Vai drīkst lamāties, bradāt par dubļiem, spēlēties ar ēdienu? Ko neļaut bērnam
Vai bērnam atļaut spēlēties ar ēdienu, lietot kādu lamuvārdu, bradāt pa dubļiem? Vecāki itin bieži nonāk tamlīdzīgu jautājumu priekšā. Un ja aizliegt, tad kā to labāk darīt? Atbild psihoterapeite Anita Plūme.
Mazulītis vāc zarus
Pastaigājoties meitiņa vienmēr vāc akmentiņus un zarus. Ja atrod
kādu lielāku, vispār neizlaiž no rokām. Staigā diezgan stabili, bet
gadās arī paklupt. Bet zars taču var iedurties un savainot. Aizveru
acis un atļauju.
Staigāšanas sākums ir jauna ēra bērniņa attīstībā, jo viņa vai viņš
nu var patstāvīgi pārvietoties, izjust kustību brīvību un vispār
redzēt pasauli ap sevi no cita skatpunkta. Tam līdzi nāk arī
precīzāka kustību koordinācija, spēja precīzāk pārvietot un satvert
priekšmetus. Jaunās iemaņas gribas pilnveidot, turklāt tās ir ļoti
piemērotas pasaules izpētē un izzināšanā. Tādēļ mazuļi šajā laika
posmā vāc dažādus priekšmetus, mēģina tos satvert un pārvietot. Tas
ir tik aizraujošs un jauns piedzīvojums, ka iztraucēt vai atturēt
no tā praktiski nevar. Un arī nevajag, jo mazais praktizējas
dažādās iemaņās.
Ja jums šķiet, ka bērniņš satver kaut ko bīstamu, ir vairāki
varianti, kā rīkoties.
Pirmais — paslavējiet par sasniegto un lūdziet
jums atdot ieguvumu, bet neņemiet ar spēku, jo tad mazais cīnīsies
pretī. Pierunājiet, bet vēl labāk — pārvērtiet to rotaļā,
samainoties ar ieguvumiem.
Otrais — esiet līdzās mazulim un uzmaniet viņa
pārvietošanos, lai bīstamais priekšmets būtu jūsu kontrolē.
Trešais — vispirms paslavējiet par sasniegto, pēc
tam mēģiniet paskaidrot, ka šis priekšmets nu jānoliek un jāmeklē
kaut kas jauns, tādējādi mēģinot pārliecināt, ka šo labāk neņemt.
Esiet gatavi, ka cietīsiet fiasko un paskaidrojumu vajadzēs
atkārtot vēl un vēl.
Vai atļaut lietot
lamuvārdus?
Mans bērns atkārto gan labos, gan sliktos vārdus. Ģimenē lamuvārdus
nelietojam. Pats jocīgākais, ka slikto vārdu lietojums ir gandrīz
vietā, pārsvarā dusmīgajās reizēs. Nevaru saprast, kā reaģēt.
Citreiz dusmojos un saku, ka man nepatīk, bet citkārt nodomāju, ka
vēl maziņš, un nepievēršu uzmanību. Tomēr sirds dziļumos vienmēr
apvainojos.
Bērni, ik dienu un ik mirkli vērojot savus vecākus, mācās no
pieaugušajiem, kas un kā dzīvē darāms, kad un kā reaģēt uz
notiekošo. Sākumā mazais cilvēciņš cenšas redzēto atdarināt, gluži
kā zīdaiņa vecumā, kad imitēja māmiņas smaidu vai sejas šķobīšanu.
Arī tagad notiek tas pats, tikai jau izsmalcinātākā formā — tiek
atdarināta runa, žesti, specifiskas kustības. Vecumā līdz trim
gadiem liela nozīme ir vārdu atdarināšanai, intonācijas
atkārtošanai un nepazīstamu vai emocionāli nozīmīgu vārdu
lietošanai. Tie ir gan mīļvārdiņi, gan, protams, arī dusmīgie un
rupjie vārdi, jo tajos pieaugušie ieliek lielu emocionālo lādiņu.
Nereti gadās, ka mazais nejauši izdzird pieaugušos lietojam kādu
rupju vārdu. Sagrēkojušais pamana mazā klātbūtni un apraujas vai
tiek apklusināts, un tas piesaista mazuļa uzmanību. Būdams
apķērīgs, mazulis saprot, ka pateikts kaut kas īpaši nozīmīgs. Tas
jāmēģina pateikt un arī piesaistīt uzmanību.
Ko darīt, ja negribat ļaut mazajam lietot šādus vārdus? Ja bērniņam
vēl nav trīs gadi, nevajag teiktajam pievērst uzmanību, jo tieši
uzmanības dēļ mazulis saka šos vārdus. Ja jaunu incidentu nebūs,
„specifiskie” vārdi, ja nelietojam tos ikdienā, no leksikas
vienkārši pazudīs. Ja lietojam, ar laiku mazais tik un tā tos
runās.
