Ja gribi gudru bērnu, liec viņam rakstīt ar roku!

Vēl nesen satraucāmies, ka jaunā paaudze aizvien mazāk lasa grāmatas, tagad iemesls uztraukumam ir vēl lielāks – ne tikai jaunieši, mēs visi retāk un retāk vingrinām savu roku, rakstot uz papīra.

“Nu un tad?” varētu vaicāt. “Kāpēc par to jāceļ brēka?” Psihologi, pedagogi, mediķi, zinātnieki un citi speciālisti tomēr ir satraukti, jo, rakstot ar roku vai drukājot uz tastatūras, atšķiras ne tikai fiziskā rakstīšanas maniere. Abos šajos procesos pašos pamatos atšķiras smadzeņu darbība – un ne par labu datora lietotājam.

Mēs vienmēr esam iekšējo izjūtu un emociju varā, un katrreiz, kad rakstām ar roku, rokraksts veidojas neapzināti, patiesībā tas ir individuāls, unikāls smadzeņu raksts. Smadzenes noraida komandas caur nervu motorisko sistēmu rokai, kura tur pirkstos pildspalvu. Ne velti rokrakstu mēdz dēvēt par civilizācijas encefalogrammu – tas arī savā veidā reģistrē galvas smadzeņu biopotenciālus.

 Ne velti rokrakstu mēdz dēvēt par civilizācijas encefalogrammu – tas arī savā veidā reģistrē galvas smadzeņu biopotenciālus.

Tāpēc ir trauksmes cēlāji, kas saka: “Iznīciniet rokrakstu, un jūs iznīcināsiet vēsturi!” Bet vēl skarbāki kritiķi norāda: mēs atgriežamies pie analfabētisma.
 

Kāds izskatās vidējais A, B, C?
Pašlaik notiek nebijis pasaules eksperiments, kura rezultāti būs zināmi augusta beigās. Ikoniskās, caurspīdīgās pildspalvas Cristal ražotājs, kompānija Bic, izsludinājusi rakstīto burtveidolu iesūtīšanu savā mājaslapā, lai noskaidrotu, kāds ir pasaulē vidējais katra burta veidols un kāds izskatās pasaules kolektīvais rokraksts. Eksperimentā iesūtīti jau vairāk nekā 1,7 miljoni burtu veidolu, ko uzkricelējuši cilvēki no vismaz 140 valstīm; tiešsaistē jebkurš to var izdarīt (theuniversaltypeface.com). Mēneša beigās visas burtu versijas tiks apkopotas un publiskotas. Rezultāti jau tagad šķiet interesanti – piemēram, lielo R burtu visā pasaulē gan vīrieši, gan sievietes raksta tik līdzīgi, ka fontu ekspertiem atšķirības būtu jāmeklē stundām, taču lielais G ir ļoti strīdīgs – savas astītes dēļ!

Iespējams, kad būs noformulēts pasaules kolektīvais rokraksts, kāds grafologs arī uzņemsies tā analīzi, un tad mēs varētu uzzināt mūsdienu cilvēces galvenās iezīmes no grafoloģijas viedokļa. Nekas tāds līdz šim nav veikts, tomēr – kāpēc nepamēģināt? Grafoloģija jeb rokrakstu izpēte, lai atklātu rakstītāja raksturu un personību, viņa izturību, vājības un talantus, sevi ir apliecinājusi, lai gan kā metode izkopta samērā nesen, 19. gadsimtā. Profesionāli grafologi nepavisam nepretendē uz cilvēka nākotnes vai likteņa pareģošanu, taču var noteikt virzienu, kurā tas progresē un kurā ne. Viņi var pateikt, ar ko cilvēks varētu nodarboties, jo daudzi strādā darbu, kam nav piemēroti, kamēr viņu patiesās noslieces un spējas netiek izmantotas.

