāsiet, kā iespējams, ka 24 gadu vecumā var cilvēks būt nevainīgs? Var un ne tikai nevainīgs, bet arī ne reizi nav skūpstījies. Nē, neesmu gejs. Patīk man meitenes, bet esmu pārāk kautrīgs, ar zemu pašapziņu, lai varētu sākt sarunu ar meiteni, kas man patīk.

 

Teiksiet, lai aizeju pie psihologa aprunājos? Kāda jēga? Pats jau visu zinu, kā esmu līdz šim nonācis. Pastāstīšu sīkāk, sākot ar bērnību. Biju aktīvs komunikabls puika, nebija problēmu ar kādu runāt un sadraudzēties. Gāju basketbolā, dejošanā. Ar mācībām arī viss bija ok, pat ieguvu otro vietu pilsētas matemātikas olimpiādē. Vienā vārdā sakot, ideāli draugi bija, viss bija ok, bet tad pamazām viss sāka mainīties.

 

Bet laika gaitā paliku arvien kautrīgāks, jo man bija bail, ka kāds man nepieskaras. Bija izstrādājies reflekss, ka kāds pieskaras, noraustīties.  Ja pateicu ko tādu, kas omei nepatika, dabūju ar trauku lupatu, bet fakts ir tāds, ka reflekss ir joprojām.

 

Pa vasarām bija jābrauc pie omes dzīvot, negribēju, bet nevarēju pateikt "nē negribu". Bet ok, atradu arī draugus tur. Bet ome man bija ļoti stingra un nelaida mani laukā pie draugiem, lika palīdzēt mājas un dārza darbos. Tajās dienās, kad atļāva iziet, bija ik pa stundai viņai jāatskaitās un vēlāk par plkst.20 nedrīkstēju nekur iet. Pat vienreiz bija gadījums, ka atnācu 30 minūtes vēlāk. Mājas durvis bija aizslēgtas un iekšā netiku, varēju bungāties un lūgties, lai ielaiž, bet nelaida mani iekšā līdz vieniem naktī. Pie šī prāta, būtu aizgājis un nenāktu vairs atpakaļ, lai domā, kur esmu palicis.

 

Vēlāk sāka parādīties problēmas ar veselību, sāka sāpēt galva arvien biežāk un biežāk, pie lielākas piepūles palika slikti un kritu ģībonī. Sāka mani vadāt pa visiem ārstiem, izmeklējumiem, bet kas kaiš, tā godīgi nav vēl joprojām atklājuši. Veselības dēļ nācās atteikties sākumā no dejām, tad no basketbola. Bet palika kontakts ar draugiem. Nācu lielāks, sāka patikt meitenes, pat sāku ar vienu meiteni, tā teikt, draudzēties. Bija man tad 11-12 gadi. To uzzināja mana ome, viņa mani nopēra un nokaunināja visa pagasta priekšā. Varētu padomāt, ka es būtu kaut ko izdarījis sliktu?

 

Vēlāk iepatikās viena meitene, domāju arī es viņai patīku. Atzinos viņai, ka viņa man patīk. Bet viņa mani izsmēja. Protams, pašapziņa nogrima galīgi papēžos.

 

Protams, vairs neļāva vispār nekur iet un neko darīt. Mammai neko pateikt nevarēju, jo viņai pašai ir bail no omes un neko tāpat nebūtu izdarījusi. Skolas laikā gāju gan laukā, gan uz dažādiem pasākumiem, tai skaitā klases vakariem, kas tolaik bija ļoti populāri. Bet laika gaitā paliku arvien kautrīgāks, jo man bija bail, ka kāds man nepieskaras. Bija izstrādājies reflekss, ka kāds pieskaras, noraustīties. Nezinu, no kā tāds reflekss, varbūt no tā, ka, ja pateicu ko tādu, kas omei nepatika, dabūju ar trauku lupatu, bet fakts ir tāds ka reflekss ir joprojām. To bija pamanījuši arī klasesbiedri un sāka mani ķircināt, tad vēl krosa laikā skolā noģību. Tad vispār tiku atbrīvots no sporta un nedrīkstēju ne skriet, neko citu darīt.

 

Loģiski, no mazkustīgā dzīvesveida sāku palikt resns. Iedzina mani kompleksos, kurus vēl pastiprināja vienaudžu attieksme. Vēlāk iepatikās viena meitene, domāju arī es viņai patīku. Atzinos viņai, ka viņa man patīk. Bet viņa mani izsmēja. Protams, pašapziņa nogrima galīgi papēžos. Ar laiku vairs nespēju izturēt attieksmi pret mani, noslēdzos arī no cilvēkiem, kuri izturējās pret mani labi un vairs nekur negāju. Tā nu es biju kļuvis par vienpatni.

 

Pēc skolas iestājos profesionālajā vidusskolā, arī tur man negāja īpaši labi. Dēļ nepārliecinātības par sevi un saviem spēkiem, negāju ne uz vienu pasākumu. It kā ar klasesbiedriem bija ļoti labas attiecības, it sevišķi ar meitenēm. Viņas man stāstīja visu un uzticējās, bet es to nespēju, iepatikās man viena meitene, bet tā arī nespēju viņai atzīties. No paralēlo kursu audzēkņiem dzirdēju reizēm ņirgāšanos, bet centos to ignorēt.

