Dejošana, futbols, vēl arī peldēšana... Cik pulciņu bērnam nav par daudz?

„Jau bērnudārzā iedama, mana meita apmeklēja gan dejošanu, gan individuālo dziedāšanu, gan arī baseinu. Uzsākot pirmo klasi, bieži novēroju, ka pēc dejošanas atceļā uz mājām viņa, jau teju vai iekāpjot mašīnā, vienkārši uzreiz aizmieg. Vai tas tāpēc, ka ārpusklases nodarbībās par lielu slodze? Cik pulciņos bērnu var sūtīt? Vai tie bērnu iztukšo jeb otrādi — organizē un uzlādē?”

Lai gan liekas, ka bērni jau tā ir gana noguruši, tomēr papildus nodarbības saprātīgā daudzumā ir ļoti vēlamas, jo:
- ceļ bērna pašapziņu, jo viņš/a var lepoties un arī skolā parādīt savas spējas sportā, mūzikā vai dejošanā;
- palīdz apgūt socializācijas prasmes citā vidē;
- attīsta spēju plānot savu laiku un izdarīt vairāk;
- attīsta bērna īpašās spējas un talantus, ko pilnvērtīgi nevar izdarīt skolā vai bērnudārzā;
- neatliek laika datoram un tiek ierobežotas atkarības rašanās iespējas.

Cik ārpusskolas nodarbību bērnam būtu vēlamas?
Ielikt stabilu un labu pamatu sākumskolā ir ļoti būtiskāki, bet tas var izpalikt, cenšoties izskriet maksimāli daudz dažādu papildus nodarbību. Cik ārpusskolas nodarbības bērnam būtu vēlamas? „Ja tas ir kāds pulciņš vai sports, tad parasti nodarbības ir apmēram divas līdz piecas reizes nedēļā. Ja divas reizes, tad varētu būt vēl kādas nodarbības, bet bērnam noteikti jāatstāj arī kāds brīvs vakars,” iesaka psiholoģijas speciāliste I.Tunne. „Noteikti jāieklausās bērnā un, ja viņš jūtas noguris, tad vecāku pašu nerealizētās vēlmes caur savu bērnu nevajadzētu īstenot. Ir bērni, kas spēj izturēt lielu fizisku slodzi (piemēram, sangviniķi) un bērni, kuri ātrāk nogurst (piemēram, melanholiķi). Tas būtu jāņem vērā arī, izvēloties darbības veidu — dejošana, hokejs, zīmēšana vai klavierspēle.”
 

Ir bērni, kas spēj izturēt lielu fizisku slodzi (piemēram, sangviniķi) un bērni, kuri ātrāk nogurst (piemēram, melanholiķi). Tas būtu jāņem vērā arī, izvēloties darbības veidu.

„Ārpusskolas nodarbību daudzums ir atkarīgs no katra bērna individuāli. Ir tādi, kas piedalās visos iespējamos pulciņos, un arī labi mācās. Un tikpat labi ir nogurušie bērni. Pēdējie, kad pajautā, kā klājas, novelk: „Ai, es to vien darīju, kā spēlēju ...”,” teic Inga Jansone, Aizupes skolas direktore. Bieži vien mazais, būdams ritmā un rutīnā starp skolu un pulciņiem, varbūt pat neuzdod jautājumus, vai drīkst kaut ko no visa atmest, taču mammai ar tēti bērns būtu jāpavēro.

Kad „atmest” liekās nodarbības
Nevajag baidīties ļaut bērnam izmēģināt dažādu veidu aktivitātes. Jo, liekot bez ierunām pildīt un apmeklēt tikai viena veida nodarbības, vēlāk, pieaugot, bērna aktīva griba un iniciatīva var tā arī neparādīties. Proti, būs izaudzināts labs izpildītājs, nevis savu mērķu virzītājs un realizētājs. Bet varbūt būs uz mūžu radīta dziļa nepatika, piemēram, pret klavierēm...
Nereti bērns kādā brīdī sāk protestēt, sak, es vairs negribu to darīt. „Tad būtu svarīgi ieklausīties un saprast, kāpēc ir šis bērna „nē, es negribu”. Vai tas būtībā ir negribu vai nevaru? To ir vēlams pārrunāt ar skolotāju vai treneri,” iesaka I. Tunne. „Ja bērns trīs gadus raudādams spēlē klavieres, un pēc tam izrādās, ka viņam nav muzikālās dzirdes, tad jautājums — kā justos pats pieaugušais šajā situācijā? Savukārt, ja bērns raud pie katra zaudējuma un nevar to pieņemt, bet ir ļoti talantīgs, tad to var atrisināt, piemēram, psihologs, iemācot nosaukt un „reģistrēt” savas emocijas un pārvaldīt tās. Vienmēr, kad rodas problēma, ir vajadzīgs speciālists, kas palīdz izvērtēt situāciju un pieņemt pareizo lēmumu.”

