Cik gudrs ir daudzbērnu ģimenes bērns? Mīti un fakti

Mammas mēdz būt pārliecinātas: „Ja bērnu starpā sākas cīņa, daudz nenoskaidroju, kurš vainīgs, dabū visi pēc kārtas – tad viņi saprot, ka kārtībai jābūt un jāklausa...”

Tā ir daudzbērnu ģimenes ikdiena nekā pārsteidzoša. Tomēr – tas atstāj zināmas sekas.
Interesi izraisa kāds pētījums, kurā izteikts apgalvojums: „Jo vairāk bērnu ģimenē, jo zemāks katra nākamā bērna intelekta rādītājs (IQ).” Šo izlasot, daudzi varētu sākt protestēt – nē, tā nu gan nav taisnība, manā ģimenē tā noteikti nav! Varētu iebilst, ka tas ir tikai viens pētījums, kas veikts jau sen, un vispār tie ir bijuši karavīri... Tomēr fakts paliek fakts – tika izpētīti 386 114 Holandes jauniešu – karavīru – intelekta koeficienti (Belmont, Marolla, 1973), un secinājums bija šāds: jo lielāks bērnu skaits ģimenē, kurā viņš audzis, jo zemāks intelekta rādītājs konkrētajam jaunietim. Rezultātus interpretējot, tos saistīja ar “intelektuālo klimatu” ģimenē.

Kā veidot bērna uzticēšanos

Paraudzīsimies, kas tad īsti notiek ģimenēs, kurās bērnu skaits ir trīs un vairāk.
Skaidrs ir viens – ļoti nozīmīgs ir laika periods līdz triju gadu vecumam, kad veidojas bērna uzticēšanās pasaulei un citiem cilvēkiem, uzdrīkstēšanās un ticība, ka es varu.

Pētījuma autori ieteica palielināt laika intervālu starp bērnu piedzimšanu, uzskatot, ka tikai tādā gadījumā būs iespējams katram nākamajam bērnam pievērsties ar pilnu atdevi, veltot viņam pietiekamu uzmanību

Svarīgi ir palīdzēt bērnam noticēt – ja būs bīstamas situācijas, tieši vecāki vai pieaugušie, kas ir vistuvākie cilvēki ģimenē, palīdzēs un būs tuvumā. Var gadīties, ka bērnam ir cita pieredze – dažreiz vecāki viņu ir atbalstījuši, bet citreiz viņiem nav bijis laika… Varbūt viss mainījās, kad ģimenē piedzima vēl viens brālītis vai māsiņa, tad visa uzmanība tika mazajam, bet vecākais pēkšņi „kļuva liels” – pēc vecāku pārliecības. Arī pieaugot šāds pusaudzis, jaunietis jūtas nedroši, viņš bieži meklē kādu, kam pieķerties, iesaistās pusaudžu grupējumos vai agri sāk attiecības ar pretējo dzimumu.

Ja mazie aug savā vaļā

Vēl bēdīgāka ir situācija, ja bērni aug „savā vaļā”, attīstās, kā prot. Viņi agri paši iemācās tikt galā ar problēmām un necer uz vecāku mīlestību, jo tādu nav saņēmuši. Viņi tiek atstumti arī tad, ja dzīvo ļoti pārtikušā ģimenē. Lai mūs nepārsteidz, ka pusaudžu vecumā bērni ar šādu pieredzi jūtas tik pašpietiekami, ka neko nevēlas darīt vai nereti ir gatavi pārkāpt normas vai pat likumus. Un tad vecāki nevar saprast, kas ar bērnu notiek – kāpēc viņš izvēlas draugus uz ielas, kāpēc šie jaunieši iepazīst vieglās narkotikas un jautrību atrod alkoholā, kāpēc viņu neinteresē grāmatas, kāpēc meitenēm ir noslēpumi no mammas, kāpēc bērns nestāsta neko par sekmēm skolā, kā tas notiek, ka ir iespējama agra grūtniecība...

Starp bērniem jāpalielina vecuma starpība

Varam apgalvot, ka ir pietiekami pētījumi par to, kā raksturot bērnus pēc viņu statusa ģimenē. Pirmie un arī vienīgie bērni ģimenē visbiežāk ir „zvaigznes”, kuriem uzmanības ir bijis pietiekami, lai mirdzētu... Viņi ir tikuši apbrīnoti un mīlēti, arī pieaugot gatavi tiekties pēc sasniegumiem un iet uz „lielām uzvarām”. Vidējie bērni ir iemācījušies būt par kompromisa meistariem, jo viņiem allaž jāprot sadzīvot ar visiem, tomēr nereti viņi nejūtas tik vērtīgi, cik vecākie, vai tik mīlēti, cik jaunākie. Bet jaunākie ir sirsnīgi un vienmēr drīkst būt bērni un atļauties haosu.

Atcerieties, nekas pasaulē – ne darbs, ne izklaide – nav svarīgāks par jūsu bērnu.

Kas attiecas uz intelekta rādītājiem – pētījuma autori toreiz ieteica palielināt laika intervālu starp bērnu piedzimšanu, uzskatot, ka tikai tādā gadījumā būs iespējams katram nākamajam bērnam pievērsties ar pilnu atdevi, veltot viņam pietiekamu uzmanību.

Padomi vecākiem

Vai ir iespējams arī jaunāko „ģimenes mīluli” motivēt nopietniem sasniegumiem? Vai iespējams mazināt pirmā vai vienīgā bērna egocentrismu, snobismu un attīstīt pozitīvas komunikācijas prasmes? Vai iespējams atgūt kontaktu ar savu pusaudzi, kas apjucis vilinošos piedāvājumos un sekmēt viņa, nevis vecāku motivāciju gūt labas sekmes skolā? Protams, tas ir mūsu spēkos un interesēs.

Tāpēc laimīgie vecāki, kuriem ir daudzbērnu ģimene, lūdzu, esiet gatavi:

• veltīt īpašu laiku katram bērnam atsevišķi, informējot par to, kad būs tikai viņa kopīgais laiks ar mammu vai tēti;
• ja radusies konfliktsituācija, noteikti noskaidrojiet, kurš no bērniem to ierosinājis, un pārrunājiet ar viņu individuāli, kas darīts nepareizi un kā to mainīt citā reizē;
• radiet bērnos pārliecību, ka jūs vienmēr palīdzēsiet atrisināt problēmas un atsauksieties uz viņu aicinājumu pēc palīdzības;
• atcerieties: nekas pasaulē – ne darbs, ne izklaide – nav svarīgāks par jūsu bērnu;
• izvirziet vienādas prasības visiem bērniem un sadaliet pienākumus un „apbalvojumus” vienlīdzīgi;
• nodrošiniet katra bērna iespējas attīstīt intelektu, kopīgi lasot grāmatas, apmeklējot teātri un kino, spēlējot prāta spēles kopā ar pieaugušiem;
• rosiniet bērnu iztēli zīmējot, veidojot un kopīgi pārrunājiet rezultātus, jo tā attīstīsiet viņu abstrakto domāšanu;
• noskaidrojiet katra bērna spējas un intereses, nevis jūsu izvēlētās – mūzika, sports vai māksla – un sekmējiet to attīstīšanu;
• runājiet, sportojiet, dziediet, fotografējiet vai brauciet ceļojumos kopā ar bērniem;
• radiet droša pamata izjūtu ģimenē katram bērnam, atbalstiet un mīliet katru atsevišķi, nevis visus kopā.

Materiāla tapšanā izmantotā literatūra:
Boulbijs Dž. Drošais pamats. R.: Rasa ABC, 1998.

Autore: Ineta Tunne, Dr. psych., Mag.  paed.