Katru gadu - cits mīļotais. Kāpēc vieglu roku aizmetam attiecības un meklējam nākamās

Viss it kā ir labi – ģimene, bērni, darbs, sava mājvieta. Kādā dienā attopies ar dīvainu domu galvā “Attiecībās taču kaut kas klibo! Vai vērts palikt kopā?” Vai esat piedzīvojuši šādas emocijas? Ja jā, tas tomēr nav iemesls šķirties. Toties ir iemesls pastrādāt ar sajūtām, pieredzi, labāk iepazīt sevi un mainīties uz augšu. Junga analītiķe, klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Ginta Teivāne saknes šādām atklāsmēm saredz bērnībā. 

Kopīgi emocionālie pārdzīvojumi veidojas no kvalitatīva kopā pavadīta laika divatā.

FOTO: Shutterstock.com

Kopīgi emocionālie pārdzīvojumi veidojas no kvalitatīva kopā pavadīta laika divatā.


Bērna pirmie 2-3 dzīves gadi ir laiks, kad veidojas tā saucamā piesaiste*. Ja bērniņš jūt, ka viņa vajadzības tiek ņemtas vērā, ar viņu rēķinās un saprot, viņš izveido drošo piesaisti. Tas nozīmē, ka pieaugot, viņš savā dzīvē neizvēlēsies veidot attiecības ar cilvēkiem, kuriem ir nedrošā piesaiste. Viņam nevajadzēs nevienam ieriebt, cīnīties par varu, kādam pierādīt savu taisnību vai ietekmi.
 

Turpretim, ja dažādu apstākļu dēļ cilvēkam ir izveidojusies nedrošā piesaiste, tad neapzināti viņš visdrīzāk izvēlēsies arī partneri ar šo sev tik atpazīstamo uzvedības modeli. Tādā gadījumā cīņa par varu, ietekmes sfēru dalīšana, savas taisnības pierādīšana starp abiem dzīvesbiedriem var krietni sagandēt ģimenes dzīvi. Kā šajā situācijā rīkoties? Psihoterapeite iesaka sākt ar sevi - vispirms apzināties savas problēmas, tad padomāt, kā katrs no pāra ir ietekmējis attiecības un kā esam nonākuši pie esošās situācijas.

Šobrīd novērojama tendence, ka tiklīdz partnerī kaut kas nepatīk, paceļam cepuri un ejam prom. Jaunām sievietēm mēdz būt vairāki bērni - katrs no cita vīrieša. Ir ļoti svarīgi jaunajai paaudzei iemācīt, ka attiecību problēmas ir risināmas, un krīzes pārvarēšana ir milzīgs ieguvums.

 

Diemžēl Latvijas sabiedrība kopumā nav tendēta uz veselīgu problēmu risināšanu: “Pirms kāda laika Latvijā tika veikts pētījums, kas atklāja, ka lielākā daļa pāru Latvijā dzīvo tā saucamajā nedrošajā piesaitē. Tas nozīmē, ka cilvēki ir ļoti nepatstāvīgi, ļoti pārņemti ar to, vai mani mīl vai nemīl, vai arī pārāk stingri pieķeras vai nepieķeras nemaz savam partnerim, jo baidās, ka tiks pamesti,” stāsta Teivāne. “Nevar apcirsties uz papēža un doties pie cita partnera. Uzskatiet, ka tas ir jūsu pienākums risināt problēmu tik, cik ir jūsu spēkos, jo no vecāku šķiršanās ļoti cieš bērni,” aicina Teivāne.



Kā iepazīt sevi?

Sāc ar to, ka padomā, no kādas ģimenes nāc, ko esi iemācījies no vecākiem, kādus modeļus, iespējams, atkārto tāpat, kā to darīja mamma vai tētis. Vai nav, tā, ka kādas emocijas un sajūtas no vecākiem neesi saņēmis, un tagad to sagaidi no otras puses.
 

Ģimenēs, kurās tradicionāla komunikācija bija klusēšana, izvairīšanās, noslēgšanās, vai arī tieši pretēji – uzbrukums, vainošana un skandāls, ir daudz lielāka iespēja nonākt pie domas, ka savu otru pusi vairs nemīli. Savukārt ģimenēs, kurās bijusi iespēja sarunāties un komunicēt, kopumā bērns iegūst lielāku iekšējo stabilitāti un pārliecību par savu iekšējo pasauli, ir mazāk pakļauts ārējām svārstībām.
 