Tas ir ļoti saprotams, ka vecāki cenšas bērnu virzīt uz dažādām aktivitātēm, lai bērns būtu vispusīgs, nodarbināts, un vēlāk prastu pats izvēlēties, kas viņam labāk padodas un patīk. Sākumā bērns vēl konsekventi nevar pateikt, vai viņš grib vai negrib gan mūzikas skolu, gan dejošanu, gan arī baseinu. Taču agri vai vēlu pārāk lielai noslodzei seko krīze, un tad sāk ciest mācības skolā vai pārgurums izpaužas citā veidā, piemēram, slimojot.

Kritiskie periodi parasti ir pirms Ziemassvētkiem un pavasarī — aprīlī, maijā, kad bērns ir pārguris. Starp citu, no lielās izvadāšanas uz daudzajām aktivitātēm parasti pirmie lūzt vecāki.

„Ziniet, kas ir lieliska pazīme, ka bērns jūtas labi? Viņš brīvajā laikā daudz zīmē. Pat stundās. Ja vien viņš skricelē kaut ko uz lapu malām, tas norāda, ka bērns ir harmonijā ar iekšējo pasauli,” skolas direktore Inga Jansone iesaka metodi, kā novērtēt savu bērnu.

JAUTĀ MAMMA:
„Manai meitai tik labi padodas zīmēšana un viņa varētu iet mākslas skolā, taču, kā es viņu varu laist pēc stundām zīmēt, ja tur atkal divas stundas jāsēž? Tad jau laikam jālaiž dejot, lai vismaz izkustās...” Atbild Inga Jansone, Aizupes skolas direktore.
„Jā, par šādām lietām ir jādomā, tomēr jāieklausās arī patiesajās bērna vēlmēs. Skolas vecuma bērns var atbildēt, vai viņam dejošana labāk patiktu par zīmēšanu, un tas ir jāņem vērā. Varbūt tas ir meitas lielais prieks — pēc skolas iet un zīmēt? Starp citu, maldīgi ir arī uzskatīt, ka skolā ar bērniem tikai sēžam. Neizpaliek izkustēšanās fizkultūrā, vingrinājumi ar atrakcijām, lai mazais spētu noturēt uzmanību. Viņiem taču tik dabiski ir skriet, lekt un kustēties. Tas pat ir vitāli nepieciešams!”

JAUTĀ TĒTIS:
„Mūsu dēls ir ļoti kustīgs un aktīvs, un kāda bērnu ārste mums teica, ka aktīvajiem bērniem vēlamas mierīgas, relaksējošas nodarbības, piemēram,
peldēšana, zīmēšana. Lai bērnu harmonizētu. Bet prakse rāda, ka aktīvajiem dikti gribas ko aktīvu — kaut ko, kas saistīts ar skriešanu, kustību. Piemēram, dēla lielais prieks ir futbols. Varbūt var kombinēt vairākas lietas kopā?” Atbild Ineta Tunne, pedagoģijas un psiholoģijas speciāliste.

„Es domāju, ka bērna būtību nevajag „lauzt”. Piemēram, intraverts (sevī vērsts) bērns atteiksies spēlēt basketbolu, jo cīņa komandā viņam nepatīk, viņam labāk patiks individuāla peldēšana. Bērna intereses ir pamanāmas jau agrā bērnībā, vecākiem tās ir jāvēro un jāpiedāvā bērnam izvēlēties no vairākiem variantiem vislabāko. Vecākiem, labu gribot, būtu jāatceras, ka pārslogot bērnu ar vairākām lietām nevajadzētu.”