Kā palīdzēt bērnam uzveikt bailes?

Bieža un normāla ir situācija, kad mazais no kaut kā baiļojas, un šīs bailes turpina dzīvot viņa sirsniņā un nelaiž vaļā. Bērniem visi baiļu cēloņi ir vienlīdz nopietni un svarīgi.

Pirmais solis — kā bubuli sauc?
Vispirms būtu svarīgi noskaidrot, no kā tieši mazajam ir bail — vai tas ir kāds tēls, vai no tā, ka mamma varētu pazust, vai no kādas situācijas, par kuru mazais ir dzirdējis, redzējis multfilmā un savā fantāzijā uztver ļoti spilgti. Piemēram, mans dēlēns jau otro nedēļu ik dienas mani iesaista savās sarunās par to, ka viņam bail nomirt, ka tad viņš būšot viens un bez ģimenes, tāpēc mēs par to runājam tieši tik bieži un tik daudz, cik viņam tas nepieciešams. Es skaidroju un stāstu, kas notiek, kad cilvēki nomirst, kādā vecumā visbiežāk nomirst, utt.. Tās ir nopietnas sarunas, ar kurām bērni nespēj tikt paši galā, viņiem ir vajadzīga mūsu palīdzība.
 
Ja neizdodas šo baiļu iemeslu noskaidrot sarunā, varat pamēģināt to izzināt citā veidā, piemēram, kopīgi uzzīmējot to, no kā bērns baidās, vai izspēlējot ar rotaļlietām tādu kā teātrīti. Bet svarīgi, lai jūs to darītu kopā, jo tā bērniņš jutīsies drošāk, pie kam jūs varēsiet novērot brīdi, kad viņš tiešām parāda savas bailes un tad spēsiet uz to reaģēt.

Varat pagatavot un ar izdomātu stāstu, uzdāvināt bērnam kādu mazu lietiņu, kuru varētu ielikt kabatā un nēsāt vienmēr līdzi — tas būtu kā sargātājs vai baiļu aizbiedētājs brīžos, kad nespējat būt līdzās.

Otrais solis — aizbaidām bailes
Tad varat pagatavot un ar izdomātu stāstu, uzdāvināt bērnam kādu mazu lietiņu, kuru varētu ielikt kabatā un nēsāt vienmēr līdzi — tas būtu kā sargātājs vai baiļu aizbiedētājs brīžos, kad nespējat būt līdzās.
Nesen mājās grāmatu plauktā atradu grāmatiņu no savas bērnības — Riti, riti, kamolīti. Tajā ir ļoti daudz stāstiņu ar tādu padomju laiku ievirzi, bet ne visi ir peļami. Un tieši no turienes man arī radās šī ideja par baiļu aizbiedētāju, jo tur bija stāsts, kuru mans dēliņš ir iemīļojis — par zēnu, kurš bija bailīgs, bet tad viņam uzradās mazs draudziņš — lauvēns —, kas palīdzēja tikt galā ar bailēm. Tad, kad puisēns bija kļuvis drosmīgāks, lauvēns viņam uzrakstīja vēstuli, ka nu viņam ir jāiet iedrošināt citi bērni, jo puisēns nu var iztikt bez lauvēna palīdzības.

Uzzināto baiļu cēloni (lai kas tas arī nebūtu) varat uzzīmēt vai izveidot no plastilīna, vai cita materiāla un kopā ar bērnu to iznīcināt — sadedzināt, aprakt, izmest, jo arī tas palīdzes saprast, ka nu baiļu iemesls vairs nevarēs traucēt, jo tā vienkārši vairs nav.
Vēl var mēģināt pie gultiņas vai istabas durvīm piestiprināt kādu lietu, kas varētu sargāt no bailēm, kas būtu tik spēcīgs, ka aizbiedētu pašas bailes.
 
Pirmsskolas vecumā bērniem ļoti spēcīgi strādā fantāzija, tādēļ mēs — pieaugušie — ar to varam darboties, tikai ir vajadzīga izdoma, pacietība un mīlestība.

Uzzināto baiļu cēloni varat uzzīmēt vai izveidot no plastilīna, vai cita materiāla un kopā ar bērnu to iznīcināt — sadedzināt, aprakt, izmest.

Trešais solis — saglabāt drošības sajūtu
Ir būtiski, lai arī tad, kad bailes pārvarētas, vecāki nepārstātu radīt mazajam drošības sajūtu, proti, pārliecību, ka tad, ja būs nepieciešams, viņš varēs ar jums parunāties, varēs ierausties klēpī un samīļoties. Bērniņam ir jāzina, ka māmiņa un tētis būs līdzās vienmēr, kad viņam to vajadzēs. Arī tad, kad vecāki dodas uz darbu un viņu atstāj, ir vērts jau laicīgi ar mazo par to sākt runāt, pastāstīt, kas viņu jūsu prombūtnē pieskatīs, ko no šī cilvēka var iegūt, cik ilgu laiku būsiet prom, utt.. Jo mazāk paliks neatbildētu jautājumu, jo mierīgāka būs bērniņa sirsniņa un arī māmiņa pati jutīsies labāk, harmoniskāk. No savas pieredzes zinu, ka tad, ja es savu dēlēnu jau laicīgi sāku gatavot kādiem notikumiem, jaunumiem, pārmaiņām, rezultāts ir veiksmīgāks un daudz mierīgāks.
Bērniem ir svarīgi, ja viņiem ir skaidrība par notiekošajām lietām, ja ir plāns, pēc kura var vadīties, ja ir, kas līdzīgs režīmam, lai arī reizēm ir tā, ka viņi līdz galam neizprot, kas aiz kā seko, tomēr kopumā viņi zina, ka viss ir saplānots.
 

Bērni saprot, ja mēs viņiem stāstam arī par savām sajūtām, par savu piedzīvoto laikā, kad mēs paši bijām bērni, turklāt viņiem tas palīdz labāk saprast arī savas sajūtas un emocijas, tāpēc droši stāstiet saviem bērniem par savām sajūtām! Mēs viņiem rādām piemēru, ka dzīvē ir iespējams tikt galā ar jebkurām emocijām. Vienkārši viņiem nav pieredzes, kā to izdarīt un te nu vecāki ir labākie skolotāji un palīgi!