Uzdāvini cimdus internātskolas bērniem! Sasildi mazās rociņas...

Pirms pāris mēnešiem ģimenes portāls mammam.lv/tetiem.lv aicināja uzdāvināt kādu rotaļlietu Spāres speciālās internātskolas bērniem ar īpašām vajadzībām.
Internātskolas skolotāja Ingrīda, pēc kuras lūguma aizsākās palīdzības akcija, stāstot, cik ļoti gribētu izteikt pateicību visiem, kas palīdzēja un iepriecināja mazās sirdis, ieminējās, ka nu jau auksts, bet bērni aizvien staigā ar plikām rociņām... „Kad viņi brīvdienās brauca mājās, teicu, ka nu noteikti jāņem līdzi cimdi, cepures un šalles. Bet atkal atbrauca plikām rokām,” raizējās skolotāja. Tāpēc mammam.lv/tetiem.lv atkal aicina palīdzēt — kaut vai vienu cimdu pāri, bet, lūdzu, sasildi mazās rociņas!

Bērniem noteikti noderēs arī dažādas citas lietas, piemēram, zobu birstes, ziepes, šampūni, dvieļi, gultas veļa, jauna apakšveļa utt.
Kur nogādāt dāvinājumus
Lai nogādātu dāvanas internātskolai, sazinies ar skolotāju Ingrīdu Ozoliņu, tālr. 26860508, e-pasts: iaraaja@inbox.lv. Darba laikā skolotāja var būt slikti sazvanāma, jo mācību iestādē nav „zonas” mobilajiem sakariem. Tāpēc vari sūtīt e-pasta vēstuli vai īsziņu.
Dāvanas internātskolai Tu vari nogādāt Spāres speciālajā internātskolā, adrese: Spāre, Amatas pagasts, Amatas novads.
 
Rīgā dāvinājumus vari nodot skolotājas Ingrīdas meitām:
Krista, dzīvo centrā, tālr. 29218538

Paldiesvārdi labajiem cilvēkiem
„Savā, savu klases zēnu un visu pārējo skolēnu vārdā gribu pateikt LIELU PALDIES visiem, visiem!” laimīga par necerēti lielo cilvēku atsaucību pēc iepriekšējā aicinājuma teic Spāres skolotāja Ingrīda. „Man gribētos šeit nosaukt visu labdaru vārdus, bet ne visiem es tos zinu, atmiņā palikušas tikai daudzas jo daudzas smaidīgas, palīdzīgas sejas.”
Skolotāja Ingrīda apraksta dažas skaistas epizodes:
Jauno mākslinieku palīdzība
„Manas klases telpu pieteicās izremontēt mana jaunākā meita ar saviem draugiem. Kad viss bija gatavs, man ar aizvērtām acīm bija jāienāk klasē... Sienas bija spilgti zilas un dzeltenas! Skaisti, tīri, bet uzreiz man izskrēja cauri doma — vai nav par traku skolai, ko teiks citi..? Zināju, ka bērniem patiks. Un tas jau ir galvenais. Septembra pirmajās dienās skolēnus un skolotājus apskrēja ziņa, kas pie mums noticis. Tik daudzi nāca skatīties, un visi priecājās. Paldies Kristai un viņas draugiem.”
 

Silts maizes klaips
„Kāda rīdzinieku ģimenīte atbrauca ar savu mašīnu, atveda drēbes, mantas un vēl siltu lielo Lāču rupjmaizes kukuli!!! Mans prieks bija neaprakstāms - ko tādu iedomāties! Kad viņi aizbrauca, domāju, kā man darīt ar to maizi — atdot skolas kopgaldam, nez vai tik lielam baram pietiks? Un tad ienāca prātā, ka varam tak’ aicināt visus uz brūkleņmaizi (Šovasar pati salasīju daudz brūkleņu un savārīju ievārījumu) sālsmaizes vietā, jo telpa atjaunota, varam taču gaidīt ciemiņus. Pielikām pie klases durvīm plakātu, ka aicinām visus uz brūkleņmaizi. Ciemiņu bija daudz, maizīte garšoja traki labi!”
Rotaļlietu lērums un TV ar dekoderu
„Kādā skaisti saulainā rudens dienā, kad viss zālājs pie skolas bija piebiris ar krāsainajām kļavu lapām, skolas pagalmā iebrauca gaišs mikroautobuss. Tur bija daudzas kastes ar drēbēm, gultas veļu , rotaļlietām, televizoru, dekoderu un vēl un vēl. To visu bija saorganizējusi un sarūpējusi Ingrīda no Limbažiem. Viņa raibajā lapu jūklī izbēra maisu ar rotaļlietām, bērni varēja paši sameklēt katrs sev tīkamāko. Kas par smaidiem un prieku!”

Gurķīši Ziemassvētku ballei
„Citu dienu iebrauca autobuss no Alūksnes. Kāda daudzbērnu ģimene padalījās ar to, kas viņiem pašiem palicis pāri. Mamma pajautāja, vai drīkst iedot pašaudzētu ķirbi un pašmarinētus gurķīšus. Tas bija mīļi. Ķirbi lielie zēni aiznesa uz virtuvi, bet gurķu burku mēs nolēmām atvērt Ziemassvēku klases ballītē.”
Krāsojamās mandalas
„Saņēmām bandroli. Tajā bija daudz, daudz kopējamo lapu mazajiem ar jauka un laba vēlējumu. Tad man acīs sariesās asaras... Pēc kāda laika šai bandrolei sekoja vēl viena ar krāsojamām mandalām. Par to paldies Dzintrai no Rīgas.”

Pašdarinātie labumi
„Kāda sieviete no Rīgas, acīmredzot bērnudārza audzinātāja, kopā ar bērniem bija pagatavojusi blociņus tieši mums. Mēs tajos tagad rakstām sev svarīgas lietas. Kad manās rokās bija šīs pašdarinātās lietas, man asaras bira pašas no sevis... Vēl saņēmu e-pasta vēstuli no kādas citas sievietes, kura brīvajā laikā mums tamborējot pirkstu lellītes. Spēlēsim leļļu teātri!”

Korķa tāfelīte no meitas
„Es tik ļoti biju sadomājusies, ka mūsu klasei vajag korķa tāfeli, lai būtu, kur pielikt informāciju un nebūtu jāsmērē jaunās sienas, ka pateicu vecākajai meitai Unai - žēl gan, ka tāfelīti neviens neatsūtīja... Kad nākamreiz uz skolu atbrauca ciemos meita, viņa mums to uzdāvināja!”
Nezināmie labdari
„Kādu pirmdienu es aizeju uz darbu, mans Toms, kurš uz māju brauc ik pārnedēļas un toreiz bija palicis skolā, stāsta un rāda, kādas viņam visādas jaunas mantas - mugursoma, skaista krūzīte un kas tur vēl. Viņš saka - Jūsu draugi laikam bija atbraukuši. Šos savus draugus vaigā tā arī nemaz neredzēju. Priecē tas, ka cilvēkiem nav tik svarīgi, vai zinām, kas bija devēji, bet svarīgākais ir sagādāt prieku otram, paliekot tā arī nezināmiem.”

„Caur šiem dāvinājumiem esmu saņēmusi daudzus PALDIES no skolas bērniem, kuriem kaut kas ir ticis. Un tāpēc, saliekot visus šos paldies kopā, sanāk viens MILZĪGS PALDIES, kuru gribu nodot caur visiem, kuri nebija vienaldzīgi,” ar pateicību saka skolotāja Ingrīda ozoliņa un ar K.Skalbes vārdiem bilst: „Lai labāk vairojas prieks!"