Vai zagšana "Fermā" var radīt bērnam tieksmi zagt?
"Mans mazais dēlēns spēlē Fermu un šad tad ar lielu sajūsmu nāk ziņot, ka nozadzis kādām kaut ko, ko nu katru reizi. Vai tāda veidā bērniem, kuri spēlē Fermu, nerodas zagšanas prieks? Es gan viņam skaidroju, ka zagt nav labi, bet...?” vaicā mammam.lv reģistrētā mamma. Atbildi par Fermu, kā arī datorspēļu ietekmi uz bērniem vaicājām BKUS bērnu psihiatram Gunāram Trimdam un ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra Līna psiholoģei Ilzei Pastarei.
Psiholoģe Ilze Pastare: „Saprotu jūsu
uztraukumu. Zagšanas prieku, kā jūs rakstāt, neizjūt :
1) bērni, kuriem ir pietiekami attīstīta griba un priekšstati par
to, kas ir labi, kas ir slikti, utt.
2) bērni, kuri prot apvaldīt jeb ierobežot savas vēlmes;
3) bērni, kuri aug emocionāli labvēlīgā vidē.
Tātad, tikai spēle Ferma vien neveicinās to, ka bērns zog.
Atklāta un uz uzticēšanos balstīta saruna ir labākā profilakse
iespējamajām problēmām nākotnē.
Jāuztraucas, ja spēle kļūst svarīgāka par reālo
dzīvi
Šobrīd virtuālo spēļu veidotāji sacenšas par iespējami precīzāku
realitāti spēlēs. Agrāk pietika izveidot shematiskus personāžus,
lai pakļautu bērna iztēli, bet šobrīd spēlēs viss pēc iespējas tiek
pietuvināts īstenībai – tiek pieņemti maksājumi, veidots tirgus,
pārdots nekustamais īpašums, ir iespēja izveidot virtuālu biznesu
(fermu!), u. tml.
Kas tad īsti bērnus piesaista virtuālai realitātei?
Virtuālā realitāte dod iespēju dzīvot fantāziju pasaulē,
ļaujot aizmirst ikdienu, tās problēmas. Protams, tās ir ne
tikai spēles, ko spēlē datorā. Tāds pats efekts ir arī grāmatām,
darbaholisma, u.tml. Runa ir par proporcijām. Uztraukumam būtu
pamats tad, ja spēle kļūst svarīgāka par ikdienas dzīvi, aizstāj
realitāti. Tad jau var runāt par atkarīgu uzvedību.
...tikai spēle Ferma vien neveicinās to, ka bērns zog.
Bet ir vēl kāds svarīgs aspekts. Spēlē bērni komunicē pēc
īpašiem spēlē noteiktiem likumiem. Tai pat laikā spēle rada
saldu brīvības garšu – „Es varu darīt visu, ko vēlos un man par to
nekas nebūs!”. Tas arī ir galvenais stimuls. Un būtiski ir ne jau
tas, ka virtuālajā spēlē nav policistu, kuri varētu sodīt par
zagšanu, bet gan tas, ka nepastāv iekšējais pārkāpuma aizliegums.
Bērns ikdienā sastopas ar dažāda veida aizliegumiem, morālajām
normām – drīkst, nedrīkst, aizliegts, tas ir labi, tas ir
slikti. Ar laiku, pieaugot, šī iekšējā aizliegumu struktūra
tik ļoti nostiprinās, ka pārvarēt to var tikai izdomātā pasaulē –
sapņos vai virtualitātē. Kā teicis Džeks Nikolsons filmā
Vilks – spēks bez vainas, mīlestība bez kauna. Būt
tam, kas tu vēlies būt, darīt to, ko vēlies, neņemot vērā ne
aizliegumus, ne vērtējumus. To visu piedāvā virtuālā
realitāte”.
Vecākiem datorspēles ir izdevīgas
Bērnu psihiatrs Gunārs Trimda: „Daudziem
vecākiem, kas nevēlas vai arī nespēj ar bērnu nodibināt emocionālu
kontaktu, ir izdevīgi, ja bērns spēlē datorspēles. Ir nosacīts
klusums un miers. Rezultātā bērns kliedz, raud, krīt gar zemi, ja
vecāki cenšas pārtraukt iesākto datorspēli. Atšķirībā no
televizora, kad filma reiz beidzas, – spēlēt var visu laiku,
zaudējot, gribas uzvarēt, bet uzvarot, – nostiprināt iegūto
uzvaru.
Atceros kādu 10 gadīgu zēnu, kurš teica: ”Man ļoti gribētos, lai
tētis man pateiktu, kad beigt spēlēt. Bet tētis klusē, neko nesaka,
jo priecājas, ka es viņu netraucēju.”
Var iespaidot
pusaudžu psihisko veselību
Jau no 1979.gada tiek runāts par datorspēļu ietekmi uz bērnu,
pusaudžu psihisko veselību.