 

Rokraksta analīze par cilvēku var pastāstīt daudz
Vairākumā valstu rokraksta analīze, pieņemot kādu darbinieku amatā, gan nenotiek, vai arī tai ir maznozīmīga loma. Izņēmums ir Francija – par spīti acīm redzamajam rokrakstības ēras norietam par labu datordrukai, grafoloģija šeit ir saglabājusi svarīgu lomu, pieņemot darbā. Franču kompānijas, kas šim nolūkam izmanto rokrakstu analītiķu pakalpojumus, nelabprāt to atklāj, jo šī metode netiek atzīta par pietiekami modernu vai globālu. Tomēr, pēc pašu grafologu teiktā, 50–75% uzņēmumu tā dara. Pēdējais neatkarīgais pētījums tika veikts 1991. gadā, un tas liecināja, ka pat 91% sabiedrisko un privāto organizāciju Francijā izmantoja rokrakstu izpētes priekšrocības. Tiek lēsts, ka patlaban valstī darbojas ap tūkstoš grafologu, lielākā daļa – sievietes. Iespējams, grafoloģijas popularitāte te izskaidrojama ar to, ka šī metode radās tieši Francijā. Par grafoloģijas tēvu (viņš arī ieviesa šo vārdu) dēvē 19. gadsimta Parīzes abatu Žanu Ipolitu Mišonu. Nozīmīgs viņa sekotājs bija franču ārsts un psihologs Žils Krepjē-Žamins.
 

Analizējot rokraksta lielumu un slīpumu, burtu formu un savienošanu, atstarpes, spalvas vilcienus un spiedienu, regularitāti un ritmu, ātrumu, stila vienmērību un vēl citus parametrus, speciālists var atklāt enerģiju, kas vada šo roku.

Analizējot rokraksta lielumu un slīpumu, burtu formu un savienošanu, atstarpes, spalvas vilcienus un spiedienu, regularitāti un ritmu, ātrumu, stila vienmērību un vēl citus parametrus, speciālists var atklāt enerģiju, kas vada šo roku, un vēsti, ko cilvēks – gan neapzināti, gan apzināti – vēlas nodot. Grafologi pilnīgi noteikti apgalvo, ka būtiski atšķiras pat mārketinga darbinieka un pārdošanas speciālista rokraksti, kur nu vēl, piemēram, mākslinieka un grāmatveža raksta maniere!

Protams, šo visu var izmantot tikai tad, ja cilvēks vispār raksta ar roku. Un šo iemaņu sāk apgūt skolas solā. Kāda tagad ir situācija ar rakstīšanas mācīšanu?
 

Rakstītprasme – tikai šķietamība
Latvija pieder pie valstīm ar augstu rakstpratības līmeni (95–100% cilvēku prot lasīt un rakstīt), taču saskaņā ar pēdējiem pētījumiem analfabētu skaits mūsu valstī pieaug – tāpat kā visā Eiropā. Šķiet neticami, bet Eiropā gluži vai atgriežas analfabētisms! Eiropas institūcijas pēdējos gados izmisīgi skandina trauksmes zvanu: izglītotu eiropiešu paliek aizvien mazāk, un bērni priekšlaikus pamet skolu, lai pievienotos bezdarbnieku rindām, kas ir visā kontinentā.
 

2011. gadā Eiropas Komisija ziņoja: Eiropā piektajai daļai jauniešu 15 gadu vecumā trūkst elementāru lasīšanas un rakstīšanas iemaņu, kas nepieciešamas darbaspēka tirgū. Korejā – 6%, Kanādā – 10%, Japānā – 14 procentiem. Pagājušajā gadā šos rezultātus apstiprināja arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījums par prasmi lasīt, rakstīt un rēķināt pieaugušo vidū 24 pasaules valstīs (Latvija gan nepiedalījās). Eiropa pētījumā uzrādījusi bēdīgus rezultātus, tālu atpaliekot no Japānas. Japānas iedzīvotāji šajās pamata prasmēs atzīti par visspējīgākajiem. Ziņojumā secināts, ka japāņi vecumā no 25 līdz 34 gadiem ar vidējo izglītību rakstītprasmes ziņā pārliecinoši pārspēj universitāšu absolventus tajā pašā vecuma grupā Spānijā un Itālijā.
 

