Galvenais ir rezultāts! Bet kas ir rezultāts?

Līdz vārdadienai bija pavisam maz laika, tāpēc es pieņēmu iespēju ātri vien doties pie kāda mūzikas skolas ģitāras skolotāja bērnu iepazīstināt ar ģitāru (ja nu neiepatīkas?). Viņš teica — paklausīšoties bērna dzirdi.
Puika bija samulsis par tik strauju notikumu gaitu (parasti jaunām lietām sagatavojam laikus, pārrunājam, un skaidrība sniedz drošības sajūtu), šoreiz tā nebija, tā ir mana atbildība.
Ierodamies mūzikas skolā. Pasniedzējs jautā dēlam, kā viņu sauc, viņš neatbild. Kad viņam to pašu pajautā angliski, mazliet iesmej.

Vecāki vēlas, lai bērns māk spēlēt skaņdarbus. Ja neprot, prasa man, kāpēc neprot. Lai gan paši citreiz pat dienasgrāmatu neparaksta.

Ieejam klasē. Izrādās, ar to arī iepazīšanās beidzas. No bērna uzreiz prasa rezultātu — "mēs vienmēr sākam ar iestājeksāmenu". Un dēlam jānodzied dziesma. Puika klusē. To pašu prasa vēlreiz. Viņš klusē. Tāpat tiek jautāti citi vienkārši uzdevumi, kurus viņš arī nepilda. Es ieminos, ka viņš vēl nav iejuties, lai šos uzdevumus pildītu. Jūtu, ka pasniedzējs norij savu sakāmo un tikai atkārto, ka visi vienmēr liekot iestājeksāmenus un tam iepriekš negatavojoties. Un viņš jau domājis klāt pasaukt arī skolas direktoru, bet viņš jau esot aizgājis (kā tad, varēja vēl veselu komisiju atsaukt... Piebildīšu, ka mērķis pagaidām nebija iestāties mūzikas skolā, bet tikai apgūt instrumentu).

Tā kā nekas no "eksāmena" nesanāk, pievēršamies turpat stāvošajai ģitārai — lai bērns pieskaras un sajūt instrumentu. No sākuma nedroši, bet ar katru stīgu aizrautīgāk puika parausta stīgu un ieklausās skaņās. Nu jau apsēžas krēslā un viņam ļauj lielo ģitāru paņemt klēpī. Bērns sāk RUNĀT. Jautā par stīgām, par to, kas ir tie baltie kloķi — un pasniedzējs parāda, kā mainās stīgas skaņa, mainot skaņošanu. Puikam iedegas acis!

Skolotājs nedaudz pastāsta, kā notiek mācības, un cita starpā ieminas, ka galvenais jau ir rezultāts. Rezultāts. "Kas ir rezultāts?" — es jautāju. "Vecāki vēlas, lai bērns māk spēlēt skaņdarbus. Ja neprot, prasa man, kāpēc neprot. Lai gan paši citreiz pat dienasgrāmatu neparaksta," noteic skolotājs. "Man nav vajadzīgs rezultāts," es saku, ar to domājot viņa izpratni par rezultātu, "man, pirmkārt, vajadzīgais "rezultāts" ir prieks bērna acīs un gandarījums". "Jā, vecāki ir dažādi," mazliet apmulsis un aizdomājies ir skolotājs.

Es saprotu, ka šo attieksmi — „labdien un tagad noliec eksāmenu” —, ir veidojusi arī pašu vecāku attieksme un gaidas... Ja šo tikšanos mēs sāktu ar instrumenta izpēti, tas jau būtu pavisam citāds stāsts. Dziesmiņu puika būtu nodziedājis un līdz eksāmenam mēs būtu aizgājuši.
...Vēl daži dēla strinšķieni pa ģitāras stīgām. Mēs ar skolotāju vienojamies, ka vajadzētu parādīt viņam arī citus instrumentus (parasti jau šajā vecumā tomēr ar ģitāru nesāk), atvadāmies, bet dēls man iečukst ausī: "Mamm, es gribu ģitāru".
 

Darbdienā uzmetu aci galdam bērnudārzā, uz kura stāvēja citu bērnu mājas uzdevumi — grāmatiņas. Neizskatīju visu, taču pārsvarā tās bija uz datora rakstītas un printētas grāmatiņas.

Mājas uzdevums bērnudārzā
Un vēl viens stāsts no mūsu dzīves. Bērnudārzā katram bērnam brīvdienās bija jāuztaisa grāmatiņa par kādu dzīvnieku par putnu. Manam bērnam — par ganetu.
Atradām internetā šo lielo jūras putnu, izlasījām, ko par viņu raksta. Puika pats viņu nozīmēja un grāmatiņu veidojām no asociatīvām bildēm. Piemēram, viņš uzzīmēja mašīnu, kas traucas pa šoseju, pierakstot — 100 km/h — , lai tad, kad jārāda un jāstāsta par grāmatiņu, ieraugot šo bildi, atcerētos, ka ganets var sasniegt tādu lidošanas ātrumu, ar kādu brauc mašīna pa šoseju. Citā bildē uzzīmējām daudz zivju, jo ganets ļoti daudz ēdot, ne velti iesaukts par rīmu — dēls tā arī pieraksta: RĪMA. Un vēl citā lapā uzzīmē resnu cilvēku, jo Lielbritānijā (pierakstām — LIELBRITĀNIJĀ) apaļīgos cilvēkus mēdzot saukt par ganetiem — tāds rīma kā ganets. U.tml.
Darbdienā uzmetu aci galdam bērnudārzā, uz kura stāvēja citu bērnu mājas uzdevumi — grāmatiņas. Neizskatīju visu, taču pārsvarā tās bija uz datora rakstītas un printētas grāmatiņas. Piebildīšu, ka vairums bērnu nelasa... Tur atradās arī grāmatiņa, uzdrukāta uz vairākām lapām — acīmredzot kāds vecāks cītīgi pildījis mājasdarbu...

Kad es šo atstāstīju draudzenei, viņa jautāja: "Bet vai audzinātāja to novērtēja?" (ar to domājot mana bērna paša paveikto darbu). "Es novērtēju," es pārliecinoši teicu. Bet tad iedomājos — jā, pajautāšu audzinātājai — jo bērna attieksmi pret sevi veidos arī citur, ne tikai mājās. Es gan ticu, ka arī mūsu jaukajai audzinātājai ir svarīgs tas pats rezultāts, kas mums, vecākiem — tas, ka bijām kopā, tas, ka bērns domāja līdzi un izpildīja mājasdarbu PATS.
 
Autore: Linda Rozenbaha, dūla un trīs bērnu māmiņa