Kā jūtas sešus gadus vecs bērns starp vairākām mājvietām?
Šķiršanās ir sāpīga ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Šķiršanās parasti sev līdzi nes arī ļoti daudzas pārmaiņas sadzīvē un ikdienas ritmā. Kā palīdzēt bērnam ar to tikt galā?
Stāsta kāda portālā Mammamuntetiem.lv reģistrētā
mamma:
„Mans dēls ir kļuvis apātisks, disciplīna stipri klibo, viņš
ātri apvainojas, uz jautājumiem atbild ar jā un nē, bieži pat
negrib runāt. Apzinos, ka tajā visā lielākā daļa vainas ir mana. Tā
kā ar bērna tēvu sen jau dzīvojam šķirti, mēs diezgan bieži ar
puiku mainījām dzīves vietas. Viņš satikās un vēl joprojām satiekas
ar savu tēvu, brauc pie otras vecmāmiņas uz laukiem. Šobrīd jau
pusgadu esam ar draugu Vācijā. Iesākumā mazais palika pie maniem
vecākiem, ar kuriem viņš labprāt paliek. Ģimenē arī dzīvo mana
jaunākā māsa, kurai ir 11 gadu. Vasaras sakumā paņēmām dēlu pie
sevis uz Vāciju, jo beidzot bija tāda iespēja. Ciemošanās laikā
nolēmām, ka bērnam ir jāpaliek šeit, jo sarežģījumu tam vairs
principa nav. Pirms tam bija patstāvīgas dzīves vietas trūkums.
Tagad vienojāmies ar maniem vecākiem, ka līdz augusta beigām mazais
padzīvo pie viņiem, jo arī viņi ļoti ilgojas. Bet pēc šodienas
sarunas ar tēvu saprotu, ka vairs nav labi. Saprotu arī to, ka nav
pareizi, ka bērns tiek vadāts no viena pie otra. Vai var būt tā, ka
viņš nejūtas nekam piederīgs, jo viņam it kā ir 3 ģimenes – mēs ar
draugu, mani vecāki un viņa tēvs ar savu ģimeni? Kā man mazajam
palīdzēt? Sirds lūzt no domas vien, ka viņam varētu iestaties
depresija. Gribu savam bērnam saulainu un labu bērnību, bet arī
apzinos, ka to nodrošināt ir ļoti grūti... Zīmējumi gan ir koši un
krāsaini.”
Tas, ko Jūs variet darīt, un, kas būtu arī ļoti ieteicams – palīdzēt bērnam saprast to pasauli, kāda tā kļūst pēc vecāku šķiršanās.
Atbild psiholoģe Laila Kalniņa:
„Uzklausot Jūsu stāstu, var noprast, ka dēlam bijušas ne mazums
pārmaiņas dzīvē, kas varētu būt radījušas kādus
pārdzīvojumus. Jebkurā vecumā bērni sāpīgi pārdzīvo vecāku
šķiršanos, nereti, kā sekas var parādīties disciplīnas grūtības,
dažādas emociju reakcijas. Tādā veidā bērns apzinātā un arī
neapzinātā veidā cenšas pievērst vecāku uzmanību, jo, kamēr vecāki
par viņu uztrauksies un rūpēsies, lai arī reizēm šīs rūpes ir caur
vecāku dusmām vai citām emocijām, – tikmēr bērnam ir cerība, ka
vecāki savā starpā kontaktēsies, par viņu uztrauksies, un viņi
vienkārši bērnam BŪS. Pēc šķiršanās bērns tik tiešām iegūst vairāk
mājas, ģimenes, pie kurām ciemoties, un satikšanās ar šķirto vecāku
un vecvecākiem būtu ieteicama visādi veicināt, ja vien tas nav
pretrunā ar bērna labsajūtu un drošību.
Tas, ko Jūs variet darīt, un, kas būtu arī ļoti ieteicams –
palīdzēt bērnam saprast to pasauli, kāda tā kļūst pēc vecāku
šķiršanās. Ļoti svarīgie un bieži neizprotamie jautājumi bērnam,
bet vecākiem teju pašsaprotamie, ir šādi – varbūt es biju tik
neklausīgs, ka mammīte/tētis to nevarēja izturēt un aizgāja projām,
vai es drīkstu ilgoties pēc tēta, tad, kad esmu pie mammas un
otrādāk, vai tad, ja es dzīvošu pie mammas, es drīkstēšu apciemot
tēti?
Jebkurā vecumā bērni sāpīgi pārdzīvo vecāku šķiršanos, nereti, kā sekas var parādīties disciplīnas grūtības, dažādas emociju reakcijas.
Protams, šie ir tikai iespējamie piemēri, bet bērnus tik tiešām
nodarbina šādi jautājumi, kas ātri vien pāraug dažādās emocijās,
kas, savukārt, nosaka dažādus uzvedības veidus, kas var svārstīties
no palielinātas aktivitātes, kas robežojas ar neklausīšanu,
spītēšanos un dusmošanos līdz pilnīgai noslēgtībai un izvairīšanās.
Pasaules saprašana jeb noskaidrošana – kas ir noticis, kāpēc un kā
es tagad dzīvošu, var notikt dažādos veidos. Tas gan atkarīgs no
bērna vecumposma, pavisam maziem bērniem būtu grūti šīs lietas
izskaidrot ar vārdiem. Arī stāstīšanu var dažādot, piemēram, „reiz
dzīvoja kāds tētis un mamma, viņiem piedzima dēliņš…” Jūs minējāt,
ka bērns ir noslēgts, toties zīmē – jūs kopīgi variet uzzīmēt šo
stāstu, – kas bija agrāk, kas ir bērna vecāki, kur viņš dzīvos, kur
brauks ciemos… Lai izdodas!”
Komentē psiholoģe Andžela Grūbe:
„Jā, bērnam būtu labi zināt, kur ir viņa vieta, ka kāds viņu mīl,
ka viņš kādam ir vajadzīgs. No šādas saraustītas pieredzes viņam
var veidoties neuzticēšanās, disciplīnas, uzvedības problēmas. Ja
varat, vienojieties, kur būs viņa dzīves vieta, pie kā viņš brauks
ciemos. Runājiet, esiet kopā, meklējiet kopējas nodarbes. Cik
iespējams, nodrošiniet viņam drošību un pārliecību, ka viņam pēc
laika nebūs atkal citas mājas, citi noteikumi, citas ģimenes
tradīcijas utt. Radiet pārliecību, ka viņam ir mājas, cilvēki
līdzās, kuri viņu mīl, kuriem viņš ir vajadzīgs. Ja ir iespēja, tad
apmeklējiet ģimenes psihoterapeitu.”