Izskan sūdzības, ka mūsdienās bērniem rokraksti ir nekārtīgi, pavirši un grūti salasāmi
Satraucošās problēmas cēloņi tiek analizēti, taču loģiski, ka tās sākums ir skolā un rakstītprasmes izglītībā. Latvijā, par laimi, spēkā ir valsts noteikumi, kas paredz rakstītprasmes mācību jau sešgadīgiem bērniem. Ministru kabineta 2010. gada Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām nosaka, ka bērni pazīst iespiestos un rakstītos burtus, raksta burtus, vārdus un vienkāršus teikumus. Beidzot pirmsskolu, bērniem šo prasmju apguve ir nevis obligātais, bet gan vēlamais sasniedzamais rezultāts, jo bērnu attīstība šajā vecumā ir ļoti atšķirīga. Turklāt tiek ņemts vērā, ka rakstīšana ir pavisam jauns un samērā grūts darbības veids sešgadīgiem bērniem. Šajā vecumā vēl nav pietiekami attīstītas kustību koordinācijas un regulācijas spējas, kā arī roku, īpaši pirkstu, sīkā muskulatūra. Bērniem ir daudz zemākas darbaspējas, ātrāk iestājas nogurums.
 

Vecākā paaudze un pat skolotāji sūdzas, ka tagad skolēnu rokraksti ir nekārtīgi, pavirši, grūti salasāmi. Reti ir bērni, kuru rakstu darbi ir glīti, akurāti. Vieni tajā vaino ļoti straujo laikmetu, kas dzen cilvēkus dzīvot ātri un diemžēl virspusēji, kas arī izraisa nervozitāti un pat veselības problēmas jau agrā vecumā. Citi vainu noveļ uz mūsdienu tehnoloģijām – kāpēc domāt par rokraksta izkopšanu, ja datorrakstā par to nav jāuztraucas! Vēl citi cēloni saskata mācību programmā, proti, ka pietrūkst kādreizējo glītrakstīšanas stundu.
 

Pirkstu lokanībai ir tieša saistība ar smadzeņu attīstību
Glītrakstīšanas vingrinājumi paredzēti, lai kopīgi ar skolotāju mācītos pareizi sēdēt rakstīšanas laikā, pareizi turēt rakstāmrīku, papīru vai burtnīcu, rakstīt noteikta veidojuma alfabēta burtus un citas rakstzīmes, veidot saistīto rakstu. Protams, tā nesalīdzināmi labāk attīstās pirkstu muskulatūra nekā tad, ja tie slīd pa tastatūru, bet pirkstu lokanībai ir tieša saistība ar smadzeņu attīstību.

Paradoksāli, bet Latvijā glītrakstīšana nekad nav tikusi atcelta! Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem ir tikai mainīta tās mācību metodika. Iepriekš viena stunda nedēļā tiešām tika veltīta glītai rakstīšanai. Bet glīti rakstīt veselu stundu fiziski nav iespējams, tam var produktīvi veltīt 15–20 minūtes.
 

Tādējādi mūsu bērniem ir iespējas apgūt rakstīšanu un izkopt rokrakstu ne sliktāk kā iepriekšējām paaudzēm. Diemžēl tas ir teorētiski, jo šo vadlīniju praktiskā realizācija acīmredzot ir atkarīga no skolas un skolotājiem, tāpēc ļoti atšķiras.
 

Zviedri: nemocīsim bērnus!
Tikmēr vairākās citās pasaules attīstītās valstīs – arī ar augstu rakstītprasmi – apzināti sākuši atvieglot rakstīšanas mācību skolās, ņemot vērā jaunās datoru paaudzes intereses. 2007. gadā Zviedrijas pilsētā Piteo sāka pārdrošu eksperimentu – 1. klases skolēniem vairs nebija jāmācās rakstīt ar pildspalvu burtnīcās, jau kopš pirmās skolas dienas viņiem tika atļauts izmantot datora tastatūru. Bērni rakstīšanas iemaņu apgūšanai izmanto īpašu programmu, kas uz datora tastatūras drukāto tekstu pārvērš glītos, rokrakstam līdzīgos vārdos un teikumos.

Eksperimenta autori pamato: “Maziem bērniem ir vāji attīstīta sīkā pirkstu motorika, un mēs nevēlamies viņus bez vajadzības mocīt. Turklāt viņi jau ir ieradušies skolā ar labām priekšzināšanām datoru izmantošanā.” Zviedru skolotāji mēdz sūdzēties, ka bērni slikti raksta un nespēj noturēt pildspalvu rokā. Savukārt skolu medicīnas māsām arvien biežāk nākas sniegt palīdzību bērniem, kuriem neierastās slodzes dēļ pirkstos iemetas krampji un sāk sāpēt arī pārējie ķermeņa muskuļi.
 

