Grāmata "Dzīvotprieks". Ieskatam fragments

Autors uzsver, ka it visas dzīvās būtnes pazīst ciešanas, trauksmi, stresu, neapmierinātību ar savu dzīvi  un līdzīgas parādības, kas liedz justies laimīgiem. Taču, viņš  apgalvo, ikviens spēj apgūt tādas iemaņas, kas atraisa spēju  būt laimīgam neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un  citiem cilvēkiem. Apguvis un izpratis šīs iemaņas, katrs varēs būtiski pārveidot dzīvi, turklāt ne tikai savu, bet arī daudzu citu.
Jongejs Mingjurs Rinpoče  pacietīgi un draudzīgi  lasītājam māca: vajag apgūt meditāciju un izjust tās vienkāršo spēku. Autors lieliski izmanto savu pieredzi. Bērnībā  viņš bijis baiļu, bažu un nedrošības varā. Tēvs, izcils budisma skolotājs, un citi skolotāji viņam jau zēnībā atklāja ceļu uz budismu. Taču bija vajadzīgs laiks, līdz autors jutās uz tā droši. Tāpēc Jongejs Mingjurs Rinpoče  paredz meditēšanas iesācēja reakciju uz grūtībām un tiecas viņu jau laikus  iedrošināt. Skolotājs izmanto senus tibetiešu stāstus un savu skolnieku vaļsirdīgus liecinājumus, un viņa tonis ir sirsnīgs, humora iekrāsots un iejūtīgs.
Grāmata atklāj zinātkāru personību: autors kopš  zēna gadiem iepazinis ne tikai tibetiešu senās gudrības, bet arī mūsdienu zinātnes sasniegumus. Turklāt  viņš savas zināšanas nemitīgi papildina un liek lietā, pilnveidojot meditācijas tehnikas.

Šīs grāmatas lasītāju loks pasaulē ir ļoti plašs, jo tā patiesi paver ceļu uz laimi. Tā nemāca savaldzināt vīrieti vai sievieti, nopelnīt lielu naudu vai gūt slavu. Tā atmodina dziļāku  laimes apjautu un pārliecina, ka ir vērts veltīt kaut dažas minūtes katru dienu, lai iemācītos to noturēt, padarot par ilgstošu, neatņemamu  dzīves daļu.

No angļu valodas tulkojusi Margarita Putniņa.

FRAGMENTS NO GRĀMATAS:

