Princešu sindroms bērnībā jeb audzinu meitiņu

Tradīcija, ka jaundzimušo ģērbj noteiktas krāsas drēbītēs vai sūta krāsainu ziņu radiem un draugiem vēstot, vai ģimenē ienācis puika, vai meitenīte, nav tukši nieki. Iedomāsimies paši sevi mirklī, kad gadās paturēt rokās kādu jaundzimušo. Lielākā daļa, neatkarīgi no dzimuma, acīmredzot secinās, ka atšķirīgi izturas pret maziem zēniem un meitenēm.

Pavēro vīriešus saskarsmē ar zīdaiņiem, — teju vai katrs uzmetīs puišeli gaisā, bet meitenīti uzdrīkstēsies mest retais, ja nu tāds, kam pašam meitas... Zēnus bužinām enerģiskāk, toties pret meitenītēm esam maigāki. Zēniem pērkam tos interesējošās mantas, bet mazajām lēdijām — pavisam citas. Pat grabuļus veikalā izvēlamies atšķirīgās krāsās.

Tas ir normāli, ka mazai meitenei patīk spīgulīši, pušķīši un rozā krāsas, jo īstenībā tā ir sakāpināta sievišķības iezīme, bērns grib visu izmēģināt, lai atrastu savu intensitātes pakāpi, kas pašai liksies visatbilstīgākā.

Tā izpaužas tradīcijas — mēs esam apguvuši dzimumu stereotipu un rīkojamies saskaņā ar to. Savukārt mūsu rīcība un izturēšanās darbojās kā zīmju sistēma, ko sagaidām no katra dzimuma, un bērniņš jau kopš dzimšanas saņem signālus, ko no viņas vai viņa gaidām, un iemācās atbilstīgi reaģēt.
Šis atklājums vēlreiz apliecina, cik liela loma bērna audzināšanā ir mūsu attieksmei pret bērnu un tam, ko no tā sagaidām. Bez valodas un pārliecināšanas mazulis agri vai vēlu atbildēs mūsu uzstādījumam. Turklāt vēlams, lai šis uzstādījums atbilstu sabiedrībā pieņemtajam, lai bērniņš augot un kontaktējoties ar citiem nejustos atšķirīgs, kas mazam bērnam nereti rada sajūtu, ka viņa vai viņš ir nepareizs, nemīlams un tāpēc nepieņemts. Citiem vārdiem sakot, lai attīstītu pašcieņu un paštēls būtu pozitīvs, mazulim jājūt piederība — ģimenei, savam dzimumam, sabiedrībai, kurā viņš uzturas (ģimene, draugu bērni vai bērnudārzs).

„Esmu Elizabetes mamma Janīna. Rakstu jums, jo vēlos noskaidrot, kā īsti ir ar tām princesēm. Meitiņai 2,5 gadiņi, viņa ir gluži vai uzburta uz lellītēm un krellītēm. Pārģērbjas vairākas reizes dienā, tā sakot, pucējas. Man šī rozā krāsa uzdzen šermuļus. Vienmēr mēģinu viņai dāvināt kādu oriģinālāku mantu, bet draugi un radi vienmēr uzdāvina kaut ko bezgaumīgu, vēl vairāk rosinot bārbiju, kosmētikas un rotaslietu māniju. Janīna”

Lūk, arī Janīna redz, ka mazā Elizabete par katru cenu grib būt princese, jāatzīmē, īstajā vietā un laikā, nevis TV princešu šovā, kad šo vēlmi mēģina realizēt par vēlu un publiski, kas savā ziņā ir kā skaļš kliedziens pēc mīlestības, uzmanības un sajūtas, ka esi kādam kas sevišķs. Labāk šo pārliecību sniegt pareizā laikā, — kā to aicina darīt Elizabete.
Gribu Janīnu mierināt, ka šķebīgā rozā krāsa ir gana laba gaume mazai meitenītei. Ja Janīna neliegs Elizabetei izmēģināt to, kas ir šim vecumam atbilstīgs un kas veido gaumi, tad, meitiņai pieaugot, viņu abu gaumes būs visai līdzīgas. Turpretī, ja mamma liegs un kritizēs, Elizabetei būs kauns no savām vēlmēm, un tad arī vēlāk (ap gadiem 20–25) būs grūti pieņemt Janīnas gaumi.

Būtu pretdabiski, ja mazai meitenītei būtu pieaugušas sievietes gaume, tā kā tas ir normāli, ka mazai meitenei patīk spīgulīši, pušķīši un rozā krāsas, jo īstenībā tā ir sakāpināta sievišķības iezīme, bērns grib visu izmēģināt, lai atrastu savu intensitātes pakāpi, kas pašai liksies visatbilstīgākā.

Maza meitenīte pamatoti grib justies kā princesīte, jo pieaugušai viņai biežāk būs jābūt pelnrušķītei un pārvērsties varēs tikai ballē. Bet spējai pārvērsties jābūt, citādi dzīve neliksies skaista. Šī spējas rašanās ir vecāku rokās, ļaujot izdzīvot princesītes lomu – sevišķās, lolotās, apbrīnotās lomu, lai pieaugusi meitiņa nejustos nenovērtēta, sabijusies un nedroša. Katra meitenīte ir maza princesīte, kas pamazām izaugs par labsirdīgu, strādīgu un iejūtīgu Pelnrušķīti, bet ne otrādi.