Neprecēts vīrietis: kāzas ir oficiāls pasākums vāverītes nodošanai lietošanā
Laulība man absolūti nav svarīga, tāpēc joprojām neesmu apprecējies un arī negrasos. Sievietes to parasti noraksta uz bailēm no brīvības zaudēšanas un bailēm no atbildības, bet tā nav. Lūk, mans stāsts.
Vaina nav sievietēs
Esmu 39 gadus jauns. Savā vēl neilgajā mūžā neesmu bijis pārāk
daudzu attiecību lutināts un tās, kuras bijušas, nekādi nevarētu
nodēvēt par ilgstošām. Viss notika ātri, vairāk vai mazāk atmiņā
paliekoši un pēc tam izplēnēja. Kā putekļi vējā, kaut gan tolaik
likās, ka viss ir uz mūžu (un tā katru reizi…). Nemeklēšu vainu
sievietēs, jo zinu, ka pats neesmu dāvaniņa; pieļauju, kaut ko līdz
galam neizdarīju vai izdarīju nepareizi. Viena no manām kļūdām bija
pārlieku ātra pieķeršanās un iemīlēšanās. Varbūt tieši tas lika
viņām distancēties? Citreiz pats ieturēju distanci, vērtēdams, cik
ļoti man tas viss vispār vajadzīgs, vai arī attiecības balstījās
tikai uz seksu.
Viena no manām kļūdām bija pārlieku ātra pieķeršanās un iemīlēšanās. Varbūt tieši tas lika viņām distancēties?
No bijušajām draudzenēm apprecēt gribēju tikai vienu. To
pieķeršanos atceros visspilgtāk, man ļoti negribējās viņu zaudēt.
Es pat nezinu, kāpēc man tas viss bija vajadzīgs, vienkārši vairs
nebiju spējīgs domāt. To atceroties liekas – kur bija prāts? Tā
laikam rodas tās jaunības kļūdas... Par laimi, viņa mani tik ļoti
nemīlēja, ja mīlēja vispār. Un, ja nu viņa būtu piekritusi? Tad es
laikam nebūtu saticis to cilvēku, ar kuru esmu kopā jau vairāk nekā
desmit gadus, bez kuras es šobrīd nespēju iedomāties savu
dzīvi.
Precēties negribu un neplānoju
Esmu kopā ar mīļoto cilvēku jau desmit gadus - par kādu
bezatbildību vai bezrūpīgu brīvību var būt runa? Mēs esam kā
ģimene, vienīgā atšķirība - mums nav gredzenu pirkstos un
parakstītu papīru skapī. Nedomāju, ka tiem, kuri precas, ir vairāk
mīlestības vai kaut kas daudz savādāk. Citādāk jau ir – galvās. Jo,
kā gan citādi viņi pie tāda lēmuma nonākuši? Negribu nevienu
apvainot vai nievājoši izteikties, bet man liekas, ka visi, kas
precas, vairak vai mazāk to dara sekojošu iemeslu dēļ: pirmkārt,
drošība (esam kopā, viņš/viņa nekur vairs nespruks); otrkārt,
mietpilsoniska izdabāšana sabiedrībai (jo tā ir pieņemts!);
treškārt, mirkļa emocijas (karsta iemīlēšanās un laulības – tas
taču ir tik romantiski!); ceturtkārt, kaut kādu citu apsvērumu dēļ.
Neviens man neiestāstīs, ka laulājas tāpat vien un tāpēc, ka tas ir
forši un stilīgi. Man liekas, ka daudz stilīgāk ir būt kopā bez
jebkādiem solījumiem un visādām citādām padarīšanām, kuras īstās
attiecībās nav vajadzīgas. Es jūtos daudz spēcīgāks tajā, kas man
ir, un negrasos neko mainīt.
Neviens man neiestāstīs, ka laulājas tāpat vien un tāpēc, ka tas ir forši un stilīgi.
Un nav tā, ka tas ir tikai mans lēmums – mana mīļotā sieviete
vairs nav pusaudze, kura, pirmās mīlestības vadīta, grib ātrāk
apprecēties, viņa respektē manus uzskatus. Esam vairākkārt
runājuši, ka laulības mums nav vajadzīgas, turklāt viņa jau reiz
bija precējusies. Esmu piedāvājis - ja viņa ļoti vēlas, esmu gatavs
šim solim, bet viņa atjautāja: „Vai tad mums tāpat nav labi kopā?”
Un man liekas, ka te citi komentāri ir lieki.