Datorspēļu spēlēšana lielākā mērā nekā pasīva filmu
skatīšanās dod iespēju aktīvi emocionāli izlādēties, bet ilgtermiņā
tas noved pie hroniska stresa uzkrāšanās ar visām tā iespējamām
sekām. Veidojas atkarība, kas izraisa dažādus
psihopataloģiskos simptomus (nespēja pārslēgties uz citām
aktivitātēm, pasliktinās atmiņa, sekmes skolā, rodas mānīga
pārākuma sajūta pār apkārtējiem, emocionālo izpausmju nabadzība,
norobežošanās no apkārtējiem, ieiešana fantāziju pasaulē, viegla
aizkaitināmība, uzbudināmība). 5 gadīgam bērnam rodas iespaids par
nemirstību, pazūd pašsaglabāšanās instinkts, jo varēs taču dzīvot
mūžīgi izdzerot ” dzīvības eliksīru”.
Cieš arī fiziskā
pašsajūta
Neskatoties uz jaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, –
dators izstaro pietiekami daudz elektromagnētisko,
elektrostatisko, jonizējošo un pat rentgena starojumu, kas ietekmē
arī fizisko veselību. Rodas dažādas somatiskas izmaiņas –
redzes pasliktināšanās, ātra nogurdināmība, miega traucējumi,
gremošanas sistēmas traucējumi, sāpes plaukstas locītavās,
mugurkaula deformācijas, asinīs samazinās leikocītu skaits –
pazeminās imūnsistēmas aizsargspējas.
Atceros kādu 10 gadīgu zēnu, kurš teica: ”Man ļoti gribētos, lai tētis man pateiktu, kad beigt spēlēt. Bet tētis klusē, neko nesaka, jo priecājas, ka es viņu netraucēju.”
Liela nozīme
sižetam
Kas attiecas par datorspēļu ietekmi uz topošo personību, lomu spēlē
sižets. Tika veikti daudzi pētījumi, kas parādīja, ka datorspēles
ar agresiju, tā saucamo shooteri jeb šaušanas spēles agresīvu
uzvedību provocē galvenokārt jaunākā skolas vecuma bērniem (sešu
līdz deviņu gadu vecumā). Tāda pati ietekme ir arī filmām un
reklāmām ar vardarbības ainām. No psihoanalītiskās teorijas,
agresīvas datorspēles aktivē sadomazohistiskās dziņas, kas izsauc
tendenci fiksēties uz agresiju: rodas egocentrisms, dusmas pret
vājākajiem. Bērns identificējas ar spēles galveno varoni. Tādas
spēles ” māca”, ka uzvar visnežēlīgākais, visviltīgākais. Rodas
trauksme, ja pieaug atšķirība starp virtuālo Es un reālo
Es. Datorspēles stimulē tikai tās smadzeņu daļas, kas
saistās ar redzi un kustību, bet neattīsta tās smadzeņu daļas, kas
atbild par agresijas kontroli.
Labākas ir spēles, kur spēlētājs ir tuvāk realitātei,
piemēram, Ferma portālā Draugiem.lv.
Svarīgs ir laiks, cik ilgi tiek pavadīts pie
datora. Amerikas pediatru akadēmijas speciālisti bērniem
līdz divu gadu vecumam iesaka vispār neskatīties TV un spēlēt
datorspēles. Ieteicamais laiks bērniem no trīs līdz četru gadu
vecumam – 25 min, piecu līdz sešu gadu vecumā – 35 min, septiņu
līdz astoņu gadu vecumā – 40 min, pusaudžiem – stundu. Tad var
runāt par dažām datora pozitīvām īpašībām: spēju attīstīt reakciju,
atmiņu, vizuālo tēlu uztveršanu, smalko motoriku, loģisko domāšanu,
spēju klasificēt un vispārināt, kā arī analītiski domāt nestandarta
situācijā.
Pavērojat, kā datorspēles ietekmē jūsu bērnu. Ja
pēc spēlēšanas viņš ir noskaņots agresīvāk nekā parasti,
aprunājaties par iespaidiem. Māciet mazajam saprast, ka tas, kas
notiek virtuālajā realitātē nav tas pats, kas notiek īstenībā.
Turat datoru tādā vietā, kur jūs laiku pa laikam varat ielūkoties
monitorā un redzēt, ar ko bērns tur nodarbojas. Neturat datoru
bērna guļamistabā. Izmantojiet filtrus, lai bloķētu pieeju vietnēm,
kuras ir bērnam nevēlamas.
Teorijas un pētījumi par datorspēļu ietekmi uz psihi ir dažādi un
pretrunīgi, tomēr kopīgs secinājums ir viens – laikā, kad
attīstās personība, īpaši līdz 10, 11 gadu vecumam ieteicamāk ir
atturēties no virtuālās realitātes, jo ir taču
daudz citu interesantu lietu – grāmatiņas, rotaļas ar draugiem,
atpūta svaigā gaisā, dažādas fiziskas aktivitātes, iesaistīšanās
pulciņos.