Tradicionāli rakstošā civilizācija kļūšot par pagātni
Zviedru valodnieki vispār uzskata, ka tradicionāli rakstošā civilizācija jau tuvākajos gadu desmitos neizbēgami kļūs par pagātni un šis eksperiments ir pirmais priekšvēstnesis pilnīgai pārejai uz jaunu tehniskā veida rakstību. Pasaule pāries uz mutisku sazināšanās kultūru, vēstule kā komunikācijas veids izzudīs šā gadsimta laikā, un labāk tam sagatavoties jau laikus, apgalvo Upsalas universitātes lingvistikas un fonētikas profesors Svens Omans. Viņš šo situāciju salīdzina ar laiku, kad cilvēkiem kļuva pieejami pirmie kabatas kalkulatori. Pirms tam gandrīz visi bez grūtībām veica vienkāršas aritmētiskas darbības galvā, taču tagad to spēj lielākoties tikai vecākā paaudze.

Zviedru speciālisti turklāt saskata, ka jaunās datoru paaudzes atradināšanās no lasīšanas un rakstīšanas ar roku ir radniecīgi procesi, kas viens otru pastiprina.
 

Vācija un ASV – par vienkāršu rokrakstu
Ne tik radikāli, bet uz to pašu pusi velk arī vācu un amerikāņu pedagogi. Vācijas Nacionālā pamatskolas skolotāju savienība ir sākusi kampaņu par esošā saistītās rakstīšanas fonta (Schreibschrift) obligātas mācīšanas atcelšanu. “Tā ir pilnīgi nevajadzīga, apgrūtinoša tradīcija,” skaidro savienības priekšsēdētājs Ulrihs Hekers.
 

Patiesībā pašlaik vācu skolās bērni apgūst trīs dažādas saistītās rakstīšanas tradīcijas – fontus, kas ieviesti laikposmā no 1953. līdz 1969. gadam un nodrošina standarta sistēmu rokraksta izveidošanai. Taču īstenībā tie ir sarežģīti, novecojuši burtveidoli, ko mūsdienās praksē nelieto.

 

Hamburga 2011. gadā savās skolās veica radikālu pārmaiņu, ieviešot jaunu, vienkāršotu un vieglu fontu – Grundschrift (tulkojumā – pamata fonts). Patiesībā tas ir nosaukts par Hamburger Druckschrift, jo burti rakstāmi atsevišķi – kā drukātie, nevis saistītā rakstā. Tas gan nenozīmē, ka bērni vēlāk neiemācās tos savienot un izkopt rokrakstu. Skolotāju savienība tagad cīnās, lai šo vieglāko rakstāmvalodu ieviestu visās Vācijas skolās.
 

19 gadu veca meitene: "Es nelasu rokrakstu..."
Līdzīgu ceļu iet ASV, kur, pamatojoties uz valsts pamatskolas izglītības kopējo standartu ieteikumiem, gandrīz visos štatos saistītās rakstīšanas mācīšana vairs nav obligāta – atšķirībā no tastatūras apguves, kas ir iekļauta standarta mācību programmā. No 50 štatiem tikai saujiņa, tostarp Kalifornija, Masačūsetsa, Kanzasa, tomēr izvēlējās saglabāt tradicionālo saistītās rakstīšanas mācīšanu. Citi štati – Havaju salās, Indiānā – no tās atteicās pavisam nesen, 2011. gadā.

“Saistītajai rakstīšanai ir jāļauj mirt. Faktiski tā jau mirst, lai gan ir mācīta desmitiem gadu ilgi,” paziņoja Morgans Polikofs, Dienvidkalifornijas universitātes pedagoģijas profesora asistents. “Ļoti maz pieaugušo lieto saistīto rakstu ikdienas rakstīšanā. Lielākā daļa no mūsu komunikācijas tiek veikta ar tastatūras palīdzību, atlikusī – ar drukātiem burtiem.” Tieši pamatojoties uz to, ka 95% amerikāņu jauniešu lieto internetu un tastatūras pārzināšana viņiem ir būtiska, valsts izlēmusi par labu datoram, nevis rokrakstam.