Neviena no manām iepriekšējām draudzenēm nekad nav izrādījusi vēlmi
precēties. Es domāju, tajā vainojama mana uzvedība, viņas manī,
iespējams, nesaskatīja potenciālu ģimenes cilvēku, jo savus
uzskatus par laulībām nekad neesmu slēpis. Tas vienreizīgais mirkļa
vājums bija jaunībā, tāpēc neuztveru to kā apdomātu un apzinīgu
rīcību.
Kāzas ir uzpūsts balagāns
Man nepatīk apmeklēt divus pasākumus – kāzas un bēres. Bēres tāpēc,
ka tās ir pārāk patiesas un emocionālas, pēc tam ir ļoti grūti
atgriezties normālā dzīves ritējumā. Kāzas tāpēc, ka, manuprāt, tas
ir tāds uzpūsts balagāns, kurā visi atnāk piedzerties un pieēsties,
un izliekas, ka viņiem svarīgs tajās notiekošais. Kāds mans draugs
visai skarbi izteicās par kāzām. Mīkstinot viņa sacīto, kāzas ir
„oficiāls pasākums vāverītes nodošanai lietošanā”. Daļēji es tam
piekrītu.
Kāzas, manuprāt, ir tāds uzpūsts balagāns, kurā visi atnāk piedzerties un pieēsties, un izliekas, ka viņiem svarīgs tajās notiekošais.
Lai arī neesmu ne reliģiozs, nedz akli ievēroju sabiedrības
normas, man vienmēr bijušas lielas pretenzijas pret tiem, kas kaut
ko dara vienkārši tāpat – kristī bērnus un paši kristās, laulājas
utt. Jaunais pāris jau n-tos mēnešus kniebies uz nebēdu, varbūt pat
gaida bērnu, bet kāzās visi liekulīgi runā par dieviņu, kurš viņus
savedis kopā, par to, cik viņi laimīgi, kā divas sirsniņas
satikušās… Tā vien gribas pēc tam uzēst citronu. Ja vēl klāt nāk
latviešu kāzu spēles, paceļu cepuri un pa angļu modei pametu
pasākumu. Reiz piedalījos drauga kāzu organizēšanā – palīdzēju
zīmēt visādas salkanas lietas – sirsniņas, plakātus ar kaut kādiem
saukļiem, rakstīt senajā rakstā zvērestu... Jau tad sapratu, ka uz
kāzām neiešu.
Radi par laulībām netincina
Vecmāmiņa tā arī aizgāja mūžībā, nesagaidījusi manas laulības, kaut
gan, no otras puses, viņa vienmēr teica, kas tas nav galvenais, ka
tikai ir labi kopā. Zelta vārdi! Mamma, kura bijusi precējusies
trīs reizes, man to nejautā. Varbūt man ir kāds bērnu dienu
komplekss uz precēšanos, redzot, ka tās dzīvē neko nemaina? Kolēģi
zina, ko varu atbildēt, tāpēc ik pa brīdim vienīgi pavelk mani uz
zoba, bet drīzāk vienkārši joka pēc. Vai es varētu apprecēties pret
paša gribu? Kā jau minēju - ja mana mīļotā to ļoti vēlētos. Par
laimi, viņai tas nav galvenais.
Kā teica mans draugs: kāzas ir „oficiāls pasākums vāverītes nodošanai lietošanā”.
Pārāk lieli egoisti bērnam
Vai es gribu bērnu? Nezinu. Kamēr tāda situācija nav bijusi vai
nenotiek, grūti atbildēt. Neteiktu, ka bērni man ļoti patīk. Man ir
labs kontakts ar viņiem, un draugu sīči vienmēr priecājās par manu
atnākšanu, bet pašam mājās… Laikam esam pārāk lieli egoisti, kuri
grib veltīt pēc iespējas vairāk laika viens otram. Nevaru
iedomāties, ka mājās būtu klaigājošs sīcis, kuram visu laiku kaut
ko pastāvīgi vajadzētu. Domāju, ka bērnu būšanu pietaupīšu
nākamajai dzīvei. Vai tad visiem pāriem obligāti jābūt bērniem?
Mums tāpat ir labi. Kad man sāk klārēt par ūdens glāzi, kuru nebūs,
kas padod, prātā vienmēr nāk anekdote par mirstošo vīru, kurš
sūkstās, ka dzert nemaz negribas. Mēs ar mīļoto sievieti ūdeni
padosim viens otram – vai tad nu tā būs, ka abi gulēsim uz
gultas?
Svešus bērnus neesmu auklējis vai pieskatījis, tikai rotaļājies
svinībās vai tml. Draugi parasti mums atstāj pieskatīt tikai savus
dzīvniekus – suņus vai kaķus. Dodam priekšroku šādai sabiedrībai.
Tādi, lūk, dīvaiņi esam!
Rakstu iesūtijis neprecēts vīrietis labākajos gados