"Buda uzskatīja, ka prāta pamatdabu var tieši pārdzīvot, vienkārši atļaujot tam atpūsties pašam sevī. Kā to var panākt? Atcerēsimies stāstu par ģenerāli, kam tika uzticēts vienā dienā pārvietot karaļa mantnīcas saturu no vienas pils uz otru; atsauksim atmiņā, cik atslābis un apmierināts viņš jutās, darbu paveicis. Kad pēc vannas vīrs apsēdās uz spilveniem, viņa prāts atpūtās pats sevī. Domas vēl burbuļoja, taču ģenerālis ļāva tām parādīties un izzust, nepieķeroties un nesekojot nevienai no tām.
Droši vien arī jūs esat izjutuši kaut ko līdzīgu, kad ir galā ilgstošs un smags darbs, vienalga, fizisks vai garīgs, piemēram, uzrakstīts referāts vai pabeigta finanšu analīze. Kad darbs paveikts, prāts un ķermenis dabīgi atpūšas patīkama noguruma stāvoklī.
Pamēģināsim īsu vingrinājumu prāta atpūtināšanai. Tas nav meditācijas uzdevums. Patiesību sakot, tas ir „ne-meditācijas” vingrinājums – ļoti sena budistu prakse; mans tēvs skaidroja, ka tas noņem spriedzi, domājot, ka esat sasniedzis mērķi vai pārdzīvojis kādu īpašu apziņas stāvokli. Ne-meditācijās tiek vienkārši vērots, kas notiek. Šai introspekcijas eksperimentā esam vienīgi novērotāji, kuri neraizējas par eksperimenta rezultātiem. Protams, sākumā, kaut gan jau biju iemācījies šo vingrinājumu, es vēl arvien biju mērķtiecīgs. Es gribēju, lai katru reizi, kad apsēdos meditēt, notiktu kaut kas brīnišķīgs. Man nācās kādu laiku nopūlēties, lai saprastu, ko nozīmē vienkārši atpūsties un vērot, ļaujot rezultātam izpalikt.
Vispirms apsēdieties tā, lai mugurkauls būtu iztaisnots un ķermenis atslābināts. Kad jūtaties ērti, ļaujiet prātam kādas trīs minūtes vienkārši atpūsties, it kā jūs tikko būtu pabeiguši kādu ilgstošu un smagu darbu. Lai arī kas nenotiktu, lai kādas domas vai emocijas neparādītos, pat ja sākat izjust fizisku diskomfortu − visapkārt rodas dažādas skaņas un smaržas −, jūsu prāts ir pilnīgi mierīgs, tas neuztraucas, nereaģē. It viss, kas notiek vai nenotiek, ir pieredze, kura netraucē prātam atpūsties.
Tagad vienkārši atpūtieties, lai arī kas neparādītos jūsu prāta laukā...
Vienkārši atpūtieties...
Vienkārši atpūtieties...
Kad trīs minūtes pagājušas, pajautājiet sev: „Kāda bija pieredze?” Neizvērtējiet to, necentieties to izskaidrot. Vienkārši atsauciet atmiņā, kas notika un kā jūs jutāties. Varbūt jutāt īsu miera un atvērtības stāvokli. Tas ir lieliski. Varbūt jūsu mentālajā laukā parādījās simtiem domu, jūtu un sajūtu. Arī tas ir labi. Kāpēc? Tāpēc, ka jebkurā gadījumā tik ilgi, kamēr tīrā veidā apzinājāties, ko domājat vai jūtat, jūs tieši ieskatījāties savā prātā, kas tajā laikā veica savas dabīgās funkcijas.
Atļaujiet man jums uzticēt lielu noslēpumu. Viss, ko pārdzīvojāt, kad vienkārši atpūtinājāt uzmanību, neanalizējot prātā notiekošo, ir meditācija. Tāda veida atpūta ir dabīgā prāta pieredze.
Vienīgā atšķirība starp meditāciju un parastu, ikdienišķu domāšanas, jušanas un sajušanas procesu ir vienkāršās, tiešās apzināšanās izmantošana, kas kļūst iespējama, kad prātam ļauts atpūsties pašam sevī, nedzenoties pakaļ domām vai neapjūkot no jūtu un sajūtu spektra.
Man nācās ilgi pūlēties, lai apjēgtu, ka meditēšana ir pavisam vienkārša lieta; varbūt tā notika tāpēc, ka meditēšana man šķita ikdienišķa parādība, līdzīga citām parastām aktivitātēm, es reti spēju to apjaust kā kaut ko atšķirīgu. Tāpat kā daudzi citi cilvēki, kurus satieku mācību braucienos pa pasauli, arī es domāju, ka dabīgais prāts ir kaut kas īpašs, atšķirīgs, labāks nekā viss iepriekš pārdzīvotais.
Es savā pieredzē integrēju pārlieku daudz spriedumu, jāpiebilst, ka tā dara visi. Es ticēju, ka dusmas, raizes, bailes un citas līdzīgas domas un emocijas, kas parādījās un izzuda prāta laukā ik dienas, ir sliktas vai neproduktīvas, beigu beigās – nesavienojamas ar dabīgo miera stāvokli.
Budas mācība un gudrība, kas ietverta ne-meditēšanas vingrinājumā, atklāj: ja ļaujam sev atpūsties un atkāpties solīti atpakaļ, sākam apjēgt, ka visdažādākās domas vienkārši parādās un izzūd neierobežotajā prāta laukā, kas līdzīgi visumam paliek pilnīgi nemainīgs, lai arī kas tajā neparādītos.
Patiesību sakot, piedzīvot dabīgo mieru ir vienkāršāk nekā izdzert glāzi ūdens. Lai dzertu, ir jāpieliek pūles. Jāpaņem glāze, jāpieliek pie lūpām, jāatgāž, lai ūdens ieplūstu mutē, tad ūdens jānorij un glāze jānoliek vietā. Lai piedzīvotu dabīgo mieru, šādas pūles nav nepieciešamas. Vienīgais, kas jādara: jāļauj prātam atpūsties paša atvērtībā. Nav jākoncentrējas, nav jāpiepūlas.
Ja kaut kādu iemeslu dēļ nespējat nomierināt prātu, varat vienkārši vērot domas, jūtas un sajūtas, kas parādās, mirkli uzkavējas un tad izzūd prāta laukā, atzīstot: „Lūk, kas patlaban notiek manā prātā!”
Lai kur jūs arī nebūtu, lai ko nedarītu, ir svarīgi apzināties savu pieredzi kā kaut ko parastu, kā patiesā prāta dabīgo izpausmi. Ja necentīsities apturēt domu plūsmu prātā, bet vienkārši to vērosit, pakāpeniski sāksit sajust varenu relaksācijas izpausmi, plašu prāta lauka atvērtību, kas patiesībā ir jūsu dabīgais prāts, dabīgs, nesatraukts pamats, uz kura parādās un izzūd visdažādākās domas. Tajā pašā laikā atmodināsit jaunus neironu saziņas ceļus, kuriem nostiprinoties un kļūstot ciešākiem palielināsies jūsu spēja paciest domu plūsmu, kas ik mirkli steidzas cauri prāta laukam. Traucējošās domas darbosies kā katalizatori; tie nostiprinās jūsu dabīgā miera stāvokli, kas aptver un stimulē šīs domas. Šo procesu var salīdzināt ar telpu, kurā rodas un izplatās ikviena fenomenālās pasaules parādība.
Ir pienācis laiks pārtraukt iztirzāt prāta jēdziena ievaddaļas jautājumus un ķerties pie tā īpašību sīkākas analīzes.
Jūs var pārsteigt nepieciešamība iedziļināties dabīgā prāta būtībā. Vai tad nepietiek ar pamatjēdziena izpratni? Vai nevar ķerties pie praktisko uzdevumu izklāsta?
Risināsim domu sekojošā veidā: ja braucam tumsā, vai labāk nejutīsimies, ja būsim līdzi paņēmuši apvidus karti, nekā paļausimies vienīgi uz aptuvenu priekšstatu par brauciena galamērķi? Bez kartes un ceļazīmēm var nomaldīties. Var izdarīt nepareizus pagriezienus, iebraukt sānceļos, tādējādi padarot braucienu ilgāku un sarežģītāku nekā nepieciešams. Var pat sākt braukāt pa apli. Protams, beigās var sasniegt galamērķi, bet ceļojums būtu daudz vieglāks, ja precīzi būtu bijis zināms, kur jābrauc. Nākamās divas nodaļas varat uzskatīt par karti, par ceļazīmēm, kas daudz ātrāk palīdz nokļūt galapunktā."