Iesaki ārstu:

  •   Vērtējums: 3.5/5
    Inta Linde

    Profesionāle. Ja no Jūsu zoba atlikusi desmitā daļa, viņa uzbūvēs jaunu un vēl- Viļķenes bērniem ir labākie zobi Latvijā. Neticiet? Atbrauciet un apskatiet!

Skatīt visus ārstus

Bērnu anekdotes. Labākajiem - balvas!

Smieklīgie aprīļa JOKU konkursa jociņi

  Aprīļa uzvarētājam balvā LEGO komplekts - LEGO® DUPLO Betmena alas izaicinājums, no 2 līdz 5 gadiem NEW 2017 Mammām un Tētiem kolektīvs ir izvēlējies aprīļa uzvarētāju un šo balvu iegūst Ilvija Tūtere - Zīberga! Apsveicam!   Sazinies ar mums (signe@mammam.lv) par balvas saņemšanu!     SMIEKLĪGĀ

Skatīt visus jokus

Foruma lietošanas noteikumi

Forums ir portāla mammamuntetiem.lv reģistrēto lietotāju sarunu vieta, kur pārspriest savus priekus un bēdas, dalīties pieredzē vai vienkārši patērzēt.

Lasīt vairāk

Forums > Sirdslietas, attiecības, ģimene

Pamātes loma, ja īstā māte nespēj samierināties ar šķiršanos

Precot vīru apprecēju gan viņu, gan viņa pagātni. Pieņēmu un ticu mūsu vēl labākajai nākotnei. Tomēr nevaru samierināties ar netaisnību no viņa bijušās (1 bērns, bet tā arī neapprecējās.).
Ar esošo vīru iepazināmies, kad tehniski viņš vēl dzīvoja ar savu bijušo un pusotru gadu veco bērniņu. morāli, emocionāli tur jau sen viss bija beidzies. Gadiem ilgi kašķi, neprasme izšķirties līdz galam pieraduma pēc un diemžēl bērns...iespējams kā glābiņš attiecībām. Uz mirkli tā arī šķita, bet palika tikai sliktāk, izjūtot varu pār vīrieti (jo "redz'  es tev dzemdēju dēlu). Bijusī nemaz necentās paslēpt otrapuse.lv sarakstes, kur garlaicības mākta iepazinās un kontaktējās ar citiem vīriešiem. Lai gan šī sieviete dzīvo "ideālās dzīves fantāzijās", ka šķiršanās nav opcija un ārēji visiem jādomā, ka viņi ir "laimīga ģimene"..tā nebūt nav un viņas raksturs un varaskāre nepalīdzēja nākt pie mierīgas kopdzīves. Pats trakākais- bērns jau agrā vecumā sāka attēlot vecāku strīdus savās rotaļās- ar rotaļlietām skaļi bļaustoties, strīdoties. Jā, stāstam ir divas puses, bet uzskatu, ka man ir pietiekoši objektīva informācija, gan no radiem, draugiem, kas tajā laikā ar viņiem kontaktējās...nekā laba. 
Protams, viņu kopdzīves izjukšanā bijusī vaino tikai mani. Tā jau pirmā netaisnība. Šī sieviete ir tas tips, kas nekad neatzīs, ka ir vainīga. Un, protams, viņai taču izdevīgāk ir tēlot vientuļās māmiņas lomu, kuru visiem jāzēlo un jāaizstāv.

Arī mēs vēlējāmies KĀ PIEAUGUŠI cilvēki atrisināt to mierīgā ceļā, piedāvājām bērnu audzināt, pieskatīt, vīrs maksāja milzīgus alimentus. Bet pretī saņēmām aizvainotas sievietes rupeklības, naidpilnus draudus, ka bērnu mums neredzēt, utt. Bet citiem tas tiek pasniegts tā, ka "tēvam nekad nebija laika", "tēvs par bērnu neinteresējās", "es bērnu audzinu viena kā varone", utt.

