Mammas pieredze: Dēla knupīti aiznesa suns!

Es jau kādu laiku domāju, ka vajag iet gulēt bez pīpīša, bet visu laiku atliku, jo nezināju īsti kā noņemt nost??? Jo pīpīti dēliņam vajadzēja tikai kad iet gulēt, bet dažkārt arī pa naktīm gulēja bez pīpīša, tik ja pazuda gultiņā tad bija pa nakti augšā un pīkstēja, ka vajag pīpīti. Es domāju, ka bez pīpīša gulēšana pa naktīm arī kļūs ar laiku mierīgāka bez pamošanās un pīpīša meklēšanas.

Aizvakar dēls bija ielikts savā gultiņā un uzreiz meklēja zem spilvena savu atstāto pīpīti! Jo pēc pamošanās dēls zināja, ka savu pīpīti ir jāatstāj zem spilventiņa un atkal paņemt to varēs, kad nāk gulēt! ŠAJĀ vakarā Rodrigo izmeta savu pīpīti vairākas reizes ārpus gultas. Es pēdējā reizē pacēlu, ko Rodrigo neredzēja un noslēpu. Tajā brīdī man galvā dzima doma, ka šī ir iespēja atvadīties no pīpīša uz visiem laikiem. Vīrs arī manu domu atbalstīja, un teica, ja kas, pagulēs šonakt citā istabā, ja dēls nevarēs pagulēt bez pīpīša. Pēc brīža dēls sāka meklēt savu pīpīti. Es sāku teikt, ka atskrēja sunītis – vau, vau un paņēma tevis izmesto pīpīti un aiznesa prom saviem bērniņiem. Tētis teica, ka pīpīša vairs nav ! "Dēliņ, Tu taču aizmeti savu pīpīti un sunītis domāja, ka Tu vairs to negribi".  Rodrigo plātīja rociņas un teica – pīpītis nav, nav! Dēls saķēra galvu un nogulās gultiņā un teica: „ Vau, vau, atā, atā!” Uz ko es atbildēju: ”Jā, sunītis – vau vau – ir aizgājis kopā ar pīpīti – atā atā. Rīt varēsim iet laukā un pameklēt vau vau ar pīpīti tikai tagad jāiet gulēt! Kādu laiku dēls bija čīkstīgs aptuveni 30 minūtes. Tad es paturēju viņam rociņu un viņš aizmiga!

Rodrigo staigāja pa māju un visiem saviem četriem spēļu suņiem prasīja, kur ir pīpītis?

Pirmā nakts bija pagrūta, jo pēc 1 stundas stundas dēliņš pamodās un prasīja savu pīpīti, cēlās kājās un raudāja. Glaudīju vinam galviņu un teicu: ”Kuš! Kuš! „ Mierināju savu dēlu un liku guļus pozā. Pēc 15 minūtēm vīrs teica, ka ies gulēt uz blakus istabu, jo bija jau 2 naktī, no rīta viņam agri jāceļas. Vīrs pajautāja, vai drīkst iet un vai es tikšu galā? Atbildēju, lai iet gulēt uz blakus istabu, ka es tikšu galā! Pēc aptuveni 20 minūtēm Rodrigo nomierinājās un atkal aizmiga, turēju rociņu un viņš saldi gulēja. Tā mēs pamodāmies tikai no rīta deviņos, kad Rodrigo parasti mostas.

Diena pagāja interesanti. Rodrigo staigāja pa māju un visiem saviem četriem spēļu suņiem prasīja, kur ir pīpītis? Tā arī prasīja savā valodā : „Kur Kur !” Pacēla suni un teica: ’Kur?” Es atkal teicu dēlam, kad brauksim laukā ar ratiem paskatīsimies vai kādam sunītim nav tavs pīpītis? Dēls to uztvēra ļoti nopietni, tāpēc kad gājām laukā aktīvi meklēja sunīšus ar pīpīti.

Pienāca vakars un bija jāiet atkal gulēt. Dēls apskatījās zem spilvena un sāka prasīt : „Kur?” Es atbildēju, ka mēs taču neatradām sunīti – vau vau! Dēls prasīja opā, lai ceļu viņu no gultas laukā, es izcēlu, jo bija interesanti, ko viņš darīs. Palaidu viņu uz zemes un dēls taisnā ceļā aizskrēju uz koridoru, paņēma savus zābaciņus un palūdza vējjaku. Es ļāvu turpināt. Tad dēls paņēma savu stumjamo policijas mašīnu sāka ģērbties. Vēlāk dēls teica: „Vau, vau, atā, atā!” Ko es iztulkoju, ka viņš brauc pakaļ savam knupītim, meklējot vau, vau, kurš paņēma to! Tad mēs ar vīru sākām teikt, ka ārā ir nakts un tik un tā nevar redzēt, kur ir – vau vau – sunītis. Sunītis jau guļ un mēs varam rīt no rīta meklēt viņu! Sarunājām, ka iedošu konfekti un dēlam jāiet tad gulēt! Dēls arī paklausija un aizgāja gulēt.

Otrā nakts bija mierīgāka, vīrs varēja palikt gulēt ar mums. Nogulējām visu nakti līdz sešiem rītā. Tad gan dēls pamodās un raudāja, nomierināju viņu un gulējām līdz 9 rītā. Pamostoties dēls vairs neprasīja, kur ir sunītis, bet diena ir vēl gara! Man gan ir sajūta, ka grūtākais jau ir aiz muguras!!! Vajag tikai apņēmību un nepadoties. Esmu priecīga, ka saņēmos un izturēju dēla raudāšanu, kad viņš gribēja pīpīti.

Vēlu arī citām mammām izturību un veiksmi!
Rodrigo māmiņa Ieva Cīrule
P.S. Aplūko Bērnu sarunvārdnīcā, kā citās ģimenēs dēvē knupīti un ierakstu savu variantu!