Amerikāņu sabiedrība bija šokā no vienkāršas frāzes, kad pagājušogad tiesā par pusaudža Treivona Mārtina nogalināšanu viņa draudzenei, 19 gadus vecai lieciniecei lūdza nolasīt kādu vēstuli un viņa apmulsusi nomurmināja: “Es nelasu rokrakstu...” Tad – kurp ej, Amerika?

Mazā oāze – Valdorfa skola
Tiesa, kā vienmēr, ir izņēmumi. Pirms pāris gadiem amerikāņu prese rakstīja par paradoksu, ka daudzu Silīcija ielejas (Sanfrancisko līča rajons, kur atrodas slavenākie augsto tehnoloģiju uzņēmumi) milžu – Google, Apple, Yahoo – darbinieku bērni tiek sūtīti mācīties Valdorfa skolās, kur galvenie mācību līdzekļi ir viss cits, tikai ne tehnoloģijas; zīmuļi un papīrs, plastilīns un māls, adāmadatas utt. Izrādās, šeit visi ir pārliecināti, ka datori un skolas nav savienojamas – datori nomāc bērna radošo domāšanu, ķermeņa kustības, cilvēcisko saskarsmi un nedalītas uzmanības brīžus. Atbalsts šai pārliecībai ir rasts Valdorfa skolā. Kopš 1919. gada ir izveidots vairāk nekā 900 Valdorfa skolu 83 valstīs. Divas Valdorfa skolas strādā  arī Latvijā – Rīgā un Ādažos, ir arī daži bērnudārzi. Valdorfa pedagoģiju uzskata par visstraujāk augošo neatkarīgo izglītības kustību pasaulē.

Laikā, kad teju visas skolas dzenas piepildīt savas klases ar datoriem, jo to diktē mūsdienu prasības, Valdorfa skola atsakās no datoru lietošanas, uzskatot, ka bērniem ir jāveido kontakti ar reāliem cilvēkiem un reālu vidi, lai viņi izveidotu paši savu pieredzes pamatu. Cita starpā šeit liela uzmanība tiek pievērsta tieši rakstīšanas mācībai. Dvēseles attīstība, rakstot ar roku (Dženifera Krebina, 2009) – tā saucas viena no jaunākajām rokasgrāmatām Valdorfa pedagogiem, kuri savā darbā izmanto speciālu Vimalas alfabētu. Tas ir pedantiski izstrādāts tā, lai bērnā veicinātu neatkarīgu domāšanu, līdzsvaru, iecietību, intuīciju, cieņu, nodarbinātu gribasspēku un nostiprinātu, attīstītu viņa dvēseles spēku. Mācoties rakstīt zināmus burtus, var pat pārveidot personīgās īpašības.

Īpaša loma Valdorfa skolās ir arī rakstīšanas rīkiem. Pirmos burtus bērni velk ar krītiņiem: dabiskā bišu vaska krītiņiem, kantainiem krītiņiem un pirkstiņkrītiņiem. Vispirms ar krītiņiem mācās zīmēt formas – tas sagatavo gan burtu rakstībai, gan zīmēšanai, gan ģeometrisko formu izpratnei. Bērns apzinās, ka visu formu pamatā ir taisna un liekta līnija. Pēc krītiņiem seko zīmuļu tehnikas apguve. 3. vai 4. klasē bērniem māca rakstīt ar tintes pildspalvu un pat ar zoss spalvu – jo glīta rakstīšana ar tinti prasa lielu pacietību un vingrināšanos, un šīs rakstura īpašības ir vērts attīstīt ikvienam. Skolā lodīšu pildspalvu sāk lietot tikai 7.–9. klasē.
 

Valdorfa skolā nav līniju burtnīcu. Lai cilvēks veidotos patstāvīgs, lai viņam būtu pašam savs pamats zem kājām, skolēni mācās rakstīt bez kādas papildu, ārējas palīdzības. Viņi paši apgūst spēju noturēt iekšējo līdzsvaru – rakstīt taisni, glīti, starp rindām atstājot vienāda lieluma atstarpes.
 