Ko mēs saņemam un dodam tālāk no savas mammas un tēta

Pamati, uz kuriem cilvēks mācās veidot attiecības, lielā mērā tiek ielikti bērnībā, esot attiecībās ar mammu un tēti. Funkcijas, kādas daba liek pildīt mammai un tētim, ir skaidras un noteiktas. No mammas, kas nav bijusi pietiekami atsaucīga un emocionāli silta, rodas negatīvais mātes komplekss, bet no tēva neizpildītajām funkcijām – negatīvais tēva komplekss. Tātad atskaņa no bērnības laika ir tas, kā mēs attiecamies pret pretējo dzimumu.

Ja maza meitene izaug ar negatīvo mātes kompleksu, tad pieaugot, šai jaunajai sievietei ir divi iespējamie vājie punkti – viņa var kļūt par pārāk aprūpējošu sievieti, kas vīrieti apčubina, baro, rūpējas, bet pazaudē sevi kā sava vīrieša sieviete. Vīrietis dodas mīļākās meklējumos.

 

Otrs pretstats ir emocionāli vēsa sieviete, kas neprot rūpēties par vīru vispār, ir pārāk emancipēta, vērsta tikai uz savas karjeras attīstību. Šai sievietei attiecības nav pārāk svarīgas. Ja viņa satiek vīrieti, kas meklē mammas rūpes, nekas ilgstošs un veiksmīgs neiznāks.
 

Ja negatīvais mātes komplekss ir vīrietim, viņš meklēs sievieti, kas viņam varētu dot to, ko neiedeva viņa mamma – rūpes, emocionālo siltumu. Vienlaikus šis vīrietis var būt ļoti dusmīgs uz mammu, bet dusmas viņš izgāzīs uz savu sievu, tādā veidā neapzināti atriebjoties visām sievietēm kopumā.
Šie ir tie vīrieši, kas maina bieži partneres, šķiras, precas atkārtoti un vairākas reizes. “Ja vīrietis bieži maina sievietes, tā ir zīme, ka viņš nav izjutis mātes rūpes. Psihoterapijā redzu, ka šādi vīrieši sievietes neieredz kā dzimumu. Viņi provocē savas partneres, lai pēc tam pierādītu, ka sievietei nav ne loģikas, ne saprašanas,” par savu ikdienas pieredzi stāsta Ginta Teivāne.

 

Ja vīrietis pret saviem vecākiem izturas distancēti, tad, iespējams, ka viņam ir nedrošība un bailes, kas saglabājušās no bērnības. Iespējams, ka attiecības bērnībā ar mammu vai tēti bijušas sliktas vai vēsas, tāpēc izaugot, viņš no tiem cenšas norobežoties. Šie vīrieši ātri aiziet no vecāku ģimenes, bet satiekoties ar sievišķīgu sievieti, viņš var sākt atjaunot un pat uzlabot attiecības ar māti. Tas nāk par labu šim vīrietim un vēlāk arī viņa jaunajai ģimenei.

Reklāma
Reklāma


Ko mums pūrā iedod attiecības ar tēti? Ja šīs attiecības nav bijušas ciešas un pozitīvas, veidojas negatīvais tēva komplekss, kas pieaugušajam cilvēkam izpaužas mazvērtības kompleksos. Vīrietis ar šādu kompleksu vienmēr gribēs cīnīties, jo bērnībā vienmēr kāds (visbiežāk tēvs) ir bijis stiprāks par viņu.

Ja mazajai meitenei bijušas sliktas attiecības ar tēvu, tad pieaugusi sieviete var justies “nekāda” sieviete. Šādai sievietei nav kontakta ar savu sievišķo pusi un gaida, ka vīrietis viņu nenovērtēs kā pietiekami labu. Ja vīrietis viņai ir gadījies mazrunīgs un nesaka apliecināšanas vārdus, pastāv liels risks, ka attiecībās radīsies plaisas. Bieži vien šādas sievietes apprec gados vecākus vīriešus, kas kompensē tēva mīlestības trūkumu.

 

Satiekoties cilvēkiem, kuriem ir bijušas problēmas attiecībās ar vecākiem bērnībā - sieviete meklē vīrietī tēvu, bet viņas vīrs sievieti uzskata par neko, ir ļoti grūti balansēt šādas attiecības un rast kopēju valodu abiem. “Jaunie cilvēki, pirms precaties, paskatieties, kā vīrietis uzturas pret saviem vecākiem. Pavērojiet, kādas ir topošās sievas attiecības ar tēvu un mammu,” tā iesaka Teivāne.

