Kā palīdzēt mazajam nebaidīties no tumsas?

„Mans divus gadus vecais dēliņš pēdējā laikā ir sācis baidīties no tumsas. Pat atstāju viņa guļamistabā ieslēgtu lampiņu, bet tik un tā trūkstas augšā un raud. Ko es varu darīt, lai palīdzētu savam bērnam?” Konsultē geštaltterapeite un pedagoģijas maģistre Aija Baha-Velvele.

Mazi bērni ļoti bieži baidās no tumsas, jo tā ir pateicīgs fons, uz kura pārnest savas domas, izjūtas un fantāzijas, tāpēc bērni, kas apveltīti ar ļoti dzīvu iztēli, tumsā saskata visdažādākos tēlus un mošķus, īpaši, ja ģimenē valda saspringta gaisotne, nesaskaņas.

FOTO: Shutterstock.com

Mazi bērni ļoti bieži baidās no tumsas, jo tā ir pateicīgs fons, uz kura pārnest savas domas, izjūtas un fantāzijas, tāpēc bērni, kas apveltīti ar ļoti dzīvu iztēli, tumsā saskata visdažādākos tēlus un mošķus, īpaši, ja ģimenē valda saspringta gaisotne, nesaskaņas.

Iedzimtās un iemācītās bailes
No viena līdz trim gadiem mazulim intensīvi attīstās domāšana, kustību koordinācija un apkārtējās pasaules izzināšana. Pamazām bērns sāk apzināties pats sevi, tiekties pēc patstāvības, taču vienlaikus viņā pamostas un pieaug baiļu izjūta. Mazuļiem līdz trīs gadu vecumam bailes izraisa dažādi skaļi trokšņi, piemēram, pērkons vai uguņošana, rūcošs kombains, lieli dzīvnieki, dažādas traumas un nobrāzumi.
Nākot pasaulē, mūsos ir iedzimti divi baiļu pamata veidi — bailes no krišanas un bailes būt pamestiem. Visas pārējās bailes iemācāmies no piemēra, no informācijas, traumu un atkārtošanās veidā. Bailes ir reakcija uz reālām vai iedomātām briesmām, kuras izjūtam kā reālas. Mūsu dzīves laikā iemācāmies baidīties no daudz vairāk lietām nekā tikai no krišanas un pamešanas. Ja jūs zīdainim parādīsiet zirnekli, tas drīzāk centīsies to apēst, nevis sāks raudāt. Tomēr, ja viņa māte vai citi pieaugušie uz zirnekli reaģēs ar bailēm, tāpat rīkosies arī mazulis. Bērni rūpīgi vēro pieaugušos un lielāko daļu lietu iemācās no viņiem, bez norādījumiem no malas.

Nākot pasaulē, mūsos ir iedzimti divi baiļu pamata veidi — bailes no krišanas un bailes būt pamestiem. Visas pārējās bailes iemācāmies no piemēra, no informācijas, traumu un atkārtošanās veidā.


Fantāzija
Divus gadus vecs bērns vēl nezina pietiekami daudz par objektu nemainīgumu tumsā, tāpēc var viegli iedomāties, ka tumšajā istabas kaktā sēž kāds briesmonis vai nikns suns, lai gan brīdī, kad gaisma bija ieslēgta, stūrī neviena nebija. Dažkārt bērni, ieraugot ēnas vai dzirdot kādu skaņu, to interpretē kā kaut ko biedējošu. Bet uztraukumam nav pamata, jo tas atbilst normālai bērna attīstībai.
Mazi bērni ļoti bieži baidās no tumsas, jo tā ir pateicīgs fons, uz kura pārnest savas domas, izjūtas un fantāzijas, tāpēc bērni, kas apveltīti ar ļoti dzīvu iztēli, tumsā saskata visdažādākos tēlus un mošķus, īpaši, ja ģimenē valda saspringta gaisotne, nesaskaņas. Kad mazulis paliek viens pats tumšā istabā, ar bailēm izpaužas viņā esošā spriedze, nedrošība, emocionālais diskomforts. Bērns vienkārši jūtas slikti un, neprazdams savas izjūtas izpaust tieši, liek lietā savu fantāziju. Speciālisti uzskata, ka pieaugušiem nevajag pastiprināt bērna bailes, bet jācenšas noskaidrot to cēloni un jādara viss iespējamais, lai tās mazinātu, citādi tās var pārvērsties neirozēs vai fobijās, kas var pavadīt cilvēku visu turpmāko mūžu.

Kā bērnam palīdzēt?
Ieklausies savā bērnā!
Svarīgi ir ieklausīties bērnā un veicināt mazo runāt par savām bailēm. Dažreiz pieaugušie izvairās runāt ar bērnu par bailēm, jo domā, ka viņu bažas situāciju tikai pasliktinās, tomēr, ja ļaujam bērnam izpētīt viņa bailes un runāt par tām tik bieži, cik vien bērns to vēlas, tas ir nozīmīgs solis baiļu pārvarēšanai. Pat tad, ja runāšana par bailēm pilnībā neatrisina problēmu, tā māca bērnam, ka izrunāšanās ir svarīgs instruments savu jūtu un sajūtu izprašanai. Bērns šādā vecumā, visticamāk, nespēj pilnībā izprast notiekošo, bet vecāku interese par viņa bailēm un atbalsts māca, ka bailes nav nekas neparasts un ka ar to var tikt galā.

