Deviņu bērnu māmiņas stāsts: Bērni ir mani nenotikušie ceļojumi

Esmu uzaugusi ļoti neparastā ģimenē – pie saviem vecvecākiem. Un esmu ļoti pateicīga Dievam un saviem vecākiem, ka viņi izvēlējās dāvāt man dzīvību un ļaut man piedzimt. Jo, ja nebūtu manis, nebūtu arī manas skaistās ģimenes.

Esmu daudz domājusi, ko es darītu, ja man liktu izvēlēties otrreiz dzīvot šo dzīvi, iespējams, citādāk. Es noteikti izvēlētos iet to pašu - nebūt ne vieglo, bet skaisto lielas ģimenes pavarda turētājas un daudzbērnu mammas dzīves ceļu. Jo es nespēju iedomāties sevi bez kāda no bērniem. 

Esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka Viņš mani ir svētījis, dāvājot labu vīru un tik daudz savas mīlestības dāvanu – piecus stiprus, sportiskus, ļoti mērķtiecīgus un neatlaidīgus dēlus un četras skaistas un talantīgas meitas. Esmu laimīga, jo katrs rīts ir citāds. Katra diena man dod iespēju iemācīties vēl vairāk atsacīties no sava egoisma, lai kļūtu vēl iecietīgāka un pacietīgāka, lēnprātīgāka un smalkjūtīgāka. Katru dienu man ir iespēja vairot prieku sevī un citos man apkārt. 


Katra diena man dod iespēju iemācīt bērniem  dzimtenes mīlestību, novērtēt savas dzimtas saknes, celt bērniem pašapziņu un noticēt saviem spēkiem, kā arī priecāties par katru labu un ne tik labu iespēju, ko Dievs mums dod. Jo katra situācija mums visiem kaut ko iemāca, Svarīgākais ir tas, vai mēs to vēlamies vai nevēlamies saprast un pieņemt. Katru dienu mēs varam kopā mācīties novērtēt laiku, kas mums ir dots, un ko varam pavadīt līdzās sev mīļiem un svarīgiem cilvēkiem. 

Ja man kāds manos 18 gadu vecumā sacītu, ka man vēl pēc 18 gadiem būs tik daudz bērnu, es droši vien neticētu. Bet patiesība ir daudz skaistāka, nekā mēs domājam. Tāpēc vien ir vērts sapņot sapni par laimīgu ģimeni. Un katram ir tiesības to darīt. Ikviens to var. Un nav nekā dārgāka uz pasaules par ģimeni. Tev var atņemt visu. Mantu, naudu, mājas. Karš var atņemt arī ģimeni un bērnus, bet atmiņas, kuras tev ir saglabājušās par kopā ar savējiem pavadīto laiku, tev nekad neviens nevarēs atņemt. Šo atmiņu dēļ noteikti ir vērts dzīvot. 

Mīlestība nav sastopama tikai retos romānos vai romantiskās filmās, tā mēdz būt arī dzīvē. Laulība un ģimenes dzīve gan ir ļoti grūts un atbildīgs darbs, kas prasa upurēt daudz sava laika un ieguldīt daudz pacietības. 

Tieši tāpēc es vēlējos uzrakstīt šo stāstu, lai mazās meitenes, tādas, kāda reiz biju es, kuras sapņo par ilgu un laimīgu laulību ar vienu vīru un daudz laimīgiem bērniem, noticētu, ka tā var būt realitāte. Mīlestība nav sastopama tikai retos romānos vai romantiskās filmās, tā mēdz būt arī dzīvē. Laulība un ģimenes dzīve gan ir ļoti grūts un atbildīgs darbs, kas prasa upurēt daudz sava laika un ieguldīt daudz pacietības. Tas prasa milzīgu sevis atdevi un atteikšanos no sevis savējo labā, un dot cēla mērķa vārdā – visu kopējam labumam. Tas ir, tāpat kā katru dienu rūpēties par zaļo mauriņu, lai tajā neiesētos nezāles, lai tas neiekalstu un lai to neizbradā svešinieki. 

Esmu tik laimīga, ka rītos man mazā meita no otras istabas mani sauc un jautā: „Mammu, kur tu esi?” Un tad es zinu, ka esmu kādam ļoti vajadzīga, un es nekad nebūšu viena. Kad lielie bērni, aizejot uz skolu, sirsnīgi apskauj un atvadoties uzdāvina buču uz vaiga, tajā brīdī es saprotu, ka man pieder tik daudz mīlestības, ka to pat nevar abām rokām aptvert. 

