Intervija ar rakstnieci un trīs bērnu māmiņu Ievu Melgalvi par jaunāko grāmatu "Bulta, Zvaigzne un Laī"

Pastāsti, kā tapa ideja tavai jaunajai grāmatai "Bulta, Zvaigzne un Laī"!

Ieva: Patiesībā sākumā ideja bija ļoti vienkārša - stāsts par to, kā bērni dodas uz laumu zemēm un atpakaļ. Tikai rakstīšanas gaitā izrādījās, ka viņi ir sarežģītāki tēli, nekā es sākumā biju iedomājusies, un stāsts ieguva papildus slāņus un dimensijas. Bet vispār sākotnējā ideja ir tikai atspēriena punkts - svarīgākais ir tas, kā šī ideja rakstīšanas gaitā pārtop un mainās. Un cik daudz es kā autors nebaidos ļaut tai mainīties.

Kādu lomu grāmatas tapšanā spēlēja tavi trīs bērni?

Ieva: Pirmām kārtām bērni man ir iemācījuši cieņu pret viņiem. 10-12 gadu vecumā bērns daudzās jomās zina un saprot vairāk par saviem vecākiem, jau spēj patstāvīgi spriest un ir saskāries ar dzīves sarežģītajiem jautājumiem - pat tad, ja pieaugušajam gribētos, lai "bērni paliek bērni". Tajā pašā laikā es neesmu centusies rakstīt grāmatu "par saviem bērniem", drīzāk - skatoties uz viņiem, esmu atcerējusies pati savu bērnību un tēmas, kas tolaik šķita interesantas man.

Vai tavā grāmatā ir kāds vēstījums arī pieaugušajiem?

Ieva: Nu, pirmkārt jau - ja pieaugušie lasa bērnu grāmatas, tas jau pats par sevi ir lieliski. Tādam pieaugušajam es vispār neko daudz vairs nevaru vēstīt - viņš jau pats zina, ka bērna iekšējā pasaule ir dziļa, interesanta un uzmanības vērta. Un ka ikvienā no pieaugušajiem vēl joprojām ir kāda daļa no bērna. Bet droši vien ir labi zināt, ka tu neesi vienīgais dīvainītis, kas ar aizrautību lasa un pārlasa bērniem domātās grāmatas.

Kāpēc izvēlējies tik savdabīgu vidi - alu cilvēki, cilšu sistēma, aizvēsture?

Ieva: Vēsture vienmēr ir bijis mans vājais punkts (mani vēstures skolotāji droši vien vēl tagad ar šausmām atceras to, ka es pat Latvijas Republikas proklamēšanas gadu nemāku pareizi nosaukt). Aizvēsture bija vienīgais tās posms, kurā es jutos kaut cik komfortabli. Nu, un vēl tas bija laiks, kurā bērni bija spiesti pieaugt un kļūt patstāvīgi ļoti agri. Un es gribēju rakstīt grāmatu par bērniem, kas paši nosaka savu dzīvi.

Kāpēc tavā grāmatā ir tieši laumu tēli? Kas ar tiem domāts?

Ieva: Mūsu dzīvē vienmēr ir kaut kas savāds, neparasts, biedējošs, grotesks un līdz galam nesaprotams - tas, ko pieaugušie ir iemācījušies ignorēt kā nebūtisku, bet bērni uztver kā pašsaprotamu pasaules daļu. Tikai reizēm sarunas laikā izrādās, ka viņu pasaules redzējums ir ļoti atšķirīgs no tās pasaules, kuru viņiem cenšamies būvēt mēs. Man šķiet, ka, rakstot par laumām, es vēlējos notvert kaut ko no šīm sajūtām. Un, protams, tas viss piešķir grāmatai vairāk iespēju piedzīvojumiem.

Ieskaties: www.zvaigzne.lv