Mazi bērni ļoti bieži baidās no tumsas, jo tā ir pateicīgs fons, uz kura pārnest savas domas, izjūtas un fantāzijas, tāpēc bērni, kas apveltīti ar ļoti dzīvu iztēli, tumsā saskata visdažādākos tēlus un mošķus, īpaši, ja ģimenē valda saspringta gaisotne, nesaskaņas.

Reklāma
Reklāma


Iedrošini un māci uzticēties! Pirms iemigšanas vecāki var bērnam lasīt priekšā vai paši sacerēt pasakas, kuru sižetā un varoņos bērns var saskatīt pats sevi un savas problēmas un kurām vienmēr ir labas beigas. Vecāki var ierosināt bērnam baiļu objektu uzzīmēt uz papīra vai izveidot no plastilīna, bet pēc tam biedējošo tēlu simboliski iznīcināt, piemēram, aiznest to uz mežu un aprakt vai sadedzināt ugunskurā. Ja bērns baidās no tumsas, vecāki pie durvīm var piestiprināt «burvju» plakātu, kas vēsta, ka spokiem, mošķiem un bailēm šajā istabā ieeja aizliegta. Vecāki var iegādāties bērnam kādu talismanu, piemēram, pūkainu „mīļmantiņu” un paskaidrot, ka tā viņu aizsargās. Bērna bailes nedrīkst ignorēt. Dažkārt pieaugušiem ir liels kārdinājums nobiedēt bērnu un stāstīt, ka nepaklausības gadījumā no skapja iznāks vilks un aiznesīs mazo uz mežu. Tāpēc reizēm ir grūti saprast bērna bailes no šiem iedomātajiem tēliem. Nevajag bērnu baidīt. Ja mazais cilvēks tomēr no kaut kā baidās, piedāvājiet savu palīdzību, stāstot, ka tumsa ir laba, tā vajadzīga, lai visi varētu atpūsties un no rīta pamosties priecīgi un apmierināti. Dodieties kopā ar bērnu nelielā ekskursijā pa istabu — parādiet, ka skapī ir tikai drēbes, zem gultas ir kurpes un dažas rotaļlietas, mantu kastē — mazuļa rotaļu biedri. Ir svarīgi nenoniecināt bērna bailes, jo mazais ir nonācis attīstības stadijā, kurā jāmācās uzticēties pasaulei. Svarīgi parādīt, ka arī bērna domas un sajūtas ir ļoti nozīmīgas.

Sniedz atbalstu! Lai arī šajā vecumā bērns cenšas izkarot savu neatkarību, ir svarīgi, lai jūs piedāvātu viņam atbalstu brīžos, kas bērnam šķiet biedējoši. Parūpējieties, lai naktī bērns ir dzirdamības attālumā, lai varat viņu mierināt, ja tas nepieciešams. Ļaujiet bērnam „izbaudīt” bailes! Pārsteidzoši, bet lielākā daļa bērnu, kas cenšas pārvarēt savu nedrošību, var runāt par savām bailēm ļoti bieži. Viņi var uzdot jautājumus vēl un vēl, kā arī var lūgt, lai vecāki pastāsta kādu biedējošu stāstu atkal un atkal. Bērni var iekļaut savās ikdienas rotaļās biedējošas lietas. Dažreiz vecāki kļūst bažīgi, ka viņu bērns šķiet pilnīgi apsēsts ar savām bailēm, tomēr šī „apsēstība” ir bērna dabiska reakcija apgūt un saprast savas bailes. Bērns var būt koncentrējies uz bailēm no kādas konkrētas lietas pat vairākas nedēļas vai mēnešus. Ja bērnam nav izdevies tikt ar tām galā, vajadzētu konsultēties ar speciālistu, lai atrastu veidu, kā mazajam cilvēkam palīdzēt.

Iemāci tikt galā ar bailēm! Vecāku uzdevums ir palīdzēt bērnam iemācīties tikt galā ar bailēm! Prasmes tikt galā ar bailēm ir ļoti nozīmīgas, jo tās būs nepieciešamas visu dzīvi. Māciet bērnam pētīt un saprast lietas, kas izraisa bailes. Šajā pētīšanā un izprašanā ietverta prasme iegūt informāciju par lietām, kas biedē, ja nepieciešams, pārliecinieties atkal un atkal, ka pagulte ir tukša. Iesākumā dariet to kopā ar bērnu, vēlāk varat teikt, ka pastāvēsiet līdzās, lai bērns sāk mācīties sevī atrast drosmi pats palūkoties zem gultas. Varbūt ir iespējams ieviest kādu rituālu, ko izpildot bailes atkāpjas, piemēram, sacerēt kādu dziesmiņu, kuru ik vakarus nodziedāt un kurai būtu burvju vara bailes aizbaidīt!