Pusaudzis: "Es savārīšu sūdus, jūs izstrēbsiet!" Kā rīkoties vecākiem?

Vecākus par sliktu izturēšanos pret bērniem un fizisku iespaidošanu bargi soda, bet bērniem vienmēr pa rokai ir krīzes tālrunis, lai pasūdzētos par pāridarītājiem. Kamēr bērnu ego svin uzvaru, vecāki ir palikti zem inspekciju, organizāciju un sabiedrības lupas.

Kad Ralfam bija trīs gadi, viņš deklamēja ciparu kombināciju. Neviens nevarēja saprast, kas tie par skaitļiem, kamēr attapās – tas ir bērnu uzticības tālrunis, ko reklamē televīzijā. Tagad sešgadnieks zina, kam ziņot, ja mamma, kas viņu audzina viena, sabar, parausta aiz auss vai uzšauj pa dibenu. Laiki, kad bērni klases kaktā tupēja uz zirņiem, dabūja pa pirkstiem ar lineālu, kad palaidnīgākie puikas skolas solā sēdēja sarkanām, sapampušām ausīm un labākais dakteris bija žagariņš, ir palikuši vien nodzeltējušās daiļliteratūras lappusēs, ko neviens vairs nelasa.

Pirms vairākām desmitgadēm bērniem nebija ne jausmas par savām tiesībām, toties viņi zināja, ka rudenī jānovāc bietes, jāgrābj lapas un jāpieskata jaunākais brālis. Vēl bērni zināja, ka pieaugušie jāklausa, un to, ka švīkas uz dibena, kas paliek no siksnas, ilgi sūrst. Tagad mēs zinām, ka vardarbība pret bērnu ir aizliegta ar likumu.

Latvijas Republikas tiesiskajā regulējumā vardarbība pret bērnu ir definēta Bērnu tiesību aizsardzības likumā, Krimināllikumā, kā arī Pasaules Veselības organizācijas dokumentos. Vēl ir dažādas konvencijas, vienošanās, tiesu nolēmumi un bezgala daudz pētījumu. Ir definēti jauni vardarbības veidi, par kuriem kādreiz neviens nezināja, bet, ja padzirdētu, smietos kā kutināti. Piemēram, mobings un hiperaprūpe.

Tas, kas tiek darīts šajā jomā, ir labi, pareizi un atbalstāmi, jo no vardarbības joprojām cieš ārkārtīgi daudz bērnu. Un tomēr… Cīņa par laimīgu bērnību ir, tā teikt, otrs grāvis, kurā ir bērnu visatļautība un reizēm pat terors pret vecākiem. Bērni vecākus neklausa, pieaugušais vairs nav autoritāte. Vecāku aizrādījumiem vai skarbākiem vārdiem seko draudi ziņot bērnu tiesību aizstāvjiem. Bērnu uzticības tālruņi vien ir kādi trīs, vēl var sūdzēties policijā, bāriņtiesā vai noķert aiz piedurknes psihologu. Tikmēr vecāki jūtas apjukuši, vainīgi un nonāk tādā kā ķīlnieku lomā. Ko darīt? Ja situācija kļūst kritiska un attiecības ar bērnu novestas līdz baltkvēlei, ar speciālista padomu vien ir par maz, bet analoģiska krīzes tālruņa, uz kuru piezvanīt, lai pastāstītu par piedzīvoto, vecākiem, protams, nav.

Iemesli, kāpēc bērnu un vecāku attiecībās ir plaisas, bet reizēm arī bezdibenis, nav triviāli, tāpēc viennozīmīgu atbilžu meklējumi var novest vēl lielākā strupceļā. Tomēr sarunā ar krīžu un konsultāciju centra psiholoģi un psihoterapeiti Inesi Ruku mēģinām saprast, kas traucē veidot harmoniskas attiecības starp paaudzēm un kur rast izeju.

“Es savārīšu sūdus, jūs izstrēbsiet!” - šādi stāsti ir veci kā pasaule
Nav gluži tā, ka krīžu un konsultāciju centra Skalbes krīzes tālrunis būtu karsts no bezspēcīgu vecāku zvaniem, tomēr padomu sarežģītās situācijās pieaugušie lūdz. Visbiežāk vecāki jautā, kā rīkoties, ja, protestējot pret visu pasauli, pusaudzis aizbēg no mājām. Šādi stāsti ir veci kā pasaule.

Trīspadsmitgadīgais Alekss vakarā izlavījās no mājām, lai dotos uz kino, labi zinot, ka pēc 22.00 uz ielas atrasties nedrīkst. Pustumsā laiski klīstošu pa ielu, viņu pamanīja un aizturēja pašvaldības policija. Izskatījās, ka Aleksam nav bail; pusaudzis smīkņāja, tīksminoties par to, ka atbildība būs jāuzņemas vecākiem: “Ha, es savārīšu sūdus, jūs izstrēbsiet!” Vai pazīstama situācija? Klasiska remarka pusaudža ģimenes albumā.

Ikvienu bērnu, kas ir sasniedzis 14 gadu vecumu un izdarījis likumpārkāpumu, var saukt pie atbildības.

Te gan jāpiebilst, ka Alekss alojas. Mantra “darīšu, ko gribēšu” pieaugušo pasaulē izraisa pretreakciju. Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir IV nodaļa, kurā definēti bērna pienākumi. Tajā teikts, ka bērnam ar cieņu jāizturas pret vecākiem, valsti, tās simboliem, jāievēro likumi, jāsaudzē apkārtējā vide, jāmācās atbilstoši fiziskajām un garīgajām spējām, jāpiedalās mājas darbos. Un vēl – bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses.

