Kā tas ir, kad pēkšņi jākļūst par vecākiem?

Dace Bergmane-Behmane: Ejot uz filmu, nedaudz raizējos, vai man tā neliks vilties, jo kā filmas žanrs norādīts „romantiska komēdija”, tomēr anotācijā lasāmais apraksts vairāk vedina domāt par drāmu – veiksmīga sieviete un rūdīts vecpuisis kļūst par audžuvecākiem mazajai Sofijai un viņiem cauri visām grūtībām jāiemācās kļūt par ģimeni. Nedaudz manas bažas apstiprinājās, jo komēdijas žanrs nedaudz traucēja ekrānā notiekošo uztvert nopietni un iedziļināties filmā, lai arī no šī filmas materiāla tiešām varētu iznākt dziļa un patiesa filma, nedaudz padarot reālākus tās galvenos varoņus, atsakoties no klišejiskiem pārspīlējumiem, bet tajā pat laikā nezaudējot humora elementus.
Joku patiesībā šajā filmā tik daudz nemaz nav (viss gan atkarīgs no tā, kas katram liekas smieklīgs). Ir atsevišķi komiski tēli (daži no kaimiņiem, sociālā darbiniece), ir komiskas situācijas, kad divi pieaugušie, pēkšņi tikuši pie bērna, mēģina izdzīvot šajā situācijā, mācoties, kā izveidot bērna dienas režīmu, ēdināšanu, protams, autiņu nomaiņu un citas lietas, kas piederas bērna audzināšanai. Tomēr, patiesībā gribētu teikt, ka bērns šajā filmā nepavisam nav centrālais elements. Filma, kā jau lielākā daļa no tām, patiesībā ir par pieaugušajiem un par viņu attiecībām. Vai arī par to, ka gadi reizēm iet uz priekšu, bet ir vajadzīgs kāds katalizators, lai cilvēks patiesībā pieaugtu un kļūtu nobriedis, uzņemtos atbildību.

Vēl viena filmas mācība – dzīvi nevar ieplānot. Var plānot dažādas lietas, tomēr jābūt gatavam uz to, ka var nākties šajos plānos ieviest korekcijas.

Filma ir tieši par to, ka mēs bieži vien pārāk virspusēji vērtējam cilvēkus – pēc izskata, pirmā radītā iespaida, baumām, sīkumiem, lai gan patiesībā cilvēku var iepazīt tikai diendienā esot līdzās, tad, kad netiek piemērotas nekādas maskas, tad, kad ir jāpārvar kādas ikdienas grūtības. Cilvēkiem ir jādod iespēja sevi pierādīt. Vēl viena filmas mācība – dzīvi nevar ieplānot. Var plānot dažādas lietas, tomēr jābūt gatavam uz to, ka var nākties šajos plānos ieviest korekcijas. Nav jāattaisno savs priekšstats par to, kādai vajadzētu būt tavai dzīve, bet jādzīvo tā, kas tev ir dota, saskaņā ar savām sajūtām.
Filmas beigas, protams, paredzami laimīgas, bet no romantiskas komēdijas neko citu mēs arī negaidītu. Tomēr pozitīvais ir tas, ka filma liek paraudzīties pašam uz savu dzīvi, novērtēt to, kas tev ir un saskatīt to, ko varbūt vajadzētu pamainīt vai uzlabot.
Filma ir gaiša, romantiska un atstāj pozitīvas emocijas pēc tās noskatīšanās, neskatoties uz to, ka tā jau ir tikai filma un pa brīdim iezogas prātā doma, ka dzīvē tik vienkārši viss nenotiktu un neatrisinātos. Piemērota vieglai izklaidei.

SKATIES FILMAS BILŽU GALERIJU!