 

Ko es teikšu, ka es esmu neveiksminieks, nožēlojams, ka man nav nekādu interešu? 

 

Sāku paralēli mācībām strādāt. Strādāju pārtikas veikalā, bija diezgan smagi, bet kaut kā jau vajadzēja pelnīt iztiku. Tā kā tusēt nekur negāju, uz 18 gadiem jau biju sakrājis naudu, noliku tiesības, nopirku mašīnu. Vēlāk nomainīju darbu, jo darbu veikalā un skolu vairs nespēju apvienot. Sākumā jaunajā darbā strādāju vakara maiņā, pēc skolas un īsti ne ar vienu tur nekomunicēju. Tad pamazām sāku komunicēt ar kolēģiem. Sāku iet ar viņiem uz dažādiem pasākumiem (balles sporta spēles, boulings u.t.t), pabeidzu profesionālo vidusskolu, iestājos augstskolā, bet kaut kā galīgi nepiesaistīja tas, ko mācījos un dēļ uzticēšanās cilvēkiem nespēju iedraudzēties ar kursa biedriem.

Reklāma
Reklāma

 

Pametu augstskolu. Strādāju, bija labas attiecības ar kolēģiem, viens otrs kļuva par manu draugu un lai cik tas dīvaini nebūtu, tās lielāko daļu bija tieši meitenes. Bet tomēr kaut kā pietrūka. Es biju joprojām viens un nevarēju uzsākt nopietnākas attiecības. Kad ar šiem draugiem sanāca saruna, kādēļ esmu viens un nemeklēju sev otro pusīti, vienmēr izvairījos un nomainīju tēmu. Ko es teikšu, ka es esmu neveiksminieks, nožēlojams, ka man nav nekādu interešu? Ai un tas jau nebūtu vienīgais iemesls, dēļ neaktīvā dzīvesveida biju palicis nu jau resns, kas iedzina mani galīgos kompleksos. Domājiet necentos, ko darīt lietas labā? Oi un kā vēl centos, sāku iet uz svara zāli, izstrādāju ar treneri programmu, bet trešajā treniņu reizē atgriezās manas veselības problēmas, neturēja sirds un kritu ģībonī. Ar to mani treniņi arī beidzās, esmu sēdējis uz daudzām diētām, rezultātu nekādu.

 

Stulbi, bet es nevaru piezvanīt nevienam, man liekas, ka es tikai traucēšu un neviens nemaz negrib, lai es ar viņiem komunicēju. Arī tad, kad viņas man kaut kur uzaicina, mani nepamet sajūta, ka tas tiek darīts tikai aiz žēlastības. 

 

Tad sākās drastiskāki varianti, Neēdu vispār, bet cik var neēst? Neēdu pusotru nedēļu, nokrities bija puskilograms! 500 grami - izsmiekls! Tagad arī no daudz kā atsakos, lai vismaz nenāk klāt svars. Bet kompleksi ir palikuši, ka nevaru neko izdarīt. Daudzi domā, ka nevaru paskriet dēļ tā, ka esmu resns, bet es to jau nevarēju arī, kad biju tievs! Atgriežoties pie darba, nostrādājot četrus gadus, sapratu, ka vairs negribu tur strādāt, nomainīju darba vietu.

 

Šoreiz kolektīvā iejutos ātri, bet nav nekādas ļoti tuvas draudzīgas attiecības. Bet tā kopumā darbā ir viss ok, saprotamies labi, ak jā, atkal manas kolēģes ir sievietes. No iepriekšējā darba palika ļoti labas attiecības ar divām sievietēm, ik pa laikam viņas man piezvana un kaut kur uzaicina. Bet tas paliek ar vien retāk un retāk. Pats es nespēju viņām piezvanīt. Stulbi, bet es nevaru piezvanīt nevienam, man liekas, ka es tikai traucēšu un neviens nemaz negrib, lai es ar viņiem komunicēju. Arī tad, kad viņas man kaut kur uzaicina, mani nepamet sajūta, ka tas tiek darīts tikai aiz žēlastības.

 

Tā kā man tagad jau ir 24 gadi, vēl klāt nāk kompleksi un šaubas, ko domās meitene, kad viņai pateikšu, ka ne reizi neesmu pat skūpstījies, kur vēl kaut ko vairāk...

 

Man arī ir iepatikusies viena no manām bijušajām kolēģēm, bet es to viņai nespēju pateikt. Kad viņa man stāsta par to, kā viņai iet dzīvē, ka viņai kāds ir iepaticies un tā tālāk, man aiz greizsirdības gribas to čali piekaut, kā viņš var viņai to nodarīt, bet nespēju to. Tā kā man tagad jau ir 24 gadi, vēl klāt nāk kompleksi un šaubas, ko domās meitene, kad viņai pateikšu, ka ne reizi neesmu pat skūpstījies, kur vēl kaut ko vairāk! Nezinu ne par ko runāt, jo nav man nekādas intereses un nespēju neko viņai piedāvāt, lai viņai būtu interesanti ar mani.