Rakstīt ar roku nozīmē domāt
Lai gan daudzi pedagogi nesaskata rakstīšanā lielu jēgu, psihologi un neirozinātnieki protestē – pārāk agri to norakstīt kā pagātnes reliktu. Aizvien jauni pētījumi apliecina, ka saikne starp rokrakstību un plašāku izglītošanos ir ļoti dziļa. Bērni ne tikai daudz ātrāk iemācās lasīt, ja ir iemācījušies vispirms rakstīt ar roku, bet ir arī spējīgāki radīt idejas un atminēties informāciju. Svarīgi ir ne tikai – KO rakstām, bet arī – KĀ rakstām.

 

 Aizvien jauni pētījumi apliecina, ka saikne starp rokrakstību un plašāku izglītošanos ir ļoti dziļa. Bērni ne tikai daudz ātrāk iemācās lasīt, ja ir iemācījušies vispirms rakstīt ar roku, bet ir arī spējīgāki radīt idejas un atminēties informāciju. 

Rakstot ar roku, automātiski aktivizējas unikāls smadzeņu centrs, kura funkcijas vēl pilnībā nav atklātas. Katrā ziņā rakstīšana stimulē smadzeņu darbību tā kā nekas cits.
 

Par to pārliecinājās Indiānas universitātes psiholoģe Karina Džeimsa, veicot eksperimentu ar maziem bērniem, kuri vēl nebija sākuši mācīties rakstīt un lasīt. Viņa parādīja burtu un lūdza to attēlot vienā no trim veidiem: uzvilkt burtu pa punktotu līniju – gatavu šablonu, uzzīmēt to uz tīras, baltas lapas vai uzdrukāt datorā ar tastatūru. Pēc tam bērni tika ievietoti smadzeņu magnētiskās rezonanses aparātā, un attēlu parādīja atkal. Zinātniece atklāja, ka burta pavairošanas procesam bija liela ietekme. Kad bērni uzvilka burtu ar brīvu roku, pieauga aktivitāte viņu smadzeņu trīs rajonos: domāšanas, valodas un darba atmiņas. Turpretī bērniem, kas drukāja vai kopēja burtu, aktivitāte bija maznozīmīga. Citā pētījumā Džeimsa salīdzināja bērnus, kas rakstīja burtus, ar tiem, kas to tikai vēroja. Viņa secināja, ka tikai reāla piepūle – rakstot ar roku, nevis skatoties, kā to dara – iedarbina un stimulē smadzeņu aktivitāti.

 

Skolēnu un studentu darbi, kas iesniegti saistītā rokrakstā, parasti ir kvalitatīvāki un radošāki
Šis efekts darbojas vēl dziļāk par burtu atpazīšanu. Vašingtonas universitātes psiholoģe Virdžīnija Berningere pētīja 2.–5. klases skolēnus, kuri parādīja, ka burtu drukāšana uz papīra, saistītā rakstīšana ar roku un drukāšana uz tastatūras – visi šie rakstīšanas veidi – ir saistīta ar atšķirīgām smadzeņu darbībām. Rakstot ar roku, bērni ne tikai spēja uzrakstīt ātrāk un vairāk vārdu nekā ar datora tastatūru, bet viņi arī pauda vairāk domu, bija radošāki.

Vēl jaunāki pētījumi rāda, ka varētu būt pat atšķirība starp rakstīšanu ar drukātiem burtiem un saistīto rakstīšanu. Saistītā rakstīšana stimulē smadzeņu reakcijas un sinhronitāti starp kreiso un labo smadzeņu puslodi, kas nav novērots, ne rakstot drukātiem burtiem, ne drukājot ar tastatūru. Piemēram, atklāts, ka atsevišķi aleksijas (nespēja saprast, pazīt rakstu zīmes, lai gan burtus un vārdus saskata) pacienti nevar izlasīt drukātos burtus, bet saistītās rakstīšanas burtus atpazīst, un otrādi. Tas liek domāt, ka abas šīs rakstīšanas manieres aktivizē dažādus smadzeņu rajonus.

Pētnieki domā, ka saistītā rakstīšana stimulē vairāk saprast un iedziļināties saturā. To novērojuši arī daudzi pedagogi – skolēnu un studentu darbi, kas iesniegti saistītā rokrakstā, parasti ir kvalitatīvāki un radošāki nekā tie, kas rakstīti drukātiem burtiem. Nemaz nerunājot par datorā drukātajiem darbiem – parasti skolēni visu informāciju atrod internetā, taču īpaši neiedziļinās tajā, vairāk strādājot ar kopēt – ielīmēt metodi. Tad paveiktais ne vienmēr ir kvalitatīvs un skolēna attīstībai labvēlīgs, to var pateikt arī pēc viņu valodas, kas kļuvusi vienkāršota, pārāk lakoniska.

