Vai iespējams sliņķim ieaudzināt čaklumu?

Ko mēs saprotam ar vārdiem čaklums un slinkums? Ģimenē par čaklu tiek uzskatīts tas bērns, kurš sakopj, tīra, mazgā, sakārto savas mantas un mīl kārtību. Kad šāda bērna vecākiem, jautā, kā viņi iemācījuši bērnam būt tik čaklam, viņi visbiežāk pārsteigti atbild, ka bērns vienkārši tāds ir. Savukārt tas bērns, kura istabā valda vispārēja nekārtība — drēbes izmētātas, atvilktnēs līdzās rakstāmpiederumiem atrodamas gan tīrās, gan netīrās zeķes un, atverot skapi, pār galvu gāžas visneiedomājamākās lietas, tiek saukts par sliņķi. „Vai domājat, ka šim bērnam vecāki nav mācījuši kārtot un būt čaklam?” vaicā psiholoģe un neirolingvistiskās programmēšanas speciāliste Dace Rolava. „Šeit mēs varam runāt par iekšējām programmām jeb vienkāršāk sakot — iedzimtību. Par to, ka čaklums vai slinkums, ir ģenētiski noteikti.”

Atšķirīgas iekšējās programmas

Saskaņā ar neirolingvistiskās programmēšanas teoriju, cilvēki iedalās vizuālā un kinestētiskā tipa cilvēkos. Vizuālis jau no dzimšanas ir ieprogrammēts tam, lai visapkārt valdītu kārtība, viss būtu tīrs un skaists. Šādam bērnam visas lellītes būs apģērbtas, rotaļlietas perfekti sakārtotas un gulta vienmēr saklāta. Tieksme pēc kārtības un „čakluma” paplašinās arī ārpus bērna privātās telpas: viņš labprāt palīdz virtuvē un sakopj pārējās telpas; ir ar mieru veltīt visu sestdienu lielajai pavasara tīrīšanai, turklāt dara to labprāt un izrāda iniciatīvu.

Vizuālim gandarījumu un apmierinājumu sniedz gala rezultāts — skaistums, kārtība un tīrība. Kinestētiskā tipa cilvēks pasauli uztver caur sajūtām.

Vizuālim gandarījumu un apmierinājumu sniedz gala rezultāts — skaistums, kārtība un tīrība. Kinestētiskā tipa cilvēks pasauli uztver caur sajūtām. Viņam vajag siltumu, patīk būt paēdušam. (Viņš, piemēram, labprāt palīdz gatavot ēst, bet viņu absolūti neinteresē, kāda pēc tam paliek virtuve — viņš nav trauku mazgātājs). Zemē nosviestās drēbes vai netīro krūzīšu kolekciju zem gultas kinestētiķis uztver citādāk nekā vizuālis. Viņaprāt, tas nav nekas šausmīgs.

Vai čaklumu var iemācīt?

Vai kinestētiskā tipa bērnam čaklumu vispār var iemācīt? „Protams! Un viņam ir jāmāca gludināt, kārtot, tīrīt un kopt jau no agras bērnības,” entuziastiski atbild Dace Rolava. „Ir tikai viena nelaime — kinestētiķis iniciatīvu izrādīs tikai tad, kad jutīs iedvesmu. Un mamma grib šo „iedvesmu” katru nedēļu, bet viņš to noķers reizi trijos mēnešos...” Cilvēka iekšējās programmas veidojas jau ļoti agrā bērnībā, skaidro psiholoģe. 

Ap divu gadu vecumu bērnā pamostas ļoti spēcīgs atdarināšanas instinkts; tieši šajā vecumā vecāki sāk bērnu mācīt rūpēties par sevi un apkārtējo vidi. Ja divgadīgam bērnam mamma iedos spainīti un lupatu, ļaus darboties viņai līdzi, paslavēs un atbalstīs, arī kinestētiskā tipa bērnam var iemācīt būt kārtīgam. „Nevar padsmit gados pusaudzim pieprasīt, lai viņš to prot, ja bērnībā viņam nav ļauts darboties,” pārliecināta Dace Rolava. „Visas praktiskās lietas bērnam jāiemāca līdz 12 gadu vecumam.”

Nevar padsmit gados pusaudzim pieprasīt, lai viņš to prot, ja bērnībā viņam nav ļauts darboties. Visas praktiskās lietas bērnam jāiemāca līdz 12 gadu vecumam.

Ļauj bērnam darboties!

Psiholoģe aicina jau no divu gadu vecuma ļaut bērnam piedalīties mājas sakopšanas darbos. Lai viņš rotaļājoties mazgā traukus, slauka grīdu, izsūc putekļus — mamma vienmēr vēlāk, bērnam neredzot, var pārmazgāt netīros šķīvjus vai krūzītes. „Gludekli tik mazam bērnam, protams, vēl nedosim, taču spēļu gludeklīti — kāpēc ne?” piebilst Dace Rolava. Kad mamma gludina veļu, bērns var darboties ar savu gludeklīti un apgūt šīs darbības veikšanai nepieciešamās kustību iemaņas. Trīs četru gadu vecumā bērns jau saprot atšķirību starp rotaļu un to, ko vecāki dara pa īstam. Viņam gribēsies izmēģināt iesist īstu naglu ar īstu āmurīti, padarboties ar īsto gludekli. Četru piecu gadu vecumā to patiesi var ļaut. Piemēram, gludeklis sākumā var būt izslēgts (auksts), bet vēlāk, pēc attiecīgas instrukcijas (ka gludeklis ir karsts utt.), bērns var pagludināt jau ar ieslēgtu ierīci. Zēnam vajag ļaut iesist naglu ar mazāku, bet īstu nevis plastmasas āmuru.

„Audzināšana ir ļoti smags darbs,” rezumē psiholoģe. „Mūsdienu bērnudārza programmas ir brīnišķīgas un attīsta bērnu vispusīgi, lai vecāki varētu saskatīt sava bērna talantus. Taču bērnudārza pienākums nav bērnu audzināt. Tas ir vecāku pienākums! Un vecāki to nereti aizmirst.”

Konsultēja Bc. Psych. Dace Rolava, MA NLP, Psihodinamiskās hipnozes meistare, Jauno Psiholoģiju centra direktore