Bērns no vecākiem mācās attieksmi. Kāpēc nav jāapspiež bērna spītība un kā iemācīt paļāvību

Attieksme, kura tiek dēvēta par liberālu, pārsvarā izpaužas kā ārēja piekāpība un lomu neskaidrība, nevis kā ieinteresētība un paļāvība uz bērna iespējām.

Bērns sevi identificē ar novēroto pieaugušā uzvedību, tā viņu ietekmē vairāk un dziļāk nekā klaji paustās pamācības. Savukārt pieaugušais ar bērna starpniecību no jauna saistās ar zudušo paša bērnību. Jau kopš zīdaiņa vecuma bērnam var iemācīt savas iekšējās vajadzības izjust kā labas vai arī kā sliktas. Ne jau bērnudārza apmeklēšana padarīs bērnu drošāku un komunikablāku. Vecākiem pašiem ir "jāiedod" bērnam sajūta, ka viņš ir labs, ka apkārtējā pasaule ir droša, ka citiem var uzticēties. Šīs sajūtas veidošanos ietekmē atkārtota bērna spītības un pašizpausmes gluži nevainīga apspiešana un pārmetumi, dažādos veidos liekot izjust mīlestības zudumu vai arī pat apdraudot fiziski.

Vecāki bērnam rada priekšstatu par pasauli, tas var būt dažāds. Bērns no vecākiem mācās attieksmi pret citiem cilvēkiem:

Ja es vēlos uzsākt sarunu, tad...
... var sagaidīt agresiju: ”Mani sāpinās, man vajag aizstāvēties.”
... var sagaidīt pieņemšanu, sapratni: ”Pret mani izturēsies labi, varu būt mierīgs.”
... vai arī gaidīt vienaldzīgu attieksmi: ”Esmu visiem vienaldzīgs, nevienam nevajadzīgs.”

Bērns no vecākiem mācās attieksmi pret savām vēlmēm:
Ja es ko vēlos, tad...
... tam ir jāpiepildās: ”Savu panākšu ar jebkuriem līdzekļiem.”
... iziešu uz kompromisu: ”Varu nedaudz piekāpties.”
... vai arī pilnībā pakļauties apkārtējiem.
 

Bērns no vecākiem mācās attieksmi pret konfliktsituāciju:
Ja mani sāpinās, sadusmos, tad...
... atbildēšu ar to pašu: ”Centīšos atriebties, iesitīšu, pagrūdīšu.”
... sapratīšu konflikta iemeslus: ”Kāpēc tu grūsties? Ko es esmu tev nodarījis?”
... vai arī pacietīšu pazemojumu, baiļu dēļ pēcāk tikt atraidītam.

Bērns, kas uz apkārtējo pasauli raugās ar piesardzību, neuzticēšanos, biežāk arī konfliktēs ar apkārtējiem. Nereti arī gadās, ka bērns, kas radis, ka visas vēlmes tiek piepildītas, apvainojas uz skolotāju, ja netiek izsaukts pats pirmais. Tādā gadījumā bērnam būs ne tikai grūti mācīties, bet arī sarunāties un rotaļāties ar vienaudžiem, jo būs vēlēšanās visu darīt pēc saviem noteikumiem. Ja bērns pilnībā pakļausies apkārtējiem, nepastāvēs par savām interesēm, tad iemantos "pelēkās peles" slavu un nespēs vairs iegūt prieku no saskarsmes. Apkārtējiem parasti tāds bērns liekas "ērts". Arī sūdzēšanās skolotājiem, kas vairāk raksturīgs meitenēm, laupa bērnam iegūt pieredzi, kā pašam ar saviem spēkiem pastāvēt par sevi. Tas pats attiecas uz vecākiem, kas nejūt robežu un cenšas visus mājasdarbus izpildīt bērna vietā. Rezultātā bērnam zūd iniciatīva un ticība pašam sev. Tad mazvērtības sajūtas ietekmē bērnam var rasties vēlme pazemot citus, lai pašapliecinātos uz citu rēķina. Nevajag arī bērna sasniegumus salīdzināt ar apkārtējo sasniegumiem: "Re, kā tavs brālis ātri izpildīja šo uzdevumu, bet tu..."

Vecākiem jābūt atbalstošiem, emocionāli atvērtiem, nekritizējošiem, lai arī bērns spētu palīdzēt, piekāpties, uzklausīt un atbalstīt savu klasesbiedru. Tieši šīs īpašības — atsaucība, jūtīgums, spēja dalīties ar otru ne tikai ar saldumiem, bet arī ar saviem pārdzīvojumiem  tiek visaugstāk vērtētas klases kolektīvā.

Autors: bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.