Rakstības apguve nav vienkāršs runas pārnesums rakstu zīmēs. Tā ir prāta darbību virkne, kuru pamatā ir komplicēti psihiskie procesi – runas fonemātiskā uztvere, skaņu analīze un sintēze, redzes un kustību analizatoru saskaņota darbība. Tas ir psiholoģisks, sociāls un lingvistisks daudzpakāpju process, un visos tā posmos ir svarīgi vienlaikus pievērst uzmanību gan teksta saturam, gan pareizrakstībai un rakstīšanas tehnikai.

Apgūstot rakstītprasmi, tiek veicināta skolēna prāta, jūtu un gribas – skolēna kā personības – attīstība vienotībā.
 

Rakstīšana: nepieciešamība un terapija
Taču ne tikai skolas gados rakstīšanai ar roku ir labvēlīga ietekme, arī pieaugušajiem tā sniedz lielu labumu. Datora raksts gan varētu būt ātra un produktīva alternatīva rokrakstam, taču šī pati prasme samazina mūsu spējas apgūt jaunu informāciju. Rakstot ar roku, ne tikai ātrāk iemācās burtus, no tā ir labums arī atmiņai un mācību spējām kopumā, un, kā zināms, mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Amerikāņu psihologi Pema Millere un Daniels Openheimers nesen atklāja: gan laboratorijas apstākļos, gan īstajās klasēs studenti labāk apgūst mācību vielu, kad veic pierakstus ar roku, nevis drukā datorā. Rakstīšana ar roku ļauj labāk galvā apstrādāt lekcijas saturu un to pārstrukturēt – šis atspoguļošanas un prasmīgas apiešanās process var sekmēt labāku izpratni un iekodēšanu atmiņā.

Daudzi speciālisti norāda, ka labi apgūta saistītā rakstīšana patiesībā ir ātrāka par datora druku un tās funkcionalitāte nav apstrīdama.

Rakstīšana ar roku palīdz pieaugušiem turpināt attīstīt ne vien prātu, bet arī savas personības īpašības. “Tā kā aizvien vairāk cilvēku zaudē rakstīšanas iemaņas un pārceļas pie datora, viņu rakstīšanas ar roku pārkvalificēšana varētu būt noderīgs kognitīvais (izziņas) vingrinājums,” uzskata Djūka Smadzeņu zinātņu institūta neirozinātnieks Murali Dorēveimijs. “Daži pacienti gadiem ilgi raksta dienasgrāmatu, un var redzēt dramatiskas pārmaiņas rokrakstā no tā laika, kad viņiem bija 55 gadi, un tagad, kad ir 70 gadi.” Tieši tāpēc daļai ārstu neiroloģisko traucējumu pacientu rokraksta analīze kalpo par vienu no diagnostikas rīkiem.

Rakstīšana ar roku jau pasen atzīta par lielisku pašterapijas veidu, kas efektīvi palīdz dziedēt emocionālas traumas un virzīties uz priekšu. Nemaz nerunājot par lauztas sirds dziedēšanu, kur padomu rakstīšanā sniedz katrs sevi cienošs sieviešu žurnāls. Zinātniski pētījumi apliecina labvēlīgu ietekmi arī smagu slimību gadījumos. Piemēram, kāds pētījums ar vēža pacientiem rāda, ka rakstīšana stimulē viņu smadzeņu rajonus, kas atbild par apmierinājumu ar emocionālu atbalstu, turklāt samazina fizisko simptomu izpausmi, liek retāk apmeklēt ārstu šīs slimības sūdzību sakarā un vispār uzlabo dzīves kvalitāti. Pētījumā ar vienu rakstīšanas reizi pietika, lai vairāk nekā puse tā dalībnieku izjustu būtisku uzlabojumu pat līdz trim nedēļām.

