Vai tavs bērniņš ir mierīgs? Viss atkarīgs no vecākiem

Piekrītu, ka bērni var būt dažādi pēc temperamenta, līdz ar to vieni saviem vecākiem ir vieglāki, bet citi "grūtāki", taču, manuprāt, daudz ko nosaka tieši vecāku un mazuļu saprašanās. Jo tieši nesaprastie un pārprastie bērni kļūst īpaši "nemierīgi". Un, protams, tas ir attiecināms uz visiem vecumiem.

Trenējies būt iejūtīgs!
Viena no būtiskākajām vecāku spējām — iejūtība — ir tā, kas palīdz radīt bērnā sajūtu — mani saprot, tātad varu justies droši, pasargāts un mīlēts. Par to, vai šī spēja ir iedzimta vai apgūstama dzīves laikā, esmu dzirdējusi dažādus pretējus viedokļus. Pētījumi pierāda, ka līdzās ģenētiski pārmantotai spējai būtiska nozīme ir arī paša bērnībā piedzīvotajam. Taču svarīgākais ir atziņa, ka iejūtība ir dzīves laikā trenējama, lai kāda arī būtu tās "iedzimtā" daļa.
Kā tas ir izdarāms? Mums kā vecākiem gluži vienkārši ir jāaktivizē divas savas maņas — redze un dzirde. To nav iespējams izdarīt stresā un laika trūkumā, tam viennozīmīgi ir vajadzīga pacietība un laiks, taču tas būs tā vērts, jo uzlabos mūsu komunikāciju ar bērniem, kā arī ienesīs dzīvē un attiecībās daudz vairāk miera un prieka.

Viena no būtiskākajām vecāku spējām — iejūtība — ir tā, kas palīdz radīt bērnā sajūtu — mani saprot, tātad varu justies droši, pasargāts un mīlēts.

Komunikācija ir cilvēka viena no pamatvajadzībām. Jau maziem bēbīšiem tā ir ļoti būtiska, tāpēc viņi dara visu, lai piespiestu mūs ar viņiem kontaktēties: bērniņš mums uzsmaida, kad parādāmies viņa redzes lokā — viņš grib "runāties", viņš stiepj mums pretī rociņas - viņš grib, lai viņu paņemam rokās, viņš spārda kājeles labsajūtā — viņš grib, lai viņu pakužina. Tik tālu daudziem tas ir skaidrs bez īpaša treniņa un izglītošanās. Taču ir tādi bērniņa signāli, kas nav tik viennozīmīgi.
Bēbītis, ar kuru kādu laiku esam spēlējušies, pagriež prom galviņu. Vai tas nozīmē, ka izdarīju ko nepareizi? Vai viņš grib, lai nomainu mantiņu vai rotaļu? Vai man jāmēģina kaut ko darīt, lai atgrieztu viņu pie mūsu kopīgās spēles? Ja es mierīgi šajā mirklī paskatīšos uz mazo, sapratīšu, ka viņš ir noguris. Ar savu ķermeņa valodu viņš rāda, ka viņam ir par daudz, un ir nepieciešams miers.

Ieklausies savā bērnā
Arī lielāki bērni daudz par sevi pasaka ar savu ķermeņa valodu. Trīsgadīgs bērns pēkšņi nokar galvu un plecus, piecgadnieks švīkā kājas zem galda, vai pietiks pateikt: "Sēdi taisni!" un "Liec savas kājas mierā!"?
Vecāki, kas ir gatavi pa īstam skatīties uz saviem bērniem, spēj grūtības pamanīt jau laikus, tādējādi neļaujot tām augt lielām. Taču vēl svarīgāka šajā gadījumā par skatīšanos ir klausīšanās un dzirdēšana. Tie, kas mēģinājuši saklausīt toņus un pustoņus mūzikā, zina, ka šo spēju var uztrenēt, īpaši uz to koncentrējoties. Līdzīgi ir ar klausīšanos bērnos.

Vēl der atcerēties:
1.Ja Tu runā ar bērnu, koncentrējies tikai šai sarunai. Pievērsies bērnam ķermeniski, skaties uz viņu (tikai nehipnotizē tik ļoti, ka bērnam sametas bail). Dari to arī tad, ja tas ir tikai 3 mēnešus mazs zīdainis, kas mēģina ko pateikt ar pirmajām paša veidotajām skaņām un intonācijām.

2.Katra saruna ir kā ping-pongs. Runā viens, tad otrs, pēc tam atkal pirmais. Ja saruna kļūst par monologu, tā vairs nav saruna. Tas attiecas gan uz tiem vecākiem, kam patīk aizrauties ar savu sakāmo, nelaižot pie vārda bērnu, vai arī darot to tikai tad, kad bērns jau zaudējis pacietību un interesi par sarunu. Tāpat tas attiecināms arī uz mazo bēbīšu vecākiem, kuri neuzskata par vajadzīgu saviem mazuļiem uz viņu vāvuļošanu atbildēt. Jūs redzēsiet, ka, ja, nogaidot "teikuma" beigas, atbildēsiet atdarinot mazuļa teiktās skaņas, viņš laimīgs turpinās tālāk. Vēl aizrautīgāk. Jo viņu taču patiešām dzird!

3.Esi pacietīgs/-a. Tas Tev palīdzēs gan tad, kad steigā ģērbjoties no rīta Tavs trīsgadnieks pēkšņi gribēs izstāstīt vakar bērnudārzā notikušo. Gan tad, kad Tavs piecgadnieks uz jautājumu "Kā gāja bērnudārzā?" atbildēs ar "normāli".
Es cenšos skatīties un klausīties. Nav viegli, bet ir mierīgi.
 

Autore: Vita Kalniņa, psiholoģe, centra

LĪNA

vadītāja, 3 meitu mamma