Stāsts par ūsaini un seksuālo vardarbību. Psihologa komentārs
Pirms neilga laika portālā mammam.lv/tetiem.lv publicējām stāstu par bērna seksuālo izmantošanu, kas izsauca lielu lasītāju reakciju ne tikai mūsu, bet arī citos portālos. Rakstā sieviete dalās bērnu dienu atmiņās, kā viņu seksuāli izmantojis kāds vīrietis. Komentāros ne viens vien lamājās par izdomājumu publicēšanu un ka pēc seksuālās izmantošanas neviens tā nejūtas. Vēlreiz apliecinām, ka raksts ir patiess un sievietes sajūtas nav sadzejotas. Lasi speciālistu viedokli.
Raksts par seksuālo izmantošanu tika pārpublicēts arī portālā
Apollo.lv, un viņu redakcija lūdza krīzes
centram Skalbes profesionāļiem komentēt stāstu, ko mums
uzdrošinājusies atklāt bērnībā seksuāli izmantotā sieviete.
Nereti, kad cilvēks saskaras ar informāciju par seksuālu
vardarbību, it īpaši tādu, kas vērsta pret bērnu, viņu var pārņemt
riebuma izjūtas attiecībā pret šo situāciju, dusmas, bezspēcība un
vēlēšanās aizmirst šo, nedomāt par to, izslēgt no redzesloka visu,
ko viņš tikko ir uzzinājis. Jebkuras seksuāla rakstura darbības,
kas vērstas pret bērnu, ir pretdabiskas, tāpēc nereti ir tik grūti
aptvert, ka dzīvē tādas situācijas, diemžēl, notiek. Vieglāk būtu
dzīvot, ja tam neticētu.
Mierīgāk būtu, ja pateiktu sev: "Bērni izdomā stāstiņus un melo par
seksuālo vardarbību pret sevi". Tomēr šāds miers ir iluzors. No
statistikas izriet, ka lielākoties ziņojumi par seksuālo vardarbību
pret bērnu ir patiesi. Ir ļoti svarīgi pārvarēt savas tūlītējās
automātiskās aizsardzības reakcijas un ieklausīties, ieskatīties
stāstā, kuru cilvēks vai bērns uztic mums. Nozīmīgi ir nepalaist
garām šo svarīgo informāciju, it īpaši, ja to mums stāsta bērns.
Iespējams, mēs esam vienīgais cilvēks tajā brīdī, kas var
palīdzēt.
Ir ļoti svarīgi pārvarēt savas tūlītējās automātiskās aizsardzības reakcijas un ieklausīties, ieskatīties stāstā, kuru cilvēks vai bērns uztic mums.
No cilvēkiem, kas pārcietuši seksuālu vardarbību, mēs nereti varam sadzirdēt: "..Tas nebija ne patīkami, ne arī nepatīkami. Garlaicīgi būtu precīzāks vārds..." Mūsu sadzīviskais, ikdienišķais prāts var pateikt: "Es tev neticu! Kur ir bailes? Kur asaras, saucieni pēc palīdzības? Kur sāpes?" Noteikti, tas viss ir, bet ļoti dziļi apslēpts. Tik dziļi, ka pats cilvēks, kurš ir piedzīvojis vardarbību, šīs sāpes neapzinās. Tā mūs ir radījusi daba — viņa parūpējās, lai mums būtu aizsardzības mehānismi. Šajā gadījumā tā ir tā saucamā disociācija — jeb nespēja ar traumu saistītās domas, jūtas vai darbību sasaistīt ar sevi, ar savu pieredzi. Tas palīdz emocionāli atdalīties no sāpīgā, smagā pārdzīvojuma. No malas tas izskatās kā vienaldzība. Tomēr nevajadzētu ļaut sevi apmānīt — tā ir saistīta ar vardarbību — aizsardzība. Un nekādā veidā tas nenozīmē, ka cilvēkam nebija sāpīgi, ka viņš nebija nobiedēts. Pavisam kļūdaini domāt, ka viņam patika vardarbīgs akts.