Un vakaros, kad puikas lūdz papaijāt muguriņu vai palasīt grāmatu, es zinu, ka man vienmēr būs kāds, kuru mīlēt un kāds, par kuru rūpēties. Kāds, kuram uzdāvināt savu brīvo laiku, un kāds, kurš mani gaidīs atnākam pat tad, ja būs jau saldi iemidzis. 


Kad vecākie dēli lūdz padomu, es saprotu, ka man uzticas, un kopā pavadītais laiks nav bijis veltīgs, jo manas domas kādam ir ļoti svarīgas un tas ir tik svarīgi. Ar tevi kāds vēlas dalīties savā priekā un bēdās. Tā ir tik fantastiska apziņa. Prieku vairojošais fenomens - dalīts prieks ir dubultprieks, es pat teiktu, daudzprieks. 

Kad skolnieki pārnāk no skolas un saka:” Mammu, man šķiet, nu es zinu, kāds ir manas dzīves mērķis? Kaut kur doties! Tas ir tik forši, ka mēs kopā skrienam Latvijas maratonos, apmeklējam skaistākās pilis un muižas, kopā braucam atbalstīt brāļus sacensībās un kopā gaidot startus, spēlējam galda spēles. Kopā gatavojam ēst un kopā ejam uz baznīcu. Kopā visur piedalāmies.” Mums ir mērķis, kāpēc mēs dzīvojam? Lai būtu kopā. Un tas ir tik skaisti! Un tas ir arī pats galvenais. 

Jā, dzīve ar bērniem vienmēr ir kustībā, un pārsvarā tā ir uz priekšu, uz nemitīgu izaugsmi vērsta kustība, uz cīņu ar savu negribēšanu un varēšanas uzvaru.
Ar bērniem nemaz nav iespējams stāvēt uz vietas, jo viņi aug, viens no otra iemācās ko jaunu, un katrs nākamais atdarina iepriekšējā parādīto dzīves skolu, klāt pieliekot savu interpretāciju. Un vecākam ir jābūt ātram un sirdsgudram tikt tam visam līdzi gan fiziski ,gan arī garīgi. Par sliktu sportisko formu nevar sūdzēties. Ar bērniem to vienmēr sev var uzlabot.

Katrs manā pasē iedrukātais bērna vārds ir pacēlis mani vismaz cm virs zemes un nu jau šķiet, ka es lidoju. Jo viņi visi man ir tik dārgi un iedvesmu dodoši. 

Kad viens mērķis ir sasniegts, mēs dodamies pie nākamā. Un, ja sajūtam otra plecu sev tuvu līdzās, tad esam ieguvuši drosmes zoles savām kurpēm, un pamats zem kājām kļūst drošāks.
Katrs manā pasē iedrukātais bērna vārds ir pacēlis mani vismaz cm virs zemes un nu jau šķiet, ka es lidoju. Jo viņi visi man ir tik dārgi un iedvesmu dodoši. Katra viņu neveiksme dod man cīņas spēku un drosmi saņemties jauniem izaicinājumiem un cīņām, un katra bērna izdošanās un prieks ir kā medus grūtos un skumjos brīžos, ar ko saldināt skaisto atmiņu tēju.

Pateicoties saviem bērniem, esmu tik daudz ko iemācījusies. Esmu kļuvusi tik stipra, jo viņu dēļ esmu daudz cīnījusies par taisnību un allaž kā vista savus cālēnus centos viņus aizstāvēt un nosargāt no vanagu stereotipiskajiem apvainojumiem. Kad šķiet, ka vairs nespēju, es paskatos uz ģimenes kopbildi, un man atkal ir skaidrs, kā vārdā es cīnos, un man atkal ir dūša. 

