Smeldzīgs pieredzes stāsts. Mātes ceļš

Pazīstu Mārīti jau vairāk nekā piecpadsmit gadu, un, cik vien atceros, viņa vienmēr ir strādājusi ar bērniem un jauniešiem — viņa māca tiem dziedāt dienu no dienas jau deviņpadsmit gadu. Skatoties uz viņu, allaž šķita, ka tieši tam Mārīte ir radīta — lai būtu kopā ar bērniem un pati kļūtu viņiem līdzīga. Kad saku to Mārītei, viņa smejas — jā, lai arī pati būtu kā bērns, tikpat tieša un atklāta. Un Mārīte tāda ir.
Liktenis viņu nav žēlojis — jaunībā viņa traģiski zaudēja savu pirmo dēliņu. Mārīte teic — tas bija sods, ļoti bargs sods, sods par viņas grēku. “Neviens cilvēks nevar izbēgt no saviem grēkiem. Katrs grēks, ko esam darījuši, mūs atradīs, sauks pie atbildības un prasīs atskaiti,” teic Mārīte. Pēc dēliņa zaudējuma Mārīte ar vīru adoptēja puisīti Kristapu, kurš nākamgad svinēs savu astoņpadsmito dzimšanas dienu, un veltīja viņam visu savu mātes mīlestību, nebeidzot ilgoties pēc sava mazuļa.
Kāds bijis viņas mātes ceļš šo astoņpadsmit gadu laikā?

“Neviens cilvēks nevar izbēgt no saviem grēkiem. Katrs grēks, ko esam darījuši, mūs atradīs, sauks pie atbildības un prasīs atskaiti.”

Kāpēc man patīk būt kopā ar bērniem? Bērni ir ļoti patiesi. Pieaugušajiem cilvēkiem bieži ir divas sejas, dažreiz pat vairākas, bet bērni ir ļoti atklāti — ja viņi negrib kaut ko darīt, tad tā arī pasaka, viņi neliekuļo. Bērni ir sirsnīgi un vienkārši, viņi uzticas un paļaujas uz tevi, ja tu esi ieguvis viņu uzticību.
Mācot bērniem dziedāt, lielu prieku un gandarījumu sagādā arī tas, ka bērnu vecāki ierauga sava bērna darba rezultātu, priecājas par to un lepojas ar viņu. Un zini, kas vēl? Būdama kopā ar bērniem, es visu laiku jūtos jauna. Kādreiz bērniem prasu — kā jūs domājat, cik man ir gadu? Viņi saka — trīsdesmit. Man par to nāk smiekli, jo man jau ir 42 gadi.

Man pašai nekad nav bijis sapnis par bērnu bariņu, bet es vienmēr esmu zinājusi, ka gribu bērnus. To, ka vēlos bērnu, pavisam skaidri sapratu tad, kad iepazinos ar savu vīru. Aptuveni pusgadu pēc mūsu iepazīšanās sapratu, ka vēlos, lai man no šī cilvēka kaut kas paliek, un tas, protams, ir bērns.
Man toreiz bija 23 gadi. Mēs ar vīru bijām ļoti iemīlējušies, un pieteicās mūsu dēliņš Rihards. Atceros, es dzīvoju tādā lidojumā, ka likās — nekas slikts nevar atgadīties. Ļoti normāli izstaigāju visu grūtniecību, viss bija kārtībā, bet tikai līdz dzemdībām... Sāpes bija šausmīgas, un pirmajā reizē jau tu nezini, kā tas būs, kā viss notiks. Bija silta jūnija nakts, kad mani lielā steigā no dzemdību zāles veda uz operāciju zāli, jo sākās neparedzēti sarežģījumi. Dzemdības ar ķeizargriezienu. Kad pamodos, atnesa dēliņu Rihardu. Toreiz bērniņi gulēja citā palātā, nevis kopā ar māmiņām, un viņus atnesa tikai uz barošanām. Tas bija 1991. gadā.

“Tas ir tik ļoti smagi, ja tavs bērns sāpēs kliedz, bet tu nekā nevari viņam palīdzēt, tikai dot zāles, paauklēt uz rokām. To nevar, cilvēcīgi vienkārši nevar izturēt.”