Ikvienu bērnu, kas ir sasniedzis 14 gadu vecumu un izdarījis likumpārkāpumu, var saukt pie atbildības. Tātad sodīt var gan saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu, gan Krimināllikumu. Vēl 11–18 gadus vecs bērns par noziedzīgu nodarījumu tiek saukts pie atbildības saskaņā ar likumā Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem noteikto.

Lūk, pavisam banāla situācija, kuru nebūtu vērts pieminēt, ja tā būtu retums. “Kamēr nebūsi izmācījies un sakārtojis savu istabu, ar draugiem nesatiksies,” aizkaitinātā tonī pusauga dēlam noskaldīja mamma. Puika aizcirta durvis, bet pēc brīža atgriezās un lecīgi paziņoja, ka zvanīs kādai no bērnu tiesību aizsardzības organizācijām un nosūdzēs vecākus.

“Pirms gadiem piecpadsmit informācijas par bērna attīstības posmiem un audzināšanas specifiku bija mazāk nekā tagad, tāpēc vecākiem, kuri saskaras ar pusaudža audzināšanas grūtībām, jāpajautā sev, kas notika, kad bērns vēl bija mazs, un kurā brīdī radās konflikts,” situāciju analizē Inese Ruka. “Ja pusaudzis piecērt kāju un saka: “Esmu pieaudzis, darīšu, kā gribēšu!” – tas viņa vecumam piedien. Turpretī, ja jaunais cilvēks ļauni smīkņā un vēlas vecākiem ieriebt, visticamāk, ka attiecību krīze veidojusies ilgstoši un tagad viss jau ir nopietni.”  

Piemēram, mamma baro bērnu ar krūti, vienlaikus lasot ierakstus tviterī vai runājot pa telefonu. Tas nozīmē, ka zīdainis jau ar mātes krūti saņem divējādu attieksmi – mamma ar vienu roku dod, ar otru ņem. 

Kad bērnu un vecāku attiecību spogulis sāk rādīt greizu ainu un kas ir tai pamatā? “Līdz skolas vecumam bērns ir kā sūklis, kas uzņem sevī burtiski visu – verbālo un neverbālo informāciju,” saka eksperte. Nozīme ir visam – vai vecāki ir harmoniski, vai bieži nervozē, ir pārtikuši vai grimst nabadzībā.

Agrīnajā vecumā bērna drošais patvērums ir mamma, kas iemieso visu pasauli. Līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgi, vai mazais jūtas pieņemts un mīlēts, vai mammas attieksme ir konsekventa.

Piemēram, mamma baro bērnu ar krūti, vienlaikus lasot ierakstus tviterī vai runājot pa telefonu. Tas nozīmē, ka zīdainis jau ar mātes krūti saņem divējādu attieksmi – mamma ar vienu roku dod, ar otru ņem. Viņa fiziski pabaro bērnu, bet emocionāli nav klātesoša. Bērnā tas rada iekšēju trauksmi, un viņš augot nezina, kāds būs nākamais mātes solis – mīlestība vai distancēšanās.

Vēlāk bērns izvēlas neuzticēšanās taktiku, jo nespēj prognozēt vecāku izturēšanos. Kad mamma ir atpūtusies un labā noskaņojumā, viņa mierīgi gaida, kamēr mazais iztīrīs zobus, bet, kad ir nogurusi un sabozusies, kliedz: “Beidz ķēpāties un šļakstīties ar ūdeni! Iztīri zobus un marš gultā!” Bērns redz, ka mammas uzvedība ir dažāda. Kāds tur brīnums, ja viņš izmanto tos pašus trikus un kliedz pretī: “Piezvanīšu dienestam!” Gluži tāpat kā vecāki, arī viņš sāk izpaust pretrunīgas emocijas – vienu brīdi mīl, tad atriebjas.   

Arī pusaudzis, redzot, ka tad, ka vecāku dzīvē viss kārtībā, viņš ir mīlams, bet, kad pašiem kaut kas saiet grīstē, kļūst par slikto un slinko bērnu, kopē šādu uzvedības modeli. Respektīvi, bērns no vecākiem iemācās nekontrolēt emocijas.

“Skaidrs, ka ikviens piedzīvo visu emociju spektru, bet, ja neprotam sevi kontrolēt, emocionālo inteliģenci neiemācās arī bērns.” Rezultāts – impulsīvs, eksplozīvs, reizēm riebīgs pusaudzis, kas sper laukā visu, ko domā. Un tomēr pusaudža vecums ir īpašs – ne velti šo vecumu apzīmē ar vārdiem pa pusei. Nespējot tikt galā ar domām un sajūtām, viņš mēdz reaģēt skarbi. “Man negribētos teikt, ka bērns ir ļauns pēc būtības vai ļaunprātīgi izmanto tiesības. Nē! Viņš vienkārši neprot veidot pastāvīgas, mīlošas, rāmas attiecības, un viss, kas ir viņā, izlaužas uz āru.”
 

Tālāk lasi šeit: Sišana pa dibenu apliecina, ka īstenībā mamma ir bezspēcīga​



Teksts: "Patiesā dzīve"
Informācija no ziņu portāla Kasjauns.lv