Spaidermens veido ačgārnu priekšstatu, kādam jābūt vīrietim. Skaidro psiholoģe
„Spaidermeeens,” kareivīgi sauc piecgadīgais Toms un, ar rokām atdarinot zirnekli, lēkā no dīvāna uz krēslu un atpakaļ. Vecāki priecājas, ka dēlēnam ir elks, bet psihologi brīdina — mūslaiku supervaroņi nav tik labiņi, kā izskatās, raksta www.kasjauns.lv.
Pidžama, kedas, skolas soma, burtnīcas — Zirnekļcilvēkam jābūt
visur. Viņš kļuvis par bērnu supervaroni numur viens, aizsūtot
pensijā veco, labo Supermenu. „Spaidermens man patīk tāpēc, ka viņš
var visur ielīst, ātri kustas un glābj cilvēkus,” pamato
sešgadīgais Pauls, kurš viendien bija aizrāvies ar „body-art”. Pats
sevi arī izkrāsoja par Zirnekļcilvēku, bet trīsgadīgo māsu — par
Avataru.
Kas gan tur slikts, ja bērns vēlas identificēties ar pasaules
glābēju? Supervaroņi taču cīnās ar sliktajiem, nevis slaktē labos?!
Izrādās, viņi veido ačgārnu priekšstatu par to, kādam jābūt
vīrietim. „Pašlaik medijos ir tikai divi varianti, ar kuriem puikām
sevi identificēt. Tie ir agresīvi supervaroņi vai slaisti, kas neko
pat nemēģina,” problēmu formulē Masačūsetsas-Bostonas universitātes
mentālās veselības profesore Šarona Limba. „Puikām tiek teikts: ja
nevarat būt supervaroņi, jūs vienmēr varat būt slaisti. Viņiem
nepatīk skola, un viņi izvairās no pienākumiem, ir uzjautrinoši,
taču nav tādi, kam ļoti gribas līdzināties. Atliek vien
identificēties ar supervaroņiem.”
Nemitīga cīnīšanās, kāda iznīcināšana vai pašiznīcināšanās, piemēram, uzspridzinoties, ir ierastas sešus, septiņus gadus vecu puiku spēles.
Taču āķis ir tajā, ka starp šodienas un vakardienas kino
pārcilvēkiem ir milzu atšķirība: „Tie vairs nav varoņi no
komiksiem, kas ārpus saviem kostīmiem bija reāli cilvēki ar reālām
problēmām un ievainojamību. Viņi kļuvuši agresīvāki, sarkastiskāki
un daudz retāk runā par labajiem darbiem cilvēces labā. Turklāt
ārpus sava tērpa šie puiši (piemēram, Dzelzs vīrs) ekspluatē
sievietes, plātās ar „blingblingiem” un nepārtraukti ir bruņojušies
ar jaudīgiem ieročiem.” Tas nav modelis, kādu gribas ieaudzināt
saviem dēliem, uzskata Limba, kas savā pētījumā analizējusi gandrīz
700 puikas vecumā no 4 līdz 18 gadiem.
SVARĪGI ZINĀT, KA BRIESMOŅI IR TIKAI SPĒLE
Konsultē psihoterapeite Indra Majore-Dūšele
„Agresija un nāves bailes, kas parādās arī šādās filmās, nav
labākais fons bērna attīstībai. Nemitīga cīnīšanās, kāda
iznīcināšana vai pašiznīcināšanās, piemēram, uzspridzinoties, ir
ierastas sešus, septiņus gadus vecu puiku spēles. Jautājums ir par
bērna psihi. Visi jau spēlē briesmoņus, bet svarīgi, ka ir apziņa —
tā ir tikai spēle. Ja bērns ir psiholoģiski stabils, viņš labi
atšķir iedomu telpu no reālās. Savukārt tiem, kas ir trauslāki,
emocionāli jūtīgāki, robežas starp realitāti un īstenību var būt
izplūdušas, un šo filmu (tajā esošās agresijas) ietekme ir lielāka.
Puikām tie ir supervaroņi, meitenēm atkal ir savi tēli, piemēram,
bārbijas, kas darbojas arī kā lomu modeļi. Vecumposmā no trim līdz
astoņiem gadiem tiem ir milzu nozīme, tomēr ģimenei neapšaubāmi ir
galvenā loma izpratnes veidošanā par to, kas ir vīrišķīgums un
sievišķība.”
Avots: www.kasjauns.lv