Lote Jakrina: Romantiskas komēdijas vietā līdz nelabumam klišejiska drāma. Galvenie filmas varoņi Holija (Katherine Heigl) un Mesers (Josh Duhamel) ataino tēmas, par kurām sabiedrība, manuprāt, jau ir nogurusi smieties. Filmas ievaddaļa ir pilna cerību: jauna ģimene, skaista māja, iegādāta par vecmāmiņas atstāto mantojumu, un vienmēr blakus esošie labākie draugi, kuri iepazinušies aklajā randiņā, protams, viens otru ienīst. Holija ir vientuļa, kārtīga meitene ar saviem sapņiem – mazo konditorejas kafejnīcu paplašināt par restorānu. Viņas aklā randiņa neveiksmīgais pārinieks Mesers ir vecpuisis – meiteņu, sporta, aliņu un vienkārši dzīves baudītājs. Nekas netraucē tieši viņus abus izvēlēt par krustvecākiem mazajai Sofijai. Tomēr, kas ir neticami, neizteikts paliek fakts, ka īsto vecāku nāves gadījumā bērna aprūpe paliek tieši šī nesaskanīgā pāra ziņā. Sofijas vecāku, Holijas un Mesera labāko draugu bojāeja autokatastrofā tiek pārdzīvota ātri. Lielāks šoks iestājas, uzzinot, ka viņiem jādzīvo zem viena jumta, un sociālo dienestu uzraudzībā jāaudzina draugu meita. Draugu bēres tiek pavadītas meklējot citus potenciālos audžuvecākus, lai tiktu vaļā no uzveltās atbildības. Neviens no radiniekiem nemaz neaizdomājas palīdzēt un gadu jaunā meitenīte paliek pie izredzētajiem – Holijas un Mesera. Otro filmas daļu varētu izcelt ar tipiski pārspīlēti parādītajām ģimenes attiecībām, kādas valda uzbāzīgajiem mājas kaimiņiem.

Tai ārkārtīgi briesmīgajai autiņbiksīšu nomainīšanai iziet cauri arī jaunie audžuvecāki.

Sievietes ir attēlotas kā mātes – bērnu ražotājas un vīriešu izrīkotājas. Vīrieši, kā jau paredzams, pilnīgi zem tupeles un neko neiebilstoši kalpi, kas nekādi nevar saprast bērna iemidzināšanas vai pamperu nomainīšanas procesu. Tai ārkārtīgi briesmīgajai autiņbiksīšu nomainīšanai iziet cauri arī jaunie audžuvecāki, izsmērējot visu labumu pat pa seju. Nesaskanīgā pāra vidū fragmentāri valda miers, bet tieši caur neskaitāmajiem strīdiem viņi viens otru iemīl. Tad pavisam negaidīti (lasi – paredzami) Meseram ir darba piedāvājums tālu no mājām, par kuru allaž sapņojis. Holija, juzdamies pamesta, pārdzīvo, bet Mesers, juzdamies vainots par darba piedāvājuma izskatīšanu, tomēr aizbrauc. Taču Holijai nav nekādu problēmu sākt dzīvot ar bērna ārstu, kuru pirms ilgāka laika noskatījusi savā konditorejā, lai pēc tam viņu sāpinātu, liekot tomēr saprast savas jūtas pret Meseru. Pēdējā filmas daļā ir meitenes romantiskais skrējiens uz lidostu, kamēr tas, pēc kura skrien, jau sēž viesistabā un ir atgriezies pie ģimenes. Ja neskatās uz to, ka visai filmai caurvijās Sofijas īsto vecāku traģiskā bojāeja, tad varēsiet pasmieties vismaz par ikdienas rutīnas humoristiskajiem mirkļiem.

Lāsma Eglīte: Filmas stāsts ir par kādu pareizo meiteni Holiju, kas veiksmīgi darbojas kulinārijas biznesā, bet privātajā dzīvē turpina cerēt un sapņot par misteru Īsto. Savukārt Mesers ir vieglprātīgs puisis, kas dzīvo baudot mirkli un meitenes. Viņu abu labākie draugi ir precējušies, tāpēc nākas gan izbaudīt savešanas randiņu, gan viens otra satikšanu draugu ģimenes pasākumos. Lieki piebilst, Holija necieš Meseru, savukārt viņam meitene liekas par garlaicīgu. Līdz kādu dienu draugi iet bojā un par viņu viengadīgās meitiņas Sofijas audžuvecākiem testamentā norādījuši savus draugus, pat nebrīdinot viņus par to. Tāda nu dzīve ir, ir bērni, kuru vecāki iet bojā, un ir vecāki, kas uzņemas atbildību par neplānotiem bērniem. Filma ir ieturēta tradicionālo romantisko komēdiju žanra stilā, tātad ir par ko pasmieties, jo bērnu audzināšana no malas vēroties ir tīrā izklaide, ir par ko paskumt, un beigas, protams, ir labas. Jaunie vecāki, skatoties, noteikti atpazīs sevi kādā vai pat vairākās situācijās, piemēram, gaidot bērnu pirmos soļus vai nespējot vienoties, kura kārta tagad būtu palikt mājās pieskatīt mazo. Īstenībā ir labi paskatīties no malas, lai saprastu reizēm, lai arī cik sarežģīta liktos ikdiena, tie patiesībā ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar bērna smaidu vai to brīdi, kad viņš\- a nosauc tevi par mammu. Šis brīdis filmā mani ļoti aizkustināja, jo nevaru to sagaidīt arī no sava maza ķipara.

