Būt par viesģimeni. Ieguvumi un riski

Iegūt vēl vienu “mammu”, tikt pie otras ģimenes, iepazīties ar jauniem brāļiem un māsām, padziļināti saprast jaunās valsts kultūru un iemācīties jaunu valodu – to visu iegūst viesģimenes bērns.

Viesģimenei būt – viegli vai grūti?

FOTO: Shutterstock.com

Viesģimenei būt – viegli vai grūti?

Iegūt vēl vienu “mammu”, tikt pie otras ģimenes, iepazīties ar jauniem brāļiem un māsām, padziļināti saprast jaunās valsts kultūru un iemācīties jaunu valodu – to visu iegūst viesģimenes bērns. Jaunu pieredzi, ciešākas ģimenes saites, jaunus priekšstatus par citas valsts ikdienu un kultūru iegūst ģimene, kas uz gadu kļūst par mājām bērnam no svešas, eksotiskas valsts. Nav viegli, ir krīzes un grūti brīži, tomēr abām pusēm izkāpšana no komforta zonas atklāj ko jaunu par sevi, savām iespējām, stiprajām un vājajām pusēm. 


Jau vairākus gadu desmitus pārbīdīt pasaules robežas vecāko klašu skolēniem palīdz pasaulē populāras starpkultūru apmaiņas programmas. Latvijā zināmākās ir JFU Latvija un AFS Latvija. Tās ir arī lielākās organizācijas, kas nodarbojas ar jauniešu apmaiņas programmām.  

JFU programmu direktors Valdis Salaks pastāstīja, ka pēc stingras atlases kopumā Latvijā gada laikā mācīties un dzīvot ģimenē ierodas ap sešdesmit 14 līdz 18 gadus veci jaunieši. Populārākās valstis, no kurām Latvijas ģimenes uzņem skolēnus, ir Vācija, Austrija, ASV, Dānija, un eksotiskā Taizeme, arī Dienvidamerikas valstis.

 

Pasaules dažādība
Taizemes skolēniem tīri labi patīk Latvija, skaidro Salaks. “Apskatoties kartē, viņi redz, ka tā ir Eiropas daļa, viņiem – eksotiska vieta. Toties tieši atšķirīgā izpratne par attiecībām un hierarhiju ģimenē nereti ir pirmais klupšanas akmens attiecībās starp skolēnu un Latvijas viesģimeni. Bērniem, kas Latvijā ierodas no Āzijas reģiona, ir pilnīgi cita izpratne, kā ģimenē viens pret otru attiecas. Piemēram, tie paši taizemieši ir noslēgtāki, viņiem ir lielāka pietāte pret vecākiem, izteiktāka hierarhijas izjūta.”

Latvija ģimenes ir samērā komunikablas, atvērtākas, tāpēc sākotnējās problēmas saistās ar atšķirīgajām kultūrvidēm, kuras nu jāapvieno dzīvē zem viena jumta.

Dodoties uz gadu dzīvot un mācīties citā valstī, no skolēna tiek sagaidīta lielāka spēja integrēties un piemēroties viesģimenes dzīvesveidam, uzsver Salaks. “Proporcionāli būtu labi, ja 70% piemērotos jaunietis, bet 30% - ģimene”. 

 

Kā iesaistīties viesģimeņu programmā? 
Par viesģimeni var kļūt ikviena ģimene, kuras locekļi ir atvērti starpkultūru pieredzei. Viesģimenes galvenais pienākums ir uztvert viesskolēnu nevis kā ārvalstu viesi, bet kā savas ģimenes locekli, nodrošināt skolēnu ar dzīvesvietu un ēšanu, kā arī censties adaptēt skolēnu savās ikdienas gaitās un ģimenes dzīvē. Lai kļūtu par viesģimeni, vispirms ieteicams ģimenes locekļu starpā izrunāt, kā tas varētu būt un vai visi piekrīt izmēģināt šo jauno pieredzi. Noteikti jāizrunā šaubas un iespējamās grūtības, kā arī to risināšanas veidi. Kad lēmums ir pieņemts, atliek vērsties kādā no organizācijām, kas nodarbojas ar apmaiņas skolēnu plūsmas organizēšanu. AFS Latvija Starpkultūru programmas atbalsta koordinatore Vineta Līduma stāsta, ka pirms skolēnu uzņemšanas ģimenē tiek rīkotas gan apmācības nometnes viesģimenēm. Tāpat katram bērnam un ģimenei ir sava kontaktpersona, ar ko konsultēties neskaidros jautājumos. 

 

Ieguvumi, iesaistoties starptautiskā apmaiņas programmā 

  • Iespēja iepazīt jaunu, citādāku kultūru. Vieglāk ģimenēs iekļauties skolēniem no Eiropas valstīm, bet eksotiskāka un neprastāka pieredze būs, uzaicinot dzīvot pie sevis kādas Dienvidamerikas vai Āzijas valsts skolēnu.
  • Iespēja iegūt ģimenē vēl vienu ģimenes locekli, kas var kļūt par draugu vai pat ģimenes locekli mūža garumā.
  • Iespēja uzlabot svešvalodas zināšanas. Lai arī viesskolēna uzdevums ir apgūt vietējo valodu, sākotnēji ģimenē sazinās kādā no visiem zināmajām svešvalodām. Ja jūsu bērns dodas apmaiņas programmā uz ārzemēm, tās valsts valoda var kļūt par būtisku tālākā karjeras veidošanā.
  • Kļūstot par viesģimeni, ģimene bieži vien saliedējas, stiprinās ģimenes attiecības, jo visiem – mammai, tētim, bērniem, citiem tuviniekiem – jākļūst par komandu, kas palīdzēs ģimenē iekļauties svešam cilvēkam.
  • Bērni, kas dodas dzīvot uz citu ģimeni citā valstī, kļūst daudz patstāvīgāki un motivētāki rīkoties. Interesanti, ka ārzemju bērni latviešu ģimenēs nereti apgūst prasmes, kuras viņu vienaudži nemaz neprot – pagatavot ēst, izmazgāt savas drēbes, iemācās saimniekot.
Reklāma
Reklāma

