Iepazīšanās sludinājums: "Mošķiene meklē jaunu saimnieku"

Olaines purvos mītoša mošķene meklē jaunu saimnieku jaukai brīvā laika pavadīšanai.

Ir atblusota, vakcinēta, ar kakla siksiņu.

No rokas nebarot — nokodīs.

Apmēram šādi skanēja mans iepazīšanās sludinājums, kuru ievietoju zip.lv. Tam, kas sekoja tālāk, Jūs neticēsiet!

Draugiem.lv saņēmu vairāk nekā simts vēstuļu. Sākumā, lasot vēstules, smējos. Tur bija piedāvājumi mīlēties par naudu, un piedāvājumi maksāt par mīlēšanos. Tur bija vēstules, kas atgādināja asa sižeta pornofilmas, un vēstules, kas līdzinājās pirmklasnieka sacerējumam — bez komatiem, lielajiem un burtiem, toties ar astoņām kļūdām divos teikumos. Lielākoties visas līdzinājais šai pērlei:

tuman patīc laižam pi**ies

Kad uzjautrināšanās par vēstulēm pārauga sašutumā un svētās dusmās par to, ka nav vairs pasaulē inteliģentu, rakstīt protošu vīriešu, nolēmu sludinājumu dzēst un kļūt par mūķeni vai vecmeitu-kaķu mīļotāju. Nezin kādēļ neizdzēsu. Un nākamajā dienā saņēmu vēstuli, kurā bija ne vien komati, bet pat uzruna "Tu" ar lielo burtu!

Un tad sākās sarakste, kas pārauga divas stundas garās ikvakara telefonsarunās par visu un neko. Es iemīlējos viņa balsī, un ik pa brīdim ilgi un vērīgi pētīju viņa profila bildi. Un tad viņš uzaicināja pēc pusstundas ēst picu.

Lieki piebilst, ka sievietei ar pusstundu nu ne maz nepietiek, lai sagatavotos pirmajam randiņam (it sevišķi, ja tādi nav bijuši sešus gadus). Skrēju mazgāt matus, bet siltā ūdens nav, krelles nevar atrast, kurpes jānopucē, zeķu atvilktne iestrēgusi...

Sēdējām picērijā un varonīgi štopējām picas, lai pārvarētu mulsumu. Starp citu, nākamajā dienā abiem sāpēja vēderi.

Pēc laika sekoja otrais randiņš, kas pārspēja pirmo it visā. Pēc tā es sapratu, ka mani vairs nebiedē nekas.

Pēc ilgas skūpstīšanās pie kāpņu telpas durvīm, izrādījās, ka atslēga ir palikusi mājās. Kopīgi atklājām, ka tumsā trāpīt pa trešā stāva logu ar akmentiņiem ir neiespējami. Atklājām arī to, ka mobilo baterijas mēdz nosēsties visnepiemērotākajos brīžos un, ka derētu tomēr dažus telefonnumurus arī iemācīties no galvas. Atklājām, ka mašīnas elektroniskajām atslēgām baterijas mēdz nosēsties vienlaicīgi ar mobilo telefonu baterijām. Vārdu sakot, mājās netiku ne es, ne viņš.

Nolēmu atcerēties vecos labos laikus un kāpt uz jumtiņa virs kāpņutelpas durvīm, cerībā, ka būs vaļā kāds logs. Logs vaļā bija, bet izrādījās, tas atrodas pie kāpņu telpas griestiem. Kaulus lauzt negribējās. Un nokāpt no jumtiņa arī nē. Vienkārši palika bail. Kamēr grozījos pa jumtiņu, pie mājas piebrauca mašīna, apspīdinot mani no galvas līdz kājām ar starmešiem. Mēģināju aiz kauna izlikties par akmeni.

Braucējs izrādījās mana īrētā dzīvokļa saimnieks, kas dzīvoja stāvu zemāk. Kāpņutelpas durvis tika atslēgtas, un, lai gan nokaunējusies biju briesmīgi, stāstam beigas bija laimīgas.

Lai gan, nē, stāstam beigas vēl nav pienākušas, un ceru, ka nepienāks. Esam laimīgi kopā jau divus gadus, un viens no mūsu mīļākajiem jokiem ir reižu pa reizei izmest: "tuman patīc laižam pi**ies"

Iesūtījusi Dace Šteinberga, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībnieki