Es mīlu tevi (Raiņa dzeja par mīlestību)

Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti mīl,
Kā rudens sauli.

Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti mīl,
Kā rudens sauli.

Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausis,
Kā stars mīl aci,
Kā puksties tavu sirdi mīl –
Es mīlu tevi.
/Rainis/

***

Mēnestiņš
Brīnumbāls un kluss un kaunīgs
Mēnestiņš ap zemi staigā,
Simtiem mūžu viņš jau staigā
Brīnumbāls un izdēdējis.

Brīnumbāls un kluss un kaunīgs
Mēnestiņš ap zemi staigā,
Simtiem mūžu viņš jau staigā
Brīnumbāls un izdēdējis.
Viņš pie skaistās zemes saistīts
Neirstošām mīlas saitēm,
Stiprais dievs pat nespēj atraut
Mēnesi no skaistās zemes.
Nežēlīgā, skaistā zeme
Viņu valda gudros valgos:
Nelaiž tuvu, nelaiž projām
Brīžiem glaima, brīžiem ļauna.
Kad ir ļauna skaistā zeme,
Bālais puisīts bālst līdz nāvei,
Bālst līdz nāvei, dilst un iznīkst
Neizdomajamās sāpēs.
Tad ir atkal zeme laba,
Bālais puisīts atdzīvojas,
Tā jau mūžam skaistā zeme
Moca bālo mēnestiņu.
Skaistā zeme bālo puisi

***

Skaistā zeme bālo puisi
Vienmēr zemo, vienmēr moca,
Pate dej ap lepno sauli,
Bālais puisīts līdzi lēkā.
Bet ar' bālais, klusais puisīts
— Tā es dzirdu ļaudis sakām —
Tuvojoties skaistulītei
Gan pamazām, gan ar bailēm.
Kad viņš nespēs vaira valdīt
Savu jūtu, savas mīlas,
Pasauls ēka drupās kritīs,
Viņiem abiem vienojoties.
/Rainis/

***

Sarkanās lūpiņas
Meitenes lūpiņas,
Sarkanās lūpiņas
Sapinī redzēju
Pretī man mirdzot.

Meitenes lūpiņas,
Sarkanās lūpiņas
Sapinī redzēju
Pretī man mirdzot.
Sarkanās lūpiņās
Visa zemes laimība
Rādījās brīnišķi
Salieta iekšā.
Ap viņām lūpiņām,
Sarkanām lūpiņām,
Dīvaina burvība
Lidoja vistim. —
Uz viņām lūpiņām
Prāti un dvēsele,
Katra dzīsliņa
Rautin rāvās.
Sarkanās lūpiņas —
Kas viņas iegūtu,
Tam būtu mūžīgi
Mūžīgi diezgan!
/Rainis/

***

Es tevi turēju
Es tevi turēju
Raujošās rokās,
Siltās krūtis
Uz siltām krūtīm.
Es tevi turēju
Raujošās rokās,
Siltās krūtis
Uz siltām krūtīm.
Iz tavām krūtīm
Tekoša uguns
Strauji tecēja
Uz manām krūtīm.
Tekoša uguns
Sūrst man vēl krūtīs,
Sirds man izkalta
No viņas uguns.
/Rainis/

***

Mani maza meitiņa
Mani maza meitiņa
Bēga kā stirniņa,
Mani maza meitiņa
Bēga kā stirniņa,
It kā es kostu,
Kā meža tēvains.
Stirniņa pierada:
Glaužas un mužojas;
Nu pati stirniņa
Kož kā vilciņš.
/Rainis/

***

Vai manu dieniņu,
Ko lai daru?
Tavas kvēļu mutītes
Deg manā vaigā!
Sārtrozīt, sirsniņ,
Saki, ka dusot
Iedzēla dūkodams
Dižais dundurs.
/Rainis/

***

Mīla, mīla, nikna mīla
Apvainota, atraidīta —
Es aiz sāpēm zaļus kokus
Ar saknēm izrāvētu,
Es iz krūtīm sirdi plēstu, —
Ak, ja izplēst spētu vien!
/Rainis/

***

Sirds man tik līksma,
Sirds man tik pilna,
Es visu pasauli
Mīlēdams apskautu.
Satiku, apskāvu
Mīlamo meitiņu,
Domāju apskāvis
Pasauli plašo.
/Rainis/

***

Plaukstošas rozītes sārtais vaigs
Mīlīgi, bailīgo lūko
Cauri tumši zaļajām lapām
Svešā pasaulē ziņkārīgi.
Bez laika nemīļa roka plūc
Rozīti, cerības pilnu —
Nespēja krāšņi plaukt un ziedēt,
Dzīvi baudīt un mīlestību.
/Rainis/