Pirmais brīdinājuma signāls par to, ka kaut kas nav kārtībā, bija tāds, ka mani ar dēliņu nelaida mājās, mēs ar mazo bijām slimnīcas bērnu nodaļā vairāk nekā nedēļu. Tad sapratu, ka kaut kas nav labi. Neviens īsti nemācēja paskaidrot, kas tā ir par slimību un kas mūs ar dēliņu sagaida. Vēlāk, Bērnu klīniskajā slimnīcā Rīgā, ārsti man jautāja, vai bērniņa iznēsāšanas laikā esmu bijusi uz ultrasonogrāfiju. Nē, nebiju, jo bija nepieciešams nosūtījums, kuru pati kautrējos pajautāt, bet dakteris laikam piemirsa uzrakstīt. Acīmredzot man šāds izmeklējums būtu nepieciešams, varbūt varētu pamanīt, ka bērniņš nebūs vesels, tad grūtniecību varētu pārtraukt. Ultrasonogrāfijā varētu redzēt katru muskulīti, katru zarniņu un slimību atklāt jau laikus. Varbūt...

No slimnīcas mūs palaida mājās, bet ar dēliņa veselību nebija labi. Rihards daudz raudāja, cieta sāpes. Mēs visu laiku dzīvojām neziņā un sasprindzinājumā.
Rudenī mūs ar Rihardu atkal ielika slimnīcā. Vēlāk abi nonācām Bērnu klīniskajā slimnīcā Rīgā. Un tikai tur no Riharda ārstējošajiem ārstiem, bērnu ķirurgiem Arņa Eņģeļa un Dzintara Mozga, kuriem vēl šodien gribu izteikt vislielāko pateicību, sāku saprast, kas notiek ar manu bērnu. Viņam bija zarnu trakta traucējumi. Oktobrī Rihardam veica pirmo operāciju. Pēc tam dienu pēc dienas abi cīnījāmies par viņa dzīvību. Pēc mēneša atgriezāmies mājās, un tomēr janvārī atkal bija jāatgriežas slimnīcā Rīgā. Otra operācija bija janvāra beigās. Pēc tās Rihardu atstāja intensīvajā nodaļā, kur par viņa dzīvību ārsti un apkalpojošais personāls rūpējās dienu un nakti. Ārsti par mūsu dēliņa dzīvību cīnījās līdz pēdējam, darīja visu, kas bija viņu spēkos.

Rihards nodzīvoja astoņus mēnešus. Tas bija šausmīgs laiks, es jutos briesmīgi. Saproti, tas ir tik ļoti smagi, ja tavs bērns sāpēs kliedz, bet tu nekā nevari viņam palīdzēt, tikai dot zāles, paauklēt uz rokām. To nevar, vienkārši cilvēcīgi nevar izturēt.
Man to visu palīdzēja pārdzīvot mans mīļais vīrs un darbs. Daudz ko no notikušā vairs neatceros, jo tomēr jau ir pagājuši gandrīz astoņpadsmit gadi, bet toreiz mēdzu domāt — kaut tas viss ātrāk beigtos...
Zini, mēs darījām visu, lai palīdzētu savam bērnam. Pēc otrās operācijas, kad jau vairs nebija gandrīz nekādu cerību, ārsti mums atļāva dēliņam mēģināt palīdzēt arī ar dziednieka doto ūdeni, lai gan dziednieks toreiz teica, ka mums pie viņa vajadzējis atbraukt ātrāk. Kad dēliņam uz vēderiņa uzliku ūdenī samērcētu roku, jutu, ka gar manu plaukstu kā viegla vēsmiņa palātā aizlido kaut kas neizskaidrojami vēss un maigs. Domāju, ka tā bija mana bērna dvēselīte. Un es viņu pati palaidu.
Rihards nomira naktī. Bet no rīta pāri klajumam, kuru varēja redzēt no slimnīcas vestibila, mierīgi sniga sniegs. Lielām, biezām pārslām.

Slimnīcā redzēju arī citus slimus bērnus, kuriem bija tādas slimības, pie kurām tu pats it kā neesi vainīgs, bet tavam bērnam tāda ir. Tas ir tik smagi...