 

It kā jau dzīvē nekas netrūkst, darbs ir, dzīvoklis ir, mašīna ir, parādu un kredītu nav, bet nav ar ko dalīties, esmu viens resns neveiksminieks ar veselības problēmām.

 

Tad vēl tā sāls bēršana brūcēs no vecāku, vecvecāku, kolēģu puses, kad beidzot atradīsi draudzeni? Nu nespēju es to, neviena negrib būt kopā ar tādu neveiksminieku! It kā jau dzīvē nekas netrūkst, darbs ir, dzīvoklis ir, mašīna ir, parādu un kredītu nav, bet nav ar ko dalīties, esmu viens resns neveiksminieks ar veselības problēmām. Sākt ar kādu runāt nespēju. Esot mājās, bieži uznāk skumjuma mirkļi, naktīs nespēju gulēt, atceros visus pāri darījumus un teikšu atklāti - vienkārši raudu. Es dzeru tiki tusiņu laikā un arī tad ar mēru, ikdienā nesmēķēju, bet, kad vairs nespēju un liekas, ka sirds pa muti izleks laukā, izeju pastaigāties, uzsmēķēju. Reizēm aizeju līdz šosejai un skatos uz fūrēm un vēlos izlekt tām priekšā un izšķīst kā knausim pret stiklu. Reizēm aizeju līdz jūrai, tas nekas, ka ir divi naktī, noģērbjos un iebrienu līdz kaklam jūrā, bet nespēju tur palikt.

 

Tā kā man ir hroniskas galvas sāpes, esmu domājis iedzert visas zāles uzreiz un aiziet, bet arī to nespēju. Dzīvoju piektajā stāvā, esmu iztēlojies, kā būtu, ja es no tā nolektu. Kaut kad es noteikti to izdarīšu, pagaidām nedomāju dzīvot ilgāk par diviem mēnešiem. Kad man paliks 25, tajā dienā es, visticamāk, aiziešu un nebūs manis vairs. Negribu vairs šo nožēlojamo dzīvi, kad nespēju nevienam uzticēties un esmu viens. Neesmu nekad nevienam šo visu stāstījis. Bet šoreiz es gribēju vismaz daļu pastāstīt tev, vēl nav viss, vēl ir daudz ko stāstīt. Gan tas, kā esmu aizbēdzis no mājām, gan tas, kā mani ir pazemojis un apsmējis mans brālis un citas lietas. Bet neesmu nekad to nevienam spējis izstāstīt - ne draugiem, ne mammai. Nespēju vairs izturēt šo dzīvi, nespēju.....".

 

Kāds ir psihoterapeita skatījums, iepazīstoties ar vīrieša stāstīto? Komentē ģimenes psihoterapeite Ināra Vārpa:

"Ir bēdīgi dzirdēt kārtējo skumjo stāstu par cilvēkiem un viņu veidotajām attiecībām, ar šo sakot, ka šādi stāsti ir ļoti bieži un puisis šajā nav vientuļš. Tas, protams, nepalīdz savas sāpes nejust, taču iedod ierosmi satikt terapijā sev līdziniekus un vienlaikus atbalsta iespēju pārmaiņām.

 

Ja 25 gadu vecumā veikta tik pamatīga izvērtēšana par traumām un to ietekmi, tad jau arī tikpat pamatīgi jāpieņem lēmums, ko ar to visu darīt. Ja sajūtas par sevi un dzīvi neapmierina un ir grūti to tālāk nest, tad laba iespēja ir pašam nolemt, cik tad var sev palīdzēt mainīties pats un cik, kur vajadzīga palīdzība no speciālistiem un terapeitiskas grupas.

 

Ja ir grūti cilvēkiem uzticēties, tad arī to ir iespējams mainīt, jo tomēr sadarbības un uzticēšanās pieredze puisim ir aprakstītajā. Ja bērnības un pusaudžu laikā esam diezgan atkarīgi no apkārtējiem, tad pieaugušo vecumā tomēr atbildība par savu pašsajūtu un dzīves kvalitāti ir pašiem, tad nu jāsaņemas, ar sevi jāaprunājas, vai tomēr grib piedzīvot jauko, ko pats sev novēl, vai turpināt ciest un sevi šaustīt. Ja dzīves izbeigšanu redz kā izeju, tad tas nu gan izklausās pēc lielas mazdūšības risināt lietas cieņpilni. Arī dziļai depresijai ir palīdzības iespējas - medikamenti, sarunas, atbalsts klātienē.

 

Kas klauvē, tam tiks atvērts. Neviens nevar iedomāties, cik otrs slikti jūtas, ja viņš pats par to nepasaka un palīdzību nelūdz. Ja pirmais solis sperts, saruna sākta rakstiski, tad tikai jāturpina virzīties uz labāku."