Divgadnieka agresija. Kāpēc meitiņa dara pāri citiem bērniem?

Pieredzē dalās kāda portāla Mammamuntetiem.lv lasītāja: 
 

"Man ir brīnišķīga divgadniece – meitiņa. Tik ir radies viens jautājums, kuram pagaidām nevaru rast iemeslu un tas ir – meita dara pāri citiem bērniem rotaļlaukumā. Vai tā ir kāda divgadnieka uzvedības īpatnība vai kas. Meita ir mīlēta un gaidīta, ģimenē nav skandālu vai strīdu, nav piedzimis jaunāks brālis vai māsa, bērnudārza gaitas uzsāks oktobrī, pati iet uz podiņa un nakti izguļ sausa bez pampera. Mājas bērns spēlējas, skatās grāmatas, pa laikam arī niķis uznāk (kad vecāku un bērna domas kādā jautājumā nesaskan) un pēc tam parasti nāk pie pupiņa nomierināties. Nu bet tagad par rotaļlaukumiem. Maza ir iesākusi darīt pāri citiem bērniem (rauj aiz matiem, ber virsū smiltis, mazākos pagrūž, rauj nost cepures). Stāstu, ka citiem bērniem sāp, ka viņa tā dara; esmu, skaidrojot, kāpēc, vedusi prom no rotaļlaukuma. Tai pat laikā viņai patīk kopā ar citiem bērniem skriet un trakot. Kad bija mazāka, tad rotaļlaukumos parasti bērnus gāja samīļot. Bet tagad nudien nesaprotu, ko un kā man darīt, lai mazā citiem pāri nedarītu.

Kad bija mazāka, tad rotaļlaukumos parasti bērnus gāja samīļot. Bet tagad nudien nesaprotu, ko un kā man darīt, lai mazā citiem pāri nedarītu.

Pieļauju, ka ir mazajai pārdzīvojums, ka esmu atgriezusies darbā (jau kādu pusgadu strādāju) un mazo mājā skata vīrs. Skatos, ka citi bērniņi vienaudžiem pāri nedara, mierīgi spēlējas smiltiņās (mana arī spēlējas, tik īsu brīdi un tad dodas komunicēt ar citiem bērniem). Varbūt viņa tā dara, lai pievērstu sev citu bērnu uzmanību?"

Skaidro psiholoģe Laila Kalniņa:
"Vēlētos Jūs mierināt, ka divgadīgi (līdzīgi arī trīsgadīgie) bērni dažās situācijās mēdz tā rīkoties, iesit kādam vienaudzim, reizēm niķojas, neklausa vecākus... Tajā pašā laikā divus gadus vecie bērniņi jau prot izdarīt tik daudz – paši paēst, daļēji saģērbties, kāpt, lekt, spēlēties. Tātad, patstāvība nemitīgi tiek pilnveidota un attīstīta. Nereti tas saistīts ar bērna dusmām – es pats paņemšu, izdarīšu, uzkāpšu, ēdīšu/neēdīšu, utt. un, ja vecāki visiem patstāvības mēģinājumiem vai izpausmēm nepiekrīt, tad bērni nereti ir neapmierināti. Iespējams, šīs, ar neapmierinātību saistītās emocijas ir īpaši spilgtas, jo divgadnieku vārdu krājums vēl nav tik plašs, lai izskaidrotu savas vēlmes vai paskaidrotu savu rīcību, tāpēc iedarbīgākais „ierocis” ir emocijas ar atbilstošu uzvedību. Protams, skaidrot kaut ko, arī tad, ja bērnam jau ir pietiekoši plašs vārdu krājums, – tas nav atbilstoši divgadnieka vecumposmam. Tieši tāpēc veidojas situācijas, kad bērni viens otram iesit vai iekož bērnu dārzā vai rotaļu laukumā – ātrāk ir atņemt mantu, iesist, ja bērnam šķiet, ka viņš ir apdraudēts… Vēstulē miniet, ka Jūsu bērniņš šķietami tā rīkojas bez kāda īpaša iemesla un Jūs esiet novērojusi, ka kādi citi bērni tā nedara. Un šis ir ļoti labs novērojums – ne jau tāpēc, lai bērnus kaut kādā veidā savā starpā salīdzinātu, bet pamanītu atšķirības.

Temperamenta iezīmes iedzimst, tātad tās dzīves laikā gandrīz nemainās un nozīmē, ka bērnu nav iespējams „pārveidot”, bet iespējams pielāgot vidi, kurā bērniņš aug.

Un šīs atšķirības – aktīvs/mazāk aktīvs, spēlējas īsu brīdi/spēlējas ilgāk, droši un ātri iesaistās rotaļā ar vienaudžiem/ vairāk turas savrup un iesaistās rotaļā lēnāk – šīs ir tikai dažās no temperamenta iezīmēm, kas ļoti lielā mērā nosaka bērna uzvedības modeli, reaģēšanas veidu. Temperamenta iezīmes iedzimst, tātad tās dzīves laikā gandrīz nemainās un nozīmē, ka bērnu nav iespējams „pārveidot”, bet iespējams pielāgot vidi, kurā bērniņš aug. Piemēram, ja bērnam patīk kārtīgi iztrakoties, tad ieteicams izvēlēties vietas, kur bērns to varētu piepildīt, – piepūšamās atrakcijas, batuti… Tad vēlāk, spēlējoties kopā ar citiem bērniem, būs mazāka vajadzība realizēt aktīvā temperamenta izpausmes. Ja tomēr sanāk ķīviņš ar citiem bērniem, Jūs jau pareizi dariet, jāskaidro – ļoti vienkārši un divgadniekam saprotami, jo gan savas, gan citu cilvēku emocijas ir jāmācās izprast, bet nebūtu ieteicams bērnu vest prom, jo bērns to varētu uztvert kā sodu (par to, ka viņš ir aktīvs) un noraidījumu – TIEŠI ES esmu tas sliktais un te neiederos. Ja vēlieties vairāk uzzināt par divgadnieka „niķiem un stiķiem”, sava bērna temperamenta iezīmēm, ar tām saistītām uzvedības izpausmēs un ieteikumiem, kā vecākiem uz to reaģēt, tad ieteiktu apmeklēt psihologu, kur saņemsiet detalizētu informāciju. Lai veicas!"

CITUS RAKSTUS PAR DIVGADNIEKU AUDZINĀŠANU LASI ŠEIT!