Kad Rihardam tika veikta sekcija, lai noteiktu nāves cēloni, ārste teica, ka tāda slimība varēja būt un varēja arī nebūt. Iedzimti zarnu trakta inervācijas traucējumi.
Mēs meklējām rados iedzimtas kaites, un visi tikai teica — nē, mums tādu nav un nevienam nav bijušas. Slimnīcā redzēju arī citus slimus bērnus, kuriem bija tādas slimības, pie kurām tu pats it kā neesi vainīgs, bet tavam bērnam tāda ir. Tas ir tik smagi...
Es redzēju sapnī bēres, nosapņoju visu, pat to, kas man ir mugurā. Rihards nomira ziemā, februārī. Bija ļoti auksts laiks, zeme sasalusi. Bet tajā brīdī jau viss bija vienalga. Bērns ir nomiris — tas ir tik neloģiski. Atceros, ka staigāju apkārt un bija tāda sajūta, ka vairs nekam nav jēgas. Nevarēju pat paraudāt.  Pēc bērēm bija tukšums — pēc šausmīgajām ciešanām iegūtais vieglums likās nereāls.
Pēc tam ļoti ilgu laiku ar citiem nevarēju runāt par savu bērnu. Sarunu reizēs man kaklā sakāpa asaru kamols un viss pārdzīvotais atgriezās atmiņā. Arī tagad mēdz uznākt grūtsirdība — tādos brīžos, kad mana dēla Riharda vienaudžiem ir dzimšanas dienas un skolas izlaidumi, jo manam bērnam arī būtu... Es gan cenšos šo smagumu atbīdīt tālāk, saprotot, ka tas ir pagājis. Ir jādzīvo dzīvo dēļ.

Pēc notikušā manī visu laiku bija jautājums, kāpēc tieši ar manu bērnu tā notika. Vai es atradu atbildi uz šo jautājumu? Domāju, ka jā. Savam vīram esmu otrā sieva. Viņš bija nesen precējies, kad mēs iepazināmies, tāpēc mums bija dubultgrūti. Tajā laikā nebija pieņemts, ka divi cilvēki, kuriem nav bērnu un kuri vairs nevēlas dzīvot kopā, vienkārši, visu izrunājot, aiziet katrs uz savu pusi.

Pēc notikušā man visu laiku bija jautājums, kāpēc tieši ar manu bērnu tā notika. Vai es atradu atbildi uz šo jautājumu? Domāju, ka jā. Savam vīram esmu otrā sieva.

Man ar Agri vairākkārt sanāca tikties darba jautājumos, un pamazām ievēroju, ka viņš grib ar mani būt kopā. Arī man viņš patika, un viss lēnām notika. Ar prātu sapratu, ka tas, ko mēs darām, ir ļoti slikti, ka tā nedrīkst notikt. Jutos slikti — tā, it kā citai sievietei vīru būtu atņēmusi, bet tajā pašā laikā biju ļoti, ļoti laimīga. Mēs mīlējām viens otru un gribējām būt kopā. Daudzi mani nosodīja, un tā bija smaga nasta. Es domāju, ka dzīvē katram ir savs grēks, šis bija mūsu grēks, un varbūt mēs par to tikām sodīti.

Kad Rihards nomira, manī bija tukšums, es ilgojos pēc bērniņa. Pavisam drīz atkal paliku stāvoklī, bet ceturtajā grūtniecības mēnesī man bija spontānais aborts, pēc pusgada — nākamais. Tagad zinu, kas bija vainojams – nebiju psiholoģiski atpūtusies. Tad dakterīte mani aizsūtīja uz ārstniecisko sanatoriju.
Neatceros, kad un kā, bet man prātā ienāca doma, kā būtu bērniņu adoptēt. Puisīti, līdzīgu Rihardiņam. Mazu zīdainīti. Bet deviņdesmito gadu sākumā lēmums par adopciju bija uzskatāms par ļoti drosmīgu, turklāt vēl mazpilsētā dzīvojošajiem. Cilvēki parasti runāja — vai tu zini, kāds viņš izaugs, ko viņš būs pārmantojis no saviem bioloģiskajiem vecākiem? Jā, protams, man bija iekšējas bailes. Bet vīrs mani atbalstīja, kaut viņam šis lēmums bija grūtāks, nekā man. Tikai tagad saprotu, ka es kā sieviete svešu bērnu varu pieņemt kā savu un iemīlēt ātrāk, nekā vīrietis.