 

Kāpēc ir svarīgi saprast savus uzvedības modeļus? “Jo vairāk apzināmies savu dzīvi, savas jūtas un savas problēmas, jo vieglāk un efektīvāk tās vadīt un kontrolēt. Tā var arī nebūt gadiem ilga psihoterapija. Dažkārt pietiek apzināties savus uzvedības modeļus, apzināti tos mainīt un neatkārtot. Ja līdz šim esi rīkojusies destruktīvi, maini šo uzvedību, izvēlies citu uzvedības modeli.”
 

 

Krīzes ir neizbēgamas, bet pārvaramas

Ģimenē krīzes posmi var būt saistīti ar bērnu piedzimšanu, augšanu un bērnu krīzēm, arī paša pieaugušās personības krīzes posmiem. Kā arī to, kā mēs šīs krīzes izdzīvojam un pārvaram.
 

Pirmā nopietnākās krīze ģimenei ir pirmā bērna piedzimšana. Ļoti daudzi pāri izšķiras gadu pēc bērniņa piedzimšanas. Bieži vien iemesls ir tas, ka vīrietis nav bijis gatavs tēva lomai, tāpēc viņš jūtas atstumts un nemīlēts. “Kad bērnam ir jau gadiņš un viņš kļuvis patstāvīgāks, sievietei laiks pievērsties vīram. Ja sieviete joprojām vairāk rūpējas par bērnu, viņa aizmirst par savām un otras puses vajadzībām. Audzināšanā vairāk jāiesaista tēvs, tad viņš nejutīsies greizsirdīgs uz bērniņu, pārim būs kopīgas lietas. Ja bērna tēvs ir tikai naudas pelnītājs, kas bērnu nopietni uztver tikai tad, kad bērns sāk runāt un staigāt, tad šķiršanās risks ir vēl lielāks.“

 

 Krīzes posmi ģimenei ir arī laika periodi, kad bērni sāk iet skolā, pusaudža vecums. Tas sakrīt arī ar to, ka bērni kļūst patstāvīgāki, bet vecāki var pievērsties sev un pamanīt to, kas notiek viņu attiecībās. Jā, tad var ienākt prātā doma, ka vairs nemīlu savu dzīvesbiedru, lai gan patiesībā, rūpējoties par bērniem, vienkārši abi ir zaudējuši savstarpējās attiecības.
 

Kā sieviete var sajust, ka attiecībās kaut kas vairs nav kā bija agrāk? Vēro pati savu uzvedību un sajūtas. Varbūt tu vēlāk ej gulēt, jo negrib gulties kopā ar vīru, izvairies no tuvības ar vīru, labprātāk pavadi laiku ar draudzenēm nevis vīru, pēc darba nāc mājās arvien vēlāk.

 

“Rūpējieties par kopīgiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Kopīgi prieki, smiekli un pat bēdas satuvina. Ir nepieciešamas kopīgās lietas, lai neatsvešinātos. Ārējas krīzes var gan apvienot, gan šķirt. Kas notiks, ir atkarīgs no pārī esošo cilvēku emocionālā brieduma.” 


Kopīgi emocionālie pārdzīvojumi veidojas no kvalitatīva kopā pavadīta laika divatā. Atrodiet iespēju bērnus uz dažām stundām uzticēt vecvecākiem un sameklējiet kopīgu hobiju. Apmeklējiet pasākumus divatā, saciet sarunāties. Veidojiet no jauna kopīgus ieradumus, ieviesiet jaunas tradīcijas un mazus prieciņus, kas domāti jums kā pārim.

 

*Drošības izjūta lielā mērā saistīta ar piesaistes stilu, kas raksturīgs bērnam. Piesaiste ir attiecību tuvība, ko bērns vēlas saņemt no vecākiem un ko labvēlīgos gadījumos vecāki spēj viņam dot un veidot kopā ar viņu. Piesaiste ietver sevī divus galvenos aspektus: bērna attiecības ar vecākiem un bērna priekšstatus par sevi, citiem, pasauli. Tiek izdalīti 3 galvenie piesaistes veidi: 1. drošā piesaiste - bērns jūtas droši par sevi, attiecībām ar vecākiem, pasauli, tā veidojas, ja vecāki pozitīvā veidā pieņem bērnu un ļauj tam būt patstāvīgam atbilstoši vecumam; 2. nedrošā ambivalentā piesaiste - bērns ir ļoti emocionāls, grūtības būt patstāvīgam; 3. nedrošā izvairīgā piesaiste - bērns noraida jūtas, neiesaistās attiecībās. Piesaiste izveidojas aptuveni pirmo 2 dzīves gadu laikā, tā turpina attīstīties visu mūžu, tās veids ietekmē bērna, pusaudža, vēlāk arī pieaugušā attiecības ar citiem cilvēkiem.

Saistītie raksti