Diāna Zande: Baletskola un ģitāra — bērna vai vecāku priekam?
Nereti bērnu iesaistīšana vienā vai otrā pulciņā ir pašu vecāku ambīcijas. Svarīgi ir atrast, kas interesē nevis mammu, tēti, vecmāmiņu, bet pašu bērnu, un pēc tam motivēt viņu šo pulciņu apmeklēt ar prieku.
Kāda pirmklasnieka mamma var teikt: es gribu, lai mans bērns dejo baletu! Bet vai viņš grib dejot baletu? Vecākiem pašiem sev jāpajautā: ko es gribu? Vai es gribu, lai mans bērns būtu virtuozs, vai arī gribu, lai viņš dara to, kas viņam patīk? Varbūt viņš grib spēlēt futbolu un mīcīt mālus?! Vai varbūt viņš grib iet 15 pulciņos? Lai iet!
Ja bērns dara to, kas viņam patīk, bieži vien viņš ar to nodarbojas bez īpašas piespiešanās. Mana jaunākā meita iet kokles spēlēšanā, viņai tas ļoti patīk, bet mājās viņa nespēlē, un es nespiežu, jo man ir svarīgi, lai viņa to dara tik daudz, cik viņai patīk un cik viņai tas sagādā prieku. Mājās viņa lasa, zīmē, spēlē visu kaut ko, dzied, uz kalna brauc ar dēli, guļ, sapņo, plēšas ar brāli — viņa dzīvo, nevis tikai spēlē kokli. Varbūt kaut kādā brīdī viņa izvēlēsies kokli spēlēt vairāk. Vispirms jāatrod tas, kas bērnam patīk, un pēc tam svarīgi viņu motivēt.
Vai es gribu, lai mans bērns būtu virtuozs, vai arī gribu, lai viņš dara to, kas viņam patīk?
Mūsu bērni brauc ar slēpēm, bet meitai ļoti patīk ar dēli, lai gan viņa tam vēl ir par mazu. Taču arī mēs paši ar vīru redzam, ka viņai tā lieta baigi labi padodas — ir laba koordinācija, iemaņas, un viņa nebaidās. Meita apgalvo, ka grib braukt tikai ar dēli. Un mēs norunājām, ka ceturtā daļa no tā laika, ko esam uz kalna, jāpavada uz slēpēm (lai viņa labāk apgūst slēpošanas iemaņas) un tad var uz dēļa. Bet sākumā jāpabrauc ar slēpēm, nevis otrādi, un tā ir motivācija — ja gribi to, tad izdari šo. Pārnestā nozīmē mēs viņai dodam burkānu! Un, ja mēs redzēsim, ka viņai tiešām patīk tikai dēlis, tad pēc kāda laiciņa slēpes varēsim ņemt nost.
Jāpadomā, lai tas brīdis, kad man ir ērti, saskan ar laiku, kad bērnam ir ērti!
Vēl ļoti svarīgi ir cienīt bērnu un ņemt vērā arī viņa izjūtas un intereses, nevis tikai pašiem izdomāt, ka tā vajag, un viss. Ja bērnam mājās jāspēlē ģitāra, varbūt tas nav jādara gluži stundu, tikai tāpēc, ka mums tā šķiet pareizi? Varbūt tā ir pusstunda — ar prieku, nevis stunda — ar asarām? Un jāpadomā, vai bērnam jāspēlē, kad viņš ir pilnīgi pārguris, vai laikā, kad visi citi bērni iet ārā. Jāpadomā, lai tas brīdis, kad man ir ērti, saskan ar laiku, kad bērnam ir ērti! Lielākam bērnam var nevis sēdēt klāt, bet ierīkot kalendāru un pateikt, ka viņam uzticos, lai pats ieraksta, cik ilgu laiku katru dienu izdevies paspēlēt. Ja izdodas katru dienu vismaz 15 minūtes, varbūt viņam pienākas kāds atalgojums, piemēram, aiziet uz kino.
Runāt par to, protams, ir vieglāk nekā darīt, jo darīšana prasa laiku. Un ļoti svarīgas ir konsekvences. Mēs pēdējā nedēļas nogalē nepaņēmām dēlu līdzi uz kalnu. Cik viņam bija sāpīgi, un cik man bija sāpīgi... Bet es viņam tā arī pateicu, ka daži lēmumi ir sāpīgi bērnam un vecākiem, ka man šausmīgi grūti atstāt viņu mājās, bet es atstāšu, jo mums bija noruna, ko viņš neizpildīja, un arī turpmāk būs tāpat. Ja kāda noruna netiks izpildīta, tad būs atbilstīgas sekas.
Diāna Zande
, psiholoģe un piecu bērnu māmiņa