Lai izvēlētos savu puisīti, mēs braucām uz bērnunamu, kur direktore mums piedāvāja divas meitenītes, bet, kad teicām, ka vēlamies adoptēt puisīti, viņa atnesa mums Kristapu.
Pagāja aptuveni pusgads, kamēr tika nokārtoti visi nepieciešamie dokumenti adopcijai. Kad braucām Kristapam pakaļ, viņš jau bija paaudzies. Atceros, skatījos uz viņu un pirmajā mirklī viņš man likās tāds svešs. Kad todien vedām dēliņu mājās, lielajā uztraukumā pat nomaldījāmies — aizbraucām pa citu šoseju. Uztraukums tiešām bija milzīgs, jo tu saproti, ka tas nav ne sunītis, ne kaķītis, ko tu ved, tas ir bērniņš, un tagad tas ir tavs bērniņš.
No savas pieredzes varu teikt — ja sieviete ilgi netiek pie sava bērniņa, vajag uzdrošināties bērnu adoptēt. Tagad ir arī citi laiki. Cilvēki nav tik aizspriedumaini, kā tas bija pirms divdesmit gadiem.

Kad todien vedām dēliņu mājās, lielajā uztraukumā pat nomaldījāmies — aizbraucām pa citu šoseju. Uztraukums tiešām bija milzīgs, jo tu saproti, ka tas nav ne sunītis, ne kaķītis, ko tu ved, tas ir bērniņš, un tagad tas ir tavs bērniņš.

To, ka Kristaps ir mans bērns, es pieņēmu uzreiz. Nekad neesmu domājusi, ka Kristaps ir svešs bērns. Varbūt viņam tikai ir cits raksturs, kuru mēs lēnām iepazīstam. Kristapam stāstu, ka arī pieaugušajiem ir problēmas, kuras ir jārisina, un arī viņi ir tikai cilvēki. Mudinu Kristapu rakstīt man vēstules, ja viņš jūtas slikti. Kaut gan esmu saņēmusi tikai vienu, kad viņš man uzrakstīja — es jūtos labi.
Tas ir vesels stāsts, kā mēs ar vīru Kristapam pateicām rūgto patiesību, ka viņš ir adoptēts. Domāju — jo agrāk bērnam pasaka patiesību, jo labāk. Labāk gan pašam bērnam, gan arī  audžuvecākiem. Tikai tas jādara saudzīgi, īstajā brīdī. Kā pateikt, ka īstais brīdis ir klāt? Tas var būt kāds emocionāls, kluss brīdis, kad mazajam vienkārši gribas ielīst klēpī un parunāties... Bet tas var notikt arī tad, ja ir radušās kādas problēmas bērna audzināšanā. Kad bērns tiek adoptēts, tā ir kā viņa otrā piedzimšana, tā apgalvo arī speciālisti.