 

Mīnusi, iesaistoties starptautiskā apmaiņas programmā 

  • Nāksies izkāpt no savas komforta zonas. Latviešiem tas padodas samērā grūti, taču, ja ir patiesa vēlēšanās, tas noteikti izdosies!
  • Visus izdevumus par skolēna uzturēšanos (apģērbs, mācību materiāli, kabatas nauda utml.) citā valstī sedz viņa paša ģimene, tomēr ēšanas izdevumi jāapmaksā viesģimenei.
  • Nekad nevar zināt, kāds būs cilvēks, kurš uz laiku pievienosies jūsu ģimenei. Tāpat nav iespējams iepriekš iepazīt ģimeni, kurā viesosies jūsu bērns.
  • Ir iespēja, ka ģimene ar ārvalstu skolēnu nesadzīvo un ir jāmeklē cita ģimene, lai novērstu konfliktus. Tāpat jārēķinās, ka jūsu bērns var nesaprasties ar savu "jauno ģimeni", ja apmaiņas programmā devies viņš.

 

Kā ir būt viesģimenei? Pieredze
Raidījumā “Ģimenes studija” par savu viesģimenes statusa pieredzi stāsta Elīna Girne, kuras ģimenē šobrīd dzīvo AFS apmaiņas programmā skolēns no Taizemes Tats. Puisim ir 16 gadi. Latvijā Tats ieradās septembrī un paliks te līdz jūnijam.
“Motivators paņemt skolēnu no svešas valsts bija tāds, ka gribēju parādītu mūsu pusaudzim, ka var būt arī savādāki pusaudži. Ka ragi un nagi, kas ir mūsu tīņiem, caur citām kultūras pieredzēm var izpausties atšķirīgi. Tā kā es ļoti gribēju sūtīt savu bērnu apmaiņas braucienā, bet viņš kategoriski atteicās, tad es nolēmu citu skolēnu uzaicināt pie mums,” stāsta mamma. “Kad runāju ar apmaiņas programmas pārstāvjiem par skolēna izvēli, man bija atklājums, ka problēma atrast mājvietu taizemiešiem ir saistīta ar viņu ādas krāsu. Esot pārāk tumšādaini! Man bija šoks, ka pie mums cilvēkus joprojām šķiro pēc ādas krāsas,” stāsta sieviete. 


Pirmo mēnesi Tats ļoti centies visā iesaistīties un palīdzēt. Tad sākusies ikdiena. ”Viesmamma” stāsta, ka pēc viņas domām visiem ir jāiesaistās mājas dzīvē un pienākumos, tomēr attiecībā uz Tatu jūtot, ka puisis joprojām gaida izklaidi un ko interesantu vēl viņam varētu parādīt. Savā valstī viņš bija pieradis dzīvot mājā ar mājkalpotāju, nekas pašam nebija jādara. Latvijā četru mēnešu laikā Tats ir iemācījies pats pagatavot sev ēst, orientēties Rīgā. 


“Es domāju, ka pēc 6-7 mēnešiem viņš būs kļuvis vēl daudz patstāvīgāks. Mūs brīdināja, ka trīs mēneši ir tas laiks, kad iestājas krīzes. Pirmās divas četras nedēļas visiem viss patīk, bet pamazām sākas ikdiena. Cilvēkam ir savs iestaigātais rīcības modelis, kad jāsāk piemēroties, nākas to mainīt. Galvenais, lai runā, lai nav sajūta, ka mums mājās ir ciemiņš un kā es viņam tā pārmetīšu tos nenomazgātos traukus.” 
Uz vaicājumu, ko sieviete pati ieguvusi un iemācījusies, esot viesģimenes statusā, stāsta, ka būtiskākais ir pacietība. “Nezinu, vai tās ir kultūras atšķirības vai puiša raksturs, bet ir lietas, kuras vairākas reizes ir jāatkārto vēlreiz un vēlreiz. Tas prasa zināmu pacietību, jo mājās tagad ir divi pusaudži, ar ko jātiek galā. Taizemiešiem ir grūtāk saprast mūsu – latviešu, temperamentu. Mēs runājam skaļāk, aktīvāk žestikulējam ar rokām. Tā ir nemitīga “pierīvēšanās” vienam pie otra. Ir jāpielāgojas, bet tas nav tik grūti un neiespējami.” 

 

Ir skaidrs, ka kļūt par viesģimeni  nevar visi cilvēki. Ir jābūt gataviem pārkāpt sava  komforta robežas. Bet tā noteikti ir sevis attīstīšana, plašāka redzesloka veidošana, jaunas kultūras iepazīšana. “Un vēl – tas, kas nepatīk citā cilvēkā, iespējams ir tas, kas patiesībā nepatīk sevī pašā. Un ir jābūt gatavam, ka ne vienmēr viss būs ļoti veiksmīgi un ļoti komfortabli.” Tajā pašā laikā viesģimenes mamma Elīna Girne uzsver, ka tā ir lieliska pieredze, kas tuvina viņu ar viņas pašas bērnu.