4 gadu laikā satikšanās ar bērnu bija mokpilna procedūra. Burtiski bija jālūdzās bērnu satikt (sākumā tkai mātes klātbūtnē), vienmēr bija atrunas kāpēc bērnu nevar satikt. Kārtējā VARASKĀRE un atriebība (?). Uz tiesu vīrs negrib iet, jo joprojām ceram uz veselīgu kompromisu. Kad apprecējāmies, tad nedaudz pierimās, bet sākās nākamais netaisnības solis.

Bijusī skalo smadzenes bērnam un saviem radiem, cik esmu slikta. Man tas ir sāpīgi. 
Tagadējam vīram sastāstīts kāds briesmonis ir mans vīrs- pameta jaunākas sievetes dēļ ar mazu bērnu rokās. Lai jau. Ja jau šis vīrietis ir ar tik šauru domāšanu, ka tic vienas puses stāstam, tad nav vērts tērēt skaidrot ko citu.
Briesmīgākais ir tas, ka viņa piekopj loti sliktu audzināšanu- nostādot bērnu pret mani!
Kad bērns ir pie mums uzturas galvenokārt tikai ar tēvu, jo sastāstītas briesmu lietas par mani...vienreiz pat 5 gadnieka vārdu krajumā izskanēja vārdi "ragana" un "ej prom no tēta".
Šī sieviete jau kādu laiku pati ir "laimīgi" (?) precējusies..kāpēc joprojām šādas negācijas?

Varbūt nožēlojami, ka rakstu te internetā, bet vēl nožēlojamāk, manuprāt, ir šīs sievietes egocentriskā uzvedība, kas nodara pāri visiem, tai skaitā viņai pašai. Kāpēc turēt naidu tik ilgi..šīs emocijas transformējās bērnā, apkārtējos, bojā veselību pašai.
 Neskatoties ne uz ko viņu kopīgais bērns ir dieva laime, puisītis ir burvīgs, gudrs un dzīvespriecīgs. Es ticu labajam, ticu, ka viņa radīs sev sirdī mieru (nevis piedošanu, neesam neko parādā!), ticu, ka arī puisītis sapratīs un pārliecināsies savām acīm, ka neesmu tas sliktais šajā stāstā. 

No citiem vēlētos dzirdēt padomus- kā izturēt šo pārmaiņu posmu? Kā runāt, ko darīt ar bērnu? Paļauties uz likteni, ka tas visu sakārtos? Jo nav mūsu stilā apzinātas agresijas un uzbrukumi, kaut gan šī sieviete laikam citu valodu nesaprot..

Paldies jau iepriekš!


Ievietots 13. Jul 19:16

Ieraksti komentāru
Secība:

Labākais,ko var darīt ir-nedarīt neko. Jo vairāk par to runāsi un apstrīdēsi faktus,jo vairāk uzkurināsi ienaidniekus. Liec to visu dziļi zem akmens un,kad bērns paaugsies,tad pats visu sapratīs. Nekad neko nepārmet un nerunā par mammu ar viņu ko sliktu. Parādi,ka Tu viņu mīli un,ka mīli viņa tēti. Bērni nav tik muļķi,kā pieaugušajiem liekas. Pagaidām viņš ir mammas ietekmēts.
Pievienots 14. Jul 14:25