Kristapam bija 10 gadi, kad kāds atgadījums klases dzīvē lika mums izšķirties un izstāstīt viņam patiesību. Mums ļoti palīdzēja Kristapa klases audzinātāja, kura man ieteica to darīt tieši tobrīd, kad bija jāatrisina kāda ar Kristapa rakstura īpašību un audzināšanu saistīta problēma. Tagad zinu, ka tas bija īstais brīdis. Atceros, todien aizgājām visa ģimene uz kafejnīcu. Runājāmies par visu, kas saista mūsu ģimeni un pārrunājām arī Kristapa skolas lietas. Tad es izstāstīju savam mīļajam, mazajam dēliņam, ka mēs viņu esam adoptējuši, mēs — mamma un tētis — zīdaiņu namā viņu esam izvēlējušies no daudziem, daudziem citiem bērniem. Tikai viņu vienīgo. Protams, viņš, vēl mazs bērns būdams, sajuta šos vārdus sev kā apdraudējumu, kaut ko vēl nesaprotamu, kaut ko sliktu un sāka raudāt. Mierinājām viņu un teicām, ka mēs viņu ļoti mīlam un arī mīlēsim tāpat kā līdz šim. Kristaps to pieņēma. Mēs darījām visu, cik bija mūsu spēkos, lai viņš justos drošs par mums un sevi. Kad radās kāda psiholoģiska problēma, gājām pie psihologa, izrunājāmies, iepazinām viens otru caur zīmējumiem un sarunām. Izstāstīju Kristapam, kā sauc viņa īstos vecākus, cikos un kur viņš ir piedzimis. Teicu — kad būsi pieaudzis, ja vēlēsies, varēsi uzmeklēt savus bioloģiskos vecākus, mēs pret to neiebildīsim. Nezinu, vai viņš grib viņus sameklēt, bet psihologi saka, ka pamestie bērni grib ieraudzīt savus bioloģiskos vecākus. Lai arī kā notiktu, viņš tik un tā vienmēr paliks mans bērns. No viena gan man allaž ir bijušas bailes — ka tā sieviete, Kristapa bioloģiskā māte, varētu atnākt un gribēt viņu paņemt atpakaļ. Tā būtu drausmīga situācija. Es neatdotu savu bērnu.

Kaut arī man bija Kristaps, es gribēju vēl vienu bērnu, bet pēc notikušā ar pirmo dēliņu Rihardu, saņemties otram bērnam bija lielas bailes, mani visu laiku neatstāja doma — bet ja nu atkal… Pagāja desmit gari gadi, kad beidzot laiks bija dziedējis sāpes par Rihardu. Es paliku stāvoklī, bet biju tik māņticīga, ka nevienam neteicu, ka gaidu bērniņu. To zināja tikai mans vīrs un mana dakterīte ginekoloģe Vija Batalauska. Pateicoties viņas padomiem un palīdzībai, pēc neskaitāmiem izmeklējumiem un vizītēm pie speciālistiem, atkal nēsāju zem sirds bērniņu.
Man bija 36 gadi, kad gaidīju savu dēlu Gvido Arti, biju iekļauta grūtnieču riska grupā, tāpēc man veica visus iespējamos ģenētiskos izmeklējumus. Viss atbilda normai. Kad to izdzirdēju, likās, ka neko labāku man neviens nekad nav teicis.
Tās bija dzemdības ar plānotu ķeizargriezienu. Daļēji vēl biju zāļu iedarbībā, kad dzirdēju ārsti sakām – nezinu, vai viņa dzirdēs, bet jāpasaka... Jums piedzimis dēliņš, viņa teica. Kad paskatījos, redzēju, ka viņš izskatījās pēc tāda maza, balta lācīša, kā apbiris ar miltiem. Tad sapratu, ka man piedzimis bērniņš laimes krekliņā. Un es biju ļoti laimīga! Laimīga, ka man ir piedzimis bērniņš! Un šovasar Gvido Artis svinēs jau savu sesto dzimšanas dienu.
Man ir divi lieliski dēli — Kristapam patīk spēlēt teātri, un viņš grib kļūt par aktieri, bet Artis vēl iet bērnudārzā un ir liels dziedātājs. Es nejūtu nekādu atšķirību, abi puikas ir mani bērni, un tas nav nekas, ka tikai viens no viņiem ir mans bioloģiskais bērns. Viņi viens otru mīl un labi kopā sadzīvo. Kad man jautā, cik tev ir bērnu, domās vienmēr atbildu — trīs dēli. Ar diviem dēliem fiziski un emocionāli esmu kopā katru dienu, bet ar trešo — savā sirdī un domās.
Visām sievietēm gribu novēlēt dzīvot saskaņā ar sevi, ar savu sirdsapziņu, atrast laiku, ko veltīt tikai pašai sev, stiprināt ticību sev. Svarīgākais jau nav citu cilvēku viedoklis, bet savs pašvērtējums. Kļūdīties var ikviens. Lai pagātne paliek pagātnē. Esiet laimīgas!

Teksts: Solvita Velde, www.una.lv