Bērni ir iemācījuši, ka laiku var un arī būtu vēlams plānot, bet ar bērniem allaž var notikt neprognozējamas lietas Jārēķinās, ka var notikt plāns B vai C. Tāpēc ir jāparedz dažādi scenāriji. Esmu kļuvusi elastīga. 
Daudzkārt, dienai noslēdzoties, domāju, ka nu ir laiks kā kapteinim nokāpt no kuģa un doties pie miera,  jo visi jau guļ, un es arī varētu doties pie miera un savā prātā ieskicēt nākamās dienas plāniņu, bet tad pēkšņi kāds bērns atgādina neizbēgamo - lietas, kuras nekādi nav  ir atliekamas uz vēlāku laiku, un tad es saprotu man ir jāpietiek možumam un spēkam paspēt laikā sašūt, izmazgāt vai izgludināt to, ko nevar atlikt uz vēlāku laiku. Jo to vajag jau rīt! Un tas iemāca dzīvot šeit un tagad. Tāpat tas iemāca baudīt brīdi, kad nav jādara svarīgas lietas un var baudīt arī atpūtu un atgūt spēkus un uzkrāt miega rezerves.

Pateicoties mazajai māšelei, mana ticība ir kļuvusi daudz stiprāka, jo slimību var uzvarēt tikai ticot un esot līdzas tad, kad tu saproti, ka ir lietas, kuras cilvēciski saviem spēkiem nespējam mainīt. Dēli iemācījās no manis, un laiku pa laikam man pašai atgādina mācīto, ka nekad nedrīkst padoties, un ir jāiet līdz galam! Mērķis ir jāsasniedz! 

Meitenes ir iemācījušas iemācīja iepazīt radošo kreiļu pasauli, kā arī izbaidīt dziesmu un deju skaistumu. Es atklāju, ka manī iekšā vēl snauž daudz apslēptu un vēl neatklātu talantu. Paldies par šo tauriņu lidojumu kopā ar jums, manas princeses! 

Nav svarīgi, cik daudz naudas ir manā kontā, jo es jūtos kā pasaulē bagātākais cilvēks, un mani 9 miljoni katru dienu ir man līdzās vai telefona zvana attālumā. Es zinu, ka man neviens viņus nekad neatņems. Ja arī atņems, man paliks visskaistākās atmiņas par kopā pavadīto laiku. Un tas ir visdrošākais depozīts manā pensijas otrā, trešā un arī desmitā līmeņa un atmiņu kontā. 

Esmu tūkstošiem asaru sev un citiem noslaucījusi, simtiem litru sviedru izlējusi, lai mēs būtu kopā un tādi, kādi mēs esam tagad. Lai gan es zinu, ka labākais mums vēl ir priekšā.

Mani izsapņotie un nenotikušie ceļojumi ir ieguldīti bērnu talantu attīstīšanā un izglītībā, atsacīšanās ir nesusi tik daudz augļu. Es skatos, kā viņi mainās, un man jau šķiet, ka es ceļoju laikā. Kur vēl tālāk var aizceļot? Kura tūrisma kompānija man to var piedāvāt – ceļot laikā? 

Es tik ļoti lepojos ar savu ģimeni, un tik ļoti esmu viņiem pateicīga par kopā pavadītajiem brīžiem, ka es gribētu uzzīmēt savu mīlestību uz liela plakāta un pielikt to pie kādas lidmašīnas spārna, lai tā šo priecīgo ziņu aiznes tālu pasaulē un visi zina, ka nav nekā dārgāka par ģimeni – vīru, sievu, mammu, tēti, vecmāmiņu, vectētiņu, bērniem un mazbērniem, brāli un māsu. 

Esmu priecīga, ka savā noliktā laikā esmu atradusi savu skaisto dzīves aicinājumu - būt lielas ģimenes mammai un labai sievai. Un man ir prieks, ka visu šo laiku šo aicinājumu esmu vērtīgi izdzīvojusi ar tik daudz iegūtām dzīves atziņām un maznozīmīgiem zaudējumiem. Mana lielākā dāvana ir mana ģimene. Un es to ļoti novērtēju. Ja man dotu iespēju, es visiem vecākiem, kuri ir spējuši noturēties kopā un mīlēt savus daudzos bērnus piešķirtu Triju zvaigžņu ordeņus. Tāpēc vien, ka viņi zina, ka nav lielākas vērtības par ģimeni. Un mammas to sajūt vislabāk, jo viņas to sajūt ar sirdi. Jo tieši sirdī dzimst ģimenes mīlestība. 


Iesūtīja: Baiba Ozola, 9 bērnu mamma. 

* Pašlaik ģimenei ir pievienojies jau 10. mazulis.