Šāda disociatīva psiholoģiskā aizsardzība sākumā palīdz izdzīvot,
nesabrukt. Tomēr ar laiku tā var pārstāt darboties tik labi. Un tad
neskaidras atmiņas, jūtas vai domas var izlauzties uz āru, apziņā:
"Tādas kā "lomkas" sākās vidusskolas laikā. Es par šo gadījumu
domāju gandrīz visu laiku." Un cilvēks var sākt meklēt kaut kādus
līdzīgus izdzīvotajai vardarbības situācijai apstākļus: "Kad gāju
pa tumšākām, vientuļākām mazpilsētas ieliņām, katrā pretimnācējā
saskatīju izvarotāju. Un… gandrīz vai ilgojos, lai kaut kas tāds
notiktu atkal." Tas var likties jocīgi, ja nezināt par citu
psiholoģisko mehānismu, kura mērķis ir tikt galā ar traumu. Šāds
mehānisms izpaužas, liekot cilvēkam meklēt līdzīgas situācijas un
mēģināt it kā restaurēt pagātnes sāpīgos notikumus. Neapzināts
mērķis šīm darbībām ir restaurēto situāciju atrisināt savādāk,
atrast spēkus, lai kontrolētu notiekošo un šajā gadījumā — iegūt
uzvaru pār varmāku un pār savu traumu. Protams, šādi rīkojoties,
cilvēks neapzināti pakļauj sevi atkārtotam riskam ciest no
vardarbības. Tomēr mērķis viņam ir pavisam cits, respektīvi,
pārvarēt vardarbību un gūt tādu pieredzi, kur viņš vairs nav
bezspēcīgs upuris.
Šeit tika aprakstītas tikai dažas pārciestas vardarbības pazīmes —
disociācija un pagātnes situācijas restaurācija. Pastāv vēl virkne
dažādu seku. Bet jau šie divi mehānismi liek saprast, cik nopietnas
pēdas atstāj seksuāla vardarbība uz jebkuru cilvēku, kas ir to
pārdzīvojis. Tomēr ir kļūdaini domāt, ka vardarbību pārcietis
cilvēks ir traumēts uz visu mūžu. Daudzi cilvēki, saņemot viņiem
nepieciešamo palīdzību, izdziedina traumas atstātās sekas un dzīvo
normālu dzīvi. Šādā situācija ļoti svarīgi, ja ir iespēja saņemt
emocionālu atbalstu no tuvinieka, drauga vai radinieka. Meklējiet
tādu cilvēku, kuram jūs uzticaties un kurš patiešām spēj būt
iejūtīgs pret jums.
Ko darīt, ja jūs esiet saskārušies ar situāciju, kad bērns vai
pieaugušais stāsta par piedzīvoto vardarbību? Saglabājiet mieru un
spēju uzmanīgi klausīties! Paturiet savus komentārus un šoku pie
sevis — cilvēkam tāpat ir sāpīgi, nepalieliniet viņa emocionālās
sāpes ar savu nepārdomāto reakciju. Esiet iejūtīgi un atbalstiet
cilvēku, iedrošiniet viņu ar savu klātbūtni. Neizsakiet nekādus
vērtējumus, jo tie šajā situācijā ir neatbilstoši. Ja par
vardarbības situāciju jums stāsta bērns, nekavējoties paziņojiet
policijai vai bāriņtiesai par notikušo. Un, protams, vienmēr ir
lietderīgi meklēt psihologu atbalstu un profesionālu psiholoģisku
palīdzību.
Organizācijas, kas cīnās ar vardarbību:
• Valsts policija – 112
• Bāriņtiesa www.tiesas.lv
• Krīzes centrs Skalbes – 67222922, 27722292 www.skalbes.lv
• Centrs Dadredze, www.centrsdardedze.lv
• www.drossinternets.lv
• un citas