Katrā ziņā atdarināšana nav slikta rakstura pazīme vai kaut kāds
nelāgs niķis, jūs vienkārši varat redzēt, kā bērniņš, mīlestības
vadīts, mācās līdzināties jums un izpatikt.
Atļaut bradāt pa dubļiem?
Aizbraucām uz laukiem, un mazie ķipari (trīs un pieci gadi)
atrada milzīgu mālainu peļķi, kurā vēl turējās nedaudz ūdens un
daudz dubļu. Protams, sākumā pamēģināja ar zābakiem gar maliņu
pastaigāt, bet pēc neilga laiciņa jau redzu, ka laime pilnībā. Tās
bija pirmās siltās viltīgās dienas, tomēr, redzot bērneļus tik
laimīgus, nespēju aizliegt. Zinu, ka daudzi vecāki
neatļautu.
Dubļi var sagādāt daudz prieka un sajūsmas. Vienīgi māmiņai nāksies
mazgāt un tīrīt drēbes. Šādas izpriecas nav nekas slikts, un
prieks, ko tās dod, ir liels ieguvums, tas nekas, ka zaudēts laiks,
tīrot drēbes.
Bērni atšķirībā no pieaugušajiem neatšķir tīrību no netīrības un
bīstamas vai kaitīgas lietas no lietderīgām. Viņi tik tiešām
nesaprot tīrības un kārtības būtību, tā ir pieaugušo dzīves
sastāvdaļa un uzdevums. Tādēļ ļaut vai liegt — tas ir jautājums
māmiņai: vai viņa var pieņemt, ka rotaļājoties nosmērēties nav
nekas slikts vai nepareizs, ka drīzāk tas ir neizbēgams fakts?
Bet tas nenozīmē, ka nevajag bērniem mācīt tīrību un kārtību. Tomēr
būtu optimāli, ja kārtības neievērošana vai tīrības normu zaudējums
nekļūtu par soda iemeslu, jo tas tik tiešām bērnam ir slikti
saprotams — kas gan nelāgs ir netīrumos vai dubļos, jo mīcīties pa
māliem vai dubļiem ir tik patīkami, bet kārtot mantas tik
nogurdinoši.
Spēlēšanās ar ēdienu
Vai ļaut bērnam spēlēties ar ēdienu? Mājās viens divgadīgs
sēž pie galda, nošķaudās, un ēdiens pa gaisu. Nu tik ņemas atkārtot
atkal un atkal. Varētu noņemt bļodiņu un neļaut. Bet varbūt tomēr
atļaut — kā tas ir, kad šļakstās un pat matos
mannas biezputra tiek?
Ēdienreizes ir kaut kas īpašs, jo tās ir
reizes, kad ģimene sanāk kopā, un ēdiens ir cienījama lieta. Ēdot
jābūt arī uzmanīgam, lai neaizrītos un nenokļūtu bīstamā situācijā.
Tomēr, tāpat kā pieaugušajiem mielojoties atgadās kas smieklīgs,
arī mazulim ēdot var būt smieklīgi starpgadījumi. Piemēram,
aprakstītais, kad ēdot uznāk šķavas un ēdiens izlido pa visu
virtuvi. Saprotams, ka tas ir smieklīgi, un mazais, kas maz ko
saprot ar prātu, ir īstens psihologs un ļoti labi izjūt notiekošo.
Māmiņas prieks ir ļoti vērtīgs, tādēļ mazais centīsies to uzturēt
un nepazaudēt. Nemaz nav jāsauc „bis!”, priekšnesums tiks atkārtots
bez uzaicinājuma.
Runa nemaz nav par „ļaut” vai „neļaut” spēlēties ar ēdienu, runa ir
par jautrību pie galda, un tas noteikti nav nekas slikts, jo
smiekli un labs garastāvoklis ir lietderīgs visiem, arī maziem
bērniem un sevišķi viņu māmiņām.
Līdz gada vecumam praktiski visas māmiņas ļauj zīdainīšiem darīt
visu, ko viņi vēlas, jo katra darbība ir attīstība un izziņa. Kad
mazais sāk staigāt, drošības labad viņam jāiemācās, kas ir labi un
kas ir bīstami, tāpēc tad pienācis laiks aizliegumiem. Gadu vecs
bērns neizprot lietu nozīmi, viņu vienkārši viss interesē, tādēļ
visefektīvākais veids, kā aizliegt, ir iemācīt, kas ir bīstams, un
jāizrāda sava neapmierinātība, kad tiek darīts kaut kas, ko mēs
negribam, jo neuzskatām to par pareizu.
Materiāls tapis sadarbībā ar Ģimenes centra klīniku un žurnālu
mūsdienīgiem un mīlošiem vecākiem Mazulis!