Kā mazais divgadnieks pārbauda vecāku pacietības robežas

Šis vecums būs liels pārbaudījums vecāku pacietībai, jo bērniņš apgūst prasmi dusmoties un apvaldīt dusmas, tiecas izzināt pasauli, vienlaikus gribēdams būt tur un šeit, tikai nezinādams, ka tas nav iespējams vispār. Viņa vai viņš mācās runāt, bet neprot izteikties, mēģina iemācīties prasīt un pieprasīt, bet vēl nesaprot daudzu lietu jēgu. Vecākiem, var teikt, iet raibi, jo mazais, mīļais bumbulītis pēkšņi var kļūt par mazu velnēnu, kuru grūti savaldīt.

Vienīgais mierinājums: šis laiks ir labs treniņš nākotnei, jo tagad apgūtais daudz stiprāk un agresīvāk tiks likts lietā pusaudžu vecumā. Sākot šo sadaļu, centīsimies jums palīdzēt trenēt pacietību un likt pamatu savas atvasītes veiksmīgai dzīvei un labam raksturam.

Mamma jautā:
Manam puisītim ir divi gadi. Rakstu jums, jo nezinu, cik liela vēl būs mana pacietība. Kad aizejam uz rotaļu laukumu, nevaru mazo savaldīt. Viņam patīk bērni, bet nekāda draudzība neiznāk, jo viņš staigā no viena pie otra (it kā katram būtu rokā garšīgāko konfekšu tūta) un rauj no rokām mantiņas. Paskatās, pagroza un aizmet kā nekam nederīgas. Stāstu, ka tā nevajag darīt, bet liekas, ka viņš vēl par mazu, lai saprastu. Kāpēc citi bērni tā nedara?

Katra bērna uzvedība ataino viņa intereses, attīstības fāzi un arī grūtības, ko viņa vai viņš pārdzīvo konkrētā dzīves posmā, jo bērniņš vēl neprot apkopot pārdzīvoto un izteikt to vārdos tā, lai pieaugušie saprastu. Tomēr, atpazīstot katram vecumposmam tipisko uzvedību, varam atšifrēt bērna dvēselē notiekošo.
Divgadīgais ir apsēsts ar izziņu, tādēļ viņu interesē viss, kas vēl nav redzēts. Turklāt priekšmets atšķirīgā krāsā ir tikpat kā cits priekšmets. Piemēram, ja mazajam ir sarkana bumba, tad zaļa bumba ir cita bumba, kuru vajag izpētīt. Tādēļ bērni vecumā līdz trīs gadiem ļoti labprāt visu pēta, ņemot rokās un nereti arī pagaršojot, ja lietiņa izskatās ēdama.

Ja citiem mazuļiem rokās ir jūsu pētnieku interesējošas mantas, tad ziniet: viņš to redz tā — mantai ir pielipis priekšmets, kas nav interesants.

Šajā vecumā mazais cilvēciņš sāk atpazīt sevi spogulī un viņam patīk atdarināt māmiņu vai citus pieaugušos, kuru uzvedību var ilgstošāk novērot. Mazais pētnieks interesējas par cilvēkiem, bet — cilvēki ir tikai tie, kuri ir LIELĀKI par viņu. Savukārt tie, kuri ir līdzīgi augumā, nav cilvēki, bet pieder pie izpētāmo priekšmetu grupas, kā viņš vai viņa pati. Ja citiem mazuļiem rokās ir jūsu pētnieku interesējošas mantas, tad ziniet: viņš to redz tā — mantai ir pielipis priekšmets, kas nav interesants (jūs šo „priekšmetu” pazīstat kā kaimiņu Jānīti), tādēļ divgadīgais mantiņu izraus, atkodīs vai atsitīs no „priekšmeta” Jānīša, lai to izpētītu. Jūsu bērns nav ļauns vai dumjš. Jums viņam jāpaskaidro, ka „priekšmets” Jānītis arī ir cilvēks, kuru vēlams ievērot. Tas būs jāatkārto daudzkārt, jo bērniņš sava vecuma mazuļus par sev līdzīgiem sāk uzskatīt tikai tad, kad ir aptvēris, ka arī pats ir cilvēciņš. Tas parasti notiek 2,5–3,5 gados, bet citi bērni kā rotaļu biedri, ar kuriem rēķinās, interesanti kļūst tikai 3,5–5 gadu vecumā.

Mantas aizmešana nozīmē izpētes beigas. Šādu rīcību vajag censties mainīt, ierādot, ka mantiņu var „pielipināt atpakaļ” (lasi: atdot) pie „priekšmeta” Jānīša vai Anniņas.
Tomēr šī aina attēlo vēl kaut ko. Vecumā no gada līdz diviem bērniņam jāiemācās sākt šķirties no māmiņas. Vidēji šis laiks sakrīt ar māmiņas atgriešanos darbā, kad mazo sāk pieskatīt kāds cits. Un aprakstītā ainiņa ir simbolisks šķiršanās mēģinājums — mazais iet no viena pie otra un aizmet mantiņas, tāpat kā māmiņa, dodoties uz darbu, „aizmet” viņu auklei vai omei.
 

Materiāls tapis sadarbībā ar Ģimenes centra klīniku