Atbildēt komentāram

Nenosaukts lietotājs

Pārsteidzoši konstruktīvs raksts. Jūs saprotat, kāpēc tā ir - sieviete ir emocionāla un, acīmredzami, ļoti sāpināta. Noteikti ir arī viņu kopdzīves aspekti par kuriem neesat informēta. Noteikti ir arī viņu kopdzīves aspekti, par kuriem Jūsu vīrs pat nav aizdomājies, līdz ar to - arī viņam nav izpratnes par viņu attiecību sairšanu no visiem skatpunktiem. No saviem novērojumiem zinu, ka nereti cilvēki izmanto interneta sarakstes vai flirtu ar citiem cilvēkiem (un to neslēpj), lai otram liktu aizdomāties, provocētu greizsirdību, kā pierādījumu tam, ka tas otrs vēl mīl. Jūsu vīrs neaizdomājās, nekļuva greizsirdīgs un viņu atstāja. Protams, ka šāda sieviete paliks ar aizvainojumu, jo viņa cerēja attiecības izglābt, iespējams, emocionāli un nepareizi. Protams, ka viņas redzējumā Jūs izjaucāt viņas centienus ģimeni saglābt. Protams, ka viņa Jūs ienīdīs, un ienīdīs arī Jūsu vīru, jo viņš viņu sāpināja. Ir grūti aprakstīt cilvēka emocionālo pasauli, ja ir sagrautas viņa cerības, ekspektācijas un mērķi. It sevišķi, ja pa vidu ir bērns. Jums es iesaku smaidīt un dzīvot savu dzīvi. Protams, ka Jums ir sāpīgi, ka Jūs apmelo, taču tas ir viņas redzējums par Jums un Jūsu vīru. Viņas redzējums nekad nemainīsies, to ir jāpieņem un jāskatās uz priekšu, jāveido dzīve, domājot vairāk par savu laulību, savām attiecībām un saviem mērķiem, nevis jādzīvo sāpēs un bailēs, ko par Jums un Jūsu laulību domās citi. Nolieciet to malā, gan pienāks laiks, kad arī Jūsu vīra bērna māte noliks to malā. Bet tāpat, paies gadi divdesmit, līdz viņai varbūt būs vienalga. Tās ir emocijas, lai arī cik laimīga un starojoša viņa nebūtu ar savu jauno vīru, emocijas un sāpes izslēgt ir grūti, it sevišķi, ja bērna dēļ ar šīm sāpēm nākas satikties regulāri, līdz bērna pusaudža gadiem... Bērns savu mammu mīl, uzticas viņai un atbalsta viņu viņas sāpēs. Jūs saprotat, kā darbojas bērna uztvere - ja viņš sadraudzēsies ar Jums, viņš sāpinās mammu (un mammu bērns mīl vairāk par visu pasaulē) - arī to ir jāpieņem, jārespektē. Jo piecu gadu laikā brūces var arī nesadzīt. Jūs ar savu eksistenci būtībā šīs rētas plēšat vaļā. Tā nav Jūsu vaina, bet ir jāmēģina saprast, ka šīs sievietes emocijās tieši Jūs esat visu problēmu sakne. Jūs un Jūsu vīrs nezināt, kas toreiz notika viņas dzīvē, viņas pasaulē, viņas domās un emocijās. Tā būtu atbilde uz Jūsu jautājumu "kāpēc joprojām šādas negācijas?". Ir rētas, tāpēc. Uz jautājumu, kā izturēties pret bērnu - ar cieņu, atturību, neuzspēlētu un vienkāršu laipnību, necenšoties kļūt par draudzeni, vai otru mammu. Cieniet to, ka viņš savu mammu ļoti stipri mīl un negrib viņu sāpināt. Cieniet savu vīru un ļaujiet viņam veidot attiecības ar dēlu pašam. Cieniet arī šīs sievietes jauno vīru un ļaujiet viņiem dzīvot mierīgā, laimīgā laulībā, necenšoties ietekmēt viņu viedokli par Jums.
Pievienots 14. Jul 15:14

Atbildēt komentāram

manuprāt - neņemt galvā to, ko saka vai domā bijusī - lai kaut no dusmām, naida, utt plīst pušu... jo ja ņemt to visu pie sirds, tad arī Jums pašai būs slikti - tas bijušās negatīvisms ietekmēs Jūs un jūsu patreizējo ģimeni! vai tad tas vajadzīgs?! nē - tak. Par bērniņu - diemžēl - tādās situācijās visvairāk cieš bērni (jo bērna māte - noteikti tik domā par sevi - kā viņai ir, utt - un neaizdomājas par bērnu) - pret bērniņu rūpējaties cik variet, mīliet, cik iespējams pavadiet laiku kopā - rotaļājoties, staigājot - bērnam pierādot, ka Jūs neesat tik slikta, kā saka. - ar laiku protams bērns to sapratīs....
Pievienots vakar 17:02

Atbildēt komentāram



 

LAPAS KARTE