Trīs gadi – dzimst bērna personība

Trīsgadniekam gribas, lai par viņa darbošanos apkārtējie priecājas. Tas ir laiks, kad bērnā sāk veidoties mērķtiecība, patstāvība, kad uzmanība jāpievērš visām bērna attīstības sfērām – gan pašapziņas veidošanai, gan fiziskajai, intelektuālai, emocionālai un uzvedības attīstībai. Un liels palīgs un atbalsts šajā laikā var būt tieši bērnudārzs, vide, kurā bērnam ir iespējas kopā ar citiem vienaudžiem un mīļām audzinātājām vispusīgi attīstīties.

Lai niķi pārvērstos par stiķiem, mēs, darbojoties ar bērniem, audzināšanas procesā izmantojam Dž.Grejs piecus pozitīvās audzināšanas principus. Ja tiem vēl piekrīt vecāki un ievēro tos mājās, tad tie noteikti palīdzēs jūsu bērniem rast spēku stāties pretī dzīves grūtībām un attīstīt visu savu iekšējo potenciālu.

Ja bērni netiek kaunināti vai sodīti, viņiem paveras iespēja apgūt ļoti svarīgu mācību – spēju mīlēt sevi pašu un samierināties ar savām nepilnībām.

Tu vari būt atšķirīgs 

Katrs bērns ir unikāls, vienreizējs, neatkārtojams, katram ir savas vajadzības, dotības un spējas. Zēni ar savām vajadzībām atšķiras no meitenēm un otrādi. Katram bērnam var būt savas īpatnības, kā viņš uztver informāciju, kā to apgūst. Katram ir savs temperaments, temps, kādā viņš veic uzdevumus. Katrā bērnā neapšaubāmi ir kāds no intelekta veidiem. Audzinātāja un vecāku ticība, izpratne, ka bērna vājības var radīt spēku, trūkumi – spējas, ļauj bērnam būt tādam, kāds viņš ir.
 

Tu vari kļūdīties

Visi kļūdās un tas ir dabiski un normāli. Kļūdoties mums, lielajiem, svarīgi būtu atzīt savas kļūdas, atvainoties, ja nepieciešams. Vērojot mūsu attieksmi, bērns pamazām iemācās atbildēt par savām kļūdām. “Bērni ierodas šai pasaulē, apveltīti ar spēju mīlēt vecākus, taču viņi nemāk mīlēt sevi un piedot sev. Viņi iemācās mīlēt sevi, izjūtot vecāku attieksmi un to, kā vecāki reaģē uz viņu kļūdām. Ja bērni netiek kaunināti vai sodīti, viņiem paveras iespēja apgūt ļoti svarīgu mācību – spēju mīlēt sevi pašu un samierināties ar savām nepilnībām.” /Dž.Grejs/
 

Tu vari paust negatīvas emocijas 

Nereti nākas dzirdēt: “Neraudi, tu taču esi puika. Nedusmojies, nav labi dusmoties. Nebaidies, tu jau esi liels. Nesatraucies, būs jau labi, u.c.” Taču par visu svarīgāk bērnam ir izteikt savas emocijas, lai cik negatīvas mums, vecākiem, tās neliktos. Visas emocijas ir normālas un dabiskas, par tām nekad nav jākaunas. Mēs palīdzam bērnam tās izpaust, atrodot tām piemērotu veidu un brīdi. Ja bērns iemācās izpaust savas negatīvās emocijas, viņš apgūst patstāvību un attīstās par spēcīgu individualitāti. Atpazīstot savas emocijas, bērns izprot savu jūtu pasauli, tādejādi attīstot savu pašapziņu.

Ja senāk bērni jutās vairāk ierobežoti, vairāk tika “salauzta” viņu griba, tad viena no mūsdienu lielākajām problēmām – bērniem tiek dota pārāk liela vara.

Tu vari gribēt vēl 

Konsultējot pieaugušos, bieži nākas sastapties ar viņu grūtībām – paprasīt, palūgt, pavaicāt. Vīram grūti pavaicāt sievai par viņas norūpējošos izskatu pēdējā laikā. Sievai grūti paprasīt vīram palīdzību pieskatīt bērnus, kad jūtas nogurusi. Citiem savukārt grūtības sagādā priekšniekam palūgt brīvdienu vai algas pielikumu. Droši vien kādreiz esi dzirdējis pārmetumu: „Esi pateicīgs par to, kas tev ir”. Bērns, kurš dzird šādus vārdus, izjūt vecāku neapmierinātību, saprot, ka nedrīkst gribēt vairāk. Mēs nelūdzam, neprasām, jo bail, ka izdzirdēsim mūžīgo NĒ. Bērni nezina, cik viņi var atļauties, un tas ir dabiski. Svarīgi ir bērnam mācēt šo NĒ pateikt pozitīvi, bez dusmām, aizvainojuma, parādot arī lietas, ko viņš tajā brīdī var gribēt tā, lai bez liekiem pārdzīvojumiem viņam nezustu vēlme gribēt vēl. Ļaujot savam bērnam prasīt vēl, mēs dāvājam viņam mērķtiecību un spēka apziņu.
 

Tu vari teikt “nē”, tomēr noteicošais vārds ir mammai, tētim, audzinātājam

Ja senāk bērni jutās vairāk ierobežoti, vairāk tika “salauzta” viņu griba, tad viena no mūsdienu lielākajām problēmām – bērniem tiek dota pārāk liela vara. Vecāki apzinājušies, ka bērnam jāaug kā individualitātei, bērniem jādod brīvība, taču vecāki aizmirsuši saglabāt savu varu. Ja vecāki nezaudē vadību, viņi ar labiem panākumiem var dot bērniem vairāk varas. Ļaujot bērniem teikt “nē”, viņiem paveras iespēja izpaust savas izjūtas, apjaust, ko viņi vēlas, un tad pielāgot bērna vēlmes reālai situācijai, iespējamiem resursiem, vecāku vēlmēm, liekot arī bērnam domāt, saprast un uzņemties atbildību.