Jaunie vecāki, skatoties, noteikti atpazīs sevi kādā vai pat vairākās situācijās, piemēram, gaidot bērnu pirmos soļus vai nespējot vienoties, kura kārta tagad būtu palikt mājās pieskatīt mazo.

Savukārt, vēl tikai topošajiem vecākiem būs interesanti mazliet paskatīties kā tad dzīve pārmainās, kad ģimenē ienāk bērns. Jo tā tikai liekas, viss paliks kā agrāk, bet tad sākas negulētās naktis, strīdi, ko izraisa nogurums un to visu var izturēt vien pateicoties mīlestībai un sapratnei vienam pret otru. Man šī filma ļoti atgādināja par to, cik viegli ir aizmirst savstarpējās attiecības, kad parādās mazulis. Cik ātri tad skrien laiks, un viegli ir vainot otru visās lietās, kas noiet greizi. Un arī to cik grūti reizēm vīriešiem ir pieņemt domu, ka nu viņi būs tēvi. Un te nu es varu piekrist filmas tēlam Dr. Semam, kurš teica, ja viņš ar bijušo sievu būtu strīdējies tāpat kā filmas galvenie varoņi, viņi iespējams vēl būtu palikuši kopā. Tātad galvenais runāt un pārrunāt visu, kas uzkrājas sakāms otram. Filma, manuprāt, ir ieteicama skatīties tieši pāriem, kas domā vai jau ir tikuši pie mazajiem. Arī tiem, kas vēlas redzēt vieglu filmu bez psiholoģiskas spriedzes un asiem pavērsieniem. Diez vai šī būtu īstā izvēle pirmajam randiņam, bērni un ģimenes veidošana, parasti nav tik agri uzsākams temats, bet noderīgs gan.

Ieva Lejiņa:  Filmas pamatā ir stāsts par jaunas ģimenes rašanos. Tas, cik grūti sākotnēji ir pieņemt otru cilvēku ar visiem viņa paradumiem, raksturu un dzīvesveidu, nemaz nerunājot par to, cik grūti ir pēkšņi pārorientēties no dzīves tikai sev uz dzīvi, kad esi atbildīgs par kādu. Ja jaunajām māmiņām tiek dots vismaz 9 mēnešu ilgs laika posms, lai saprastu, ka drīz dzīve mainīsies, tad filmā  jaunizceptajiem vecākiem Holijai un Ērikam vēsts par viņu jauno kopīgo bērnu Sofiju ir neapskaužami negaidīta.

Filma, kurā var nedaudz pasmieties par sevi, pasmelties ikdienā tik pietrūkstošās romantikas devas, varētu patikt ikvienam skatītājam!

Aizkustinošākie momenti filmā bija kadri, kas nepārprotami liecināja, ka Ēriks pieņēmis mazo Sofiju kā paša meitu un kadrs, kurā Sofija Holiju nosauc par mammu, kaut gan līdz šim viņai neviens nav mācījis šo vārdu. Domāju, ka ar maza bērna audzināšanas un kopšanas pārbaudījumiem sastapušies ne tikai jaunie vecāki, bet arī citi skatītāji, kam ģimenē, draugu lokā aug kāds mazulis, tādēļ filma, kurā var nedaudz pasmieties par sevi, pasmelties ikdienā tik pietrūkstošās romantikas devas, varētu patikt ikvienam skatītājam!

 

Filmas VIDEO:

BIĻETI PĒRC ŠEIT!