 

Jauna ēra, jauns hobijs!
Iespējams, zemapziņā mūsu rokai jau pietrūkst gadsimtiem ierastās rakstīšanas kustības, un intuitīvi meklējam iespējas to nodrošināt. Varbūt tāpēc pēdējā laikā daudzi sevī sajūt ne vien mākslinieka tieksmes, bet arī kaligrāfa aicinājumu. Kaligrāfija – māksla skaisti un skaidri rakstīt rokrakstā – ir atkal nākusi modē. Arī Latvijā var atrast jau desmitiem kursu un nodarbību piedāvājumu. Bezmaksas darba lapas var izprintēt no šīs mājas lapas.
 

Piemēram, grafikas darbnīcā Galerijā Centrs kaligrāfija ieviesusies gandrīz nejauši. “Vērojot, kā dalībnieki paraksta tikko tapušos estampus darbnīcā, jo īpaši jaunākie – rakstīja labi, tikai nevarēja taisni uzrakstīt –, radās doma piedāvāt glītrakstīšanu,” stāsta grafiķe Elīna Elere, kas vada kaligrāfijas nodarbības. “Bet iznāca tā, ka pirmais dalībnieks bija IT speciālists, kas vēlējās trenēt roku skaistās mākslas – kaligrāfijas – jomā! Jo ikdienā vispār raksta ar roku reti. Sanāca labi! Tad arī pamazām citi dalībnieki sāka interesēties”.
 

Grafiķe atzīst, ka glītā rakstīšana, neraugoties uz to, ka ir grūta, patīk gan bērniem, gan pieaugušajiem. “Pieaugušie parasti ir pārsteigti par savu varēšanu. Piedāvāju izmēģināt dažādu veidu spalvas, un pašiem par pārsteigumu dalībnieki uzzina, ka rakstīt ar smalko, mazo spalviņu ir ļoti patīkami!” Savukārt bērni nodarbības laikā kļūst organizēti un nopietni pievēršas darbam. “Bērniem mainās apkārtējās darba vides uztvere – saprot, ka ir jāorganizē sava darba vieta. Tušas spalva jāiztīra, jo rakstām klasiski, ar tušu, nevis uzpildāmām spalvām. Jā, puikām patīk pat vairāk nekā meitenēm, apbrīnojami!” pārsteigta Elīna. “Pēc tam arī rokraksts mainās, jo, ar spalvu velkot, jāievēro, kā to burtu uzzīmēt, un tas jau paliek atmiņā, to var redzēt, kad citu reizi paraksta estampus. Izkopj uzmanību, toleranci pret apkārtējo pasauli un cieņu pret sevi, savu veikumu.” Grafikas darbnīcas vadītāja Ieva Helmūte piebilst: “Kaligrāfija nenozīmē tikai glīti rakstīt, tas nozīmē – iemācīties rakstīt, koncentrējot domas un nesasprindzinot ķermeni”. Tāpēc liela uzmanība tiek pievērsta pareizai, veselībai draudzīgai ķermeņa pozai, sēžot un rakstot. Lai bērni pierastu pareizi sēdēt – taisnu muguru, nodarbībās pat izmanto dēļus.
 

Kaligrāfija piesaista arī ar savu eksotiku, jo kopš seniem laikiem īpaši izkopta tā ir austrumu zemēs. Iemācīties uzvilkt ķīniešu, japāņu hieroglifus vai indiešu rakstu zīmes ir ne vien izaicinājums, bet arī ļoti izzinošs un sevi bagātinošs process. To apstiprina pat zinātnieku pētījumi. Šovasar grafikas darbnīcā pat tika sarīkota japāņu kaligrāfijas meistarklase, ko vadīja viesis no Japānas Tengyo Kura. “Tengyo ļāva ielūkoties pasakaini interesantā pasaulē,” stāsta Elīna Elere. “Katrs dalībnieks varēja uzzīmēt vārdu, ko pats izvēlējās, un uzzināja, kā ērtāk turēt otu, lai izteiksmīgi uzrakstītu vēlamo tekstu.”
 

Smadzeņu darbības stimulēšana, gribas treniņš, telpas un estētiskā izjūta – tās ir tikai dažas vērtības, ko cilvēka personība iegūst, rakstot ar roku, un kā trūkst, drukājot ar tastatūru.

 

Inguna Mukāne, žurnāls "Patiesā Dzīve"

Avots: www.kasjauns.lv