Vai tu draudzējies ar savu mīļoto?

Kādā interneta dienasgrāmatā uzdūros šādam ierakstam, citēšu ar autora atļauju:
“Kāpēc draudzība ir labāka par mīlestību!
•    Draugi var būt atklāti.
•    Draudzība uzliek pienākumus tāpat kā mīlestība, tomēr neuzliek tik lielus ierobežojumus.
•    Mīlestība no draudzības izaug vieglāk nekā otrādi.
•    Mīlestība ir absolūta — tā vai nu ir vai nav vispār. Draudzība ir graduāla — tā var būt spēcīgāka un tā var būt mazāk spēcīga, bet pastāvēs ar iespējām to uzlabot. “

Es mīlu pavisam maz savu partneri, kad mēs strīdamies, paceļam balsi, kad vienkārši esmu sliktā noskaņojumā un sāku principiāli kasīties par sīkumiem.

Vai tiešām tā tas ir, vai draudzība un mīlestība veidot divas tik nodalāmas un savstarpēji neatkarīgas vienības? Vai kaislīgas, seksuāli piepildītas mīlestības pamatā nevar būt arī draudzība? Vai mēs sākotnēji kaut mazliet nesadraudzējamies ar cilvēku pirms viņā iemīlamies? Vai tomēr draudzība un tās radītā sava veida rituālu rutīna nogalina mīlestību?
Cik ilgtspējīga ir mīlestība, ja tā nav atklāta, ierobežo un uzliek bezgala daudz pienākumu? Un vai draudzības uzliktie pienākumi nav vienlīdz atbildīgi un tikpat godprātīgi pildāmi, ja reiz vēlamies patiesi ar kādu draudzēties neatkarīgi no dzimuma.
Visbeidzot — vai savus draugus, draudzenes arī neatkarīgi no dzimuma mēs kaut drusciņ nemīlam tīri cilvēcīgi, patiesās jūtās pateicībā par to, ka viņi mums ir tādi labi draugi.
Reiz man jautāja, kuras no savām draudzenēm tu vari nosaukt par smukām. Es ilgi domāju, līdz beidzot smiedamās, atbildēju, ka man mīlestība ir aizmālējusi acis un tāpēc nevaru pateikt vai Ilze, ar kuru esam pazīstamas kopš 10 klases ir smukāka par Inesi, ar kuru iepazinos universitātē. Gadi ir gājuši, Inese pieņēmusies svarā un Ilze sava laba grumba sejā parādījusies, bet man viņas šķiet tikpat jaukas un skaistas kā toreiz, kad mukām no fizikas stundas vai universitātē dalījāmies ar pierakstiem. Toties es vēl joprojām varu nešaubīgi pateikt kurš ir smukākais, seksīgākais no maniem draugiem, paziņām vīriešiem, hmm....

Arī vienas nakts sakars var būt kā sazvērnieciska draudzība, mums ir kopīgs noslēpums, mēs esam sava veida draugi tajā sakarā.

Jāsaka uzreiz, ka es arī neticu plikai draudzībai starp diviem heteroseksuāliem dažāda dzimuma cilvēkiem reproduktīvā vecumā, ja kaut vienam no viņiem ir kaut niecīgākā seksuālas intereses dzirkstīte. Tad vienmēr kādam jābūt gana daudz prātam un gana garām rokām, lai nospraustu neitrālo attālumu, sava veida buferzonu. Tādās attiecībās nenoliedzami priekšroka ir draudzībai, ir labi un forši būt draugos ar vīrieti, bet žēlums pārņem, skatoties viņa acīs, kas diedelē mīlestību, kaut arī abiem skaidrs — nekas vairāk jau nu tur būt nevar. Dzirkstelīte ir tikai vienā pusē. Kāds ilggadīgs draugs, kuram gan uz pleca varēja paraudāt, gan sirdi izkratīt, gan padomu lūgt, vājuma brīdī neizturēja un Ziemassvētku vakarā, piezvanījis uz mobilo telefonu atzinās, cik ļoti klusībā mīl mani un sapņo par... ar to arī pārtrūka mūsu draudzība, es sajutos pievilta, viņš pazemots... mīlestība neizrādījās labākā iespēja.

Es atmaigstu, kad nododamies kādai abiem iecienītai brīvā laika nodarbei, stāstam par dienas notikumiem, dzirdētiem jokiem un aprunājam kopīgus paziņas.

Kāda ir draudzība partnerattiecībās. Ne velti saka, viņi draudzējas, viņam ir draugs/draudzene. Arī vienas nakts sakars var būt kā sazvērnieciska draudzība, mums ir kopīgs noslēpums, mēs esam sava veida draugi tajā sakarā. Bet kā izmērīt draudzību partnerattiecībās, kas turpinās jau gadiem. Paņemsim savas attiecības, atņemsim seksu, bērnus, ģimeniskās jūtas, uz pienākumu un pieklājības pēc balstītus pasākumus (radinieku, ģimenes, draugu tusiņus), ikdienas darbus, rituālus, negludinātos veļas kalnus, netīrās zeķes, nekustamos, kustamos īpašumus, suni, kaķi un skatāmies, kas paliek pāri. Tā ir draudzība.

Es mīlu pavisam maz savu partneri, kad mēs strīdamies, paceļam balsi, kad vienkārši esmu sliktā noskaņojumā un sāku principiāli kasīties par sīkumiem. Es atmaigstu, kad nododamies kādai abiem iecienītai brīvā laika nodarbei, stāstam par dienas notikumiem, dzirdētiem jokiem un aprunājam kopīgus paziņas. Ikdienišķās runās par kanalizācijas trubām un naudu mana mīlestība pret savu tuvāko spiežas cauri draudzībai pa pakāpei vien līdz sasniedz neizsakāmas, vienkāršas laimes apmērus. Tu apsēdies blakus un esi uz mīlestības viļņa.
Ir viegli mīlēt vienam otru, ja esam sadraudzējušies. Ja ir kopīgas lieta, pielāgojoties atrastas izklaides, kas patīk abiem, bet paturēts individuālais, radošais „es” un laiks sev.

"Ja mīlestība un draudzība ir tikai lauskas, tad es atteiktos kā no vienas, tā no otras. Man gribētos rokās turēt veselu, skaistu trauku un to saglabāt līdz mūža beigām."
(Zenta Mauriņa)

P.S. Vai jūs draudzējaties ar saviem mīļotajiem un vai no sirds mīlat savus draugus?

Iesūtījusi: Elīna Ziemele