Izglītības ministrija ignorē Saeimas ieceri likvidēt bērnudārzu rindas
Šovasar Saeima pieņēma grozījumus Vispārējā izglītības likuma 21. pantā, nosakot, ka vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem jau no pusotra gada vecuma. Tobrīd daudzi bērnu vecāki bija iepriecināti par šiem grozījumiem, jo tika viesta cerība, ka pašvaldības būs spiestas ne tikai risināt, bet arī atrisināt pirmsskolas vecuma bērnu izglītošanas jautājumu.
Likuma grozījumu pieņemšanas gaitā, Saeimas deputātu debašu stenogrammā ir lasāms sekojošais: „Lietas būtība ir vienkārša. Šobrīd, pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, ir apmēram 34 tūkstoši bērnu, kuru vecākiem lielajās pilsētās ir problēma - rindas uz bērnudārziem. Kamēr ir daļa bērnu, kuriem ir paveicies tikt pašvaldību bērnudārzos un šos pakalpojumus saņem tikpat kā bez maksas, tikmēr citiem, kas ir rindās, šiem nosauktajiem 34 tūkstošiem, ir par iespēju iegūt līdzīgu pakalpojumu privātos bērnudārzos no savas kabatas jāmaksā 200, 300 vai vēl vairāk latu. Priekšlikums paredz likumā iestrādāt vienlīdzīgas pieejas principu attiecībā uz licencētiem bērnudārziem, tātad gan privātiem, gan pašvaldību bērnudārziem. Tas attiektos uz visiem bērniem no pusotra gada vecuma, tā pašvaldības mudinot vajadzības gadījumā ieviest principu „Nauda seko bērnam”, un novērstu šo sistēmu – dzimstību tiešām ļoti bremzējošo un klaji nevienlīdzīgo sistēmu.”
Ar nožēlu jāatzīst, ka šis ir klasisks piemērs tam, kā ministrija priekšlaikus bruģē ceļu savai bezdarbībai, proti, apzinoties, ka likuma grozījumus ieviest dzīvē nebūs vienkārši, tos interpretē sev vēlamā gultnē.
IZM nostāja – atšķirīga no likumdevēja
Tomēr drīz vien atklājās, ka pozitīvajai iecerei tiek likti
šķēršļi. Jau 17. augustā, novadu un republikas pilsētu izglītības
pārvalžu un izglītības speciālistu seminārā, IZM nāca klajā ar
jaunu grozījumu skaidrojumu, ka pašvaldībām no pusotra gada vecuma
ir jānodrošina tikai iespēja pieteikties uz rindu pašvaldības
bērnudārzā, kas, savukārt, ir pretrunā ar iepriekš pausto
informāciju un padara minētos likuma grozījumus bezjēdzīgus. IZM
informēja, ka: „Pašvaldības obligāts pienākums nodrošināt bērnu ar
pirmsskolas izglītību ir tikai tiktāl, cik tas attiecas uz bērnu no
piecu gadu vecuma obligātu sagatavošanu pamatizglītības ieguvei.
Atlikušās brīvās vietas pašvaldība var piedāvāt jaunākiem bērniem.
Pie šādiem apstākļiem, ņemot vērā to, ja bērniem, kuri jaunāki par
pieciem gadiem, brīvo vietu pirmsskolas izglītības iestādē
nepietiek, ir pieļaujams pašvaldībai reģistrēt bērnus rindā.” Šis
skaidrojums pēc būtības ir tieši šīs pašas „dzimstību tiešām ļoti
bremzējošās un klaji nevienlīdzīgās sistēmas” atbalstīšana un
stiprināšana.
Ar nožēlu jāatzīst, ka šis ir klasisks piemērs tam, kā ministrija
priekšlaikus bruģē ceļu savai bezdarbībai, proti, apzinoties, ka
likuma grozījumus ieviest dzīvē nebūs vienkārši, tos interpretē sev
vēlamā gultnē. Tā ir acīmredzama likumdevēja gribas ignorēšana, kas
jau atkal liek vilties esošajiem un topošajiem vecākiem, kas
likumdošanas izmaiņās saskatīja nedaudz vairāk drošības par ģimenes
nākotni. IZM šīm cerībām pārvelk treknu svītru. IZM ierēdņi apzinās
savu nesodāmību, tāpēc atļaujas uzspļaut likumam.
Autore: Diāna Blūma, vecāku iniciatīvas grupa „Nauda